ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Hagedorns sarauca pieri: «Kā dēļ?»

«Ķieģeļa dēļ,» atkārtoja apteksne. «Es negribētu to par agru ielikt gultā, lai neatdziest.»

«Vai jūs to saprotat?» vaicāja Hagedorns.

«Vēl nepavisam,» atbildēja Sulcs. Apteksnei viņš teica; «Doktora kungs vēl neiet gulēt. Nesiet ķieģeli vēlāk!»

Apteksne aizgāja.

Hagedorns samulsis atlaidās klubkrēslā. «Vai jums arī ir apteksne ar sildītiem ķieģeļiem?»

«Nekādā ziņā,» atbildēja Sulcs. «Franču konjaka man arī, starp citu, nav.» Viņš pārdomāja.

«Siāmas kaķu arī nē?» jautāja otrais un norādīja uz kurvīti.

Sulcs pieķēra pie pieres. Tad viņš pieliecās un aplūkoja trīs mazos gulošos dzīvnieciņus. Viņš apvēlās un nosēdās uz persiešu tepiķa. Viens kaķēns atmodās, izstaipījās, iz­kāpa no kurvja un novietojās uz Sulca violetajām biksēm.

Hagedorns rakstīja atklātni savai mātei.

Sulcs nometās uz vēdera un spēlējās ar mazo kaķēnu. Vēlāk atmodās ari otrs, sākumā slinki noraudzījās pāri kurvja mala!, tad tomēr pēc ilgākām pārdomām ari no­kāpa uz paklāja. Sulcam bija pilnas rokas darba.

Hagedorns pavirši pacēla skatu no sava raksta, pa­smaidīja un teica: «Uzmanieties! Neļaujiet sevi saskrāpēt!»

«Esiet bez rūpēm,» paskaidroja virs uz paklāja. «Es protu ar tādiem apieties.»

Abi kaķēni spēlēja ar veco kungu sunīšus. Kad viņš tos saņēma rokās, tie labsajūtā rūca. «Es jūtos kā mā­jās,» viņš domāja. Un, kad viņš bija tā nodomājis, viņam atausa gaisma.

Kad Hagedorns bija nobeidzis steidzamo rakstu, Sulcs atlika abus kaķēnus atpakaļ grozā pie trešā. Tie vaicājoši viņu uzlūkoja ar savām melni maskotajām acīm un apmie­rināti vēdināja astēm. «Es jūs drīz atkal apmeklēšu,» viņš teica. «Tagad guliet, kā tas tik maziem, rātniem kaķiem pienākas!» Tad viņš jauno cilvēku pierunāja atklātnes no­gādāšanu uzticēt apteksnei. «Esmu jums revanšu parādā. Tagad jums jāapskata mana istaba. Nāciet!»

Viņi nodeva atklātni apteksnei un iekāpa liftā. «Patī­kamais kungs, kurš tik labi pazīst veco Tobleru, saucas Keselhūts,» stāstīja Hagedorns. «Viņš reizē ar mani iera­dās viesnīcā. Pirms stundas ceturkšņa viņš man vaicāja, vai viņš man varētu palīdzēt iekļūt Toblera koncernā. Vai jūs uzskatāt par iespējamu, ka viņš to vispār var?»

«Kāpēc gan ne?» atteica Sulcs. «Ja viņš veco Tobleru labi pazīst, tad jau viņš to izdarīs.»

«Bet kā pilnīgi svešam cilvēkam var nākt prātā man palīdzēt?»

«Jūs būsiet viņam simpātisks,» teica Sulcs.

Otram šī atbilde nešķita apmierinoša. «Vai tad es at­stāju simpātisku iespaidu?» viņš pārsteigts jautāja.

Sulcs smaidīja. «Pat ļoti simpātisku!»

«Atvainojiet,» teica jaunais cilvēks. «Vai tas ir jūsu personīgais uzskats?» Viņš bija kļuvis pilnīgi sarkans.

Sulcs atbildēja: «Tā ir mana pārliecība.» Tagad ari viņš jutās neveikli.

«Jauki,» teica Hagedorns. «Man iet ar jums gluži tāpat.»

Viņi klusēja, kamēr izkāpa ceturtajā stāvā. «Jūs lai­kam dzīvojat uz zibens novedēja?» jautāja jaunais cilvēks, kad Sulcs devās uz kāpnēm, kas veda piektajā stāvā.

«Vēl augstāk,» paskaidroja Sulcs.

«Keselhūta kungs grib sūtīt manus darbus Tobleram,» stāstīja Hagedorns. «Cerams, ka tas vecais miljonārs kaut ko sajēdz no reklāmas. Šausmīgi, es jau atkal sāku to pašu, ko? Bet man tas neiet ārā no galvas. Tu noskrien, cilvēks, Berlīnē jau gadiem šķībus papēžus. Gandrīz katru dienu tu tiec citā vietā noraidīts. Tad aizzēģelē uz Alpiem. Un, tikko tu esi tur pienācis, pilnīgi svešs cilvēks tev jautā, vai vēlies dabūt darbu Toblera koncernā.»

«Es turēšu īkšķus,» teica otrais.

Viņi soļoja pa šauro koridoru. «Kad es pelnīšu, es gri­bētu ar savu māti taisīt lielāku ceļojumu,» paskaidroja Hagedorns. «Varbūt uz Augšitālijas ezeriem. Viņa ir bi­jusi tikai Svinemindē un Harcā. Tas ir sešdesmitgadigai sievietei drusku par maz, vai ne?»

Viņš esot tādās pašās domās, atbildēja Sulcs. Pa to laiku, kamēr jaunais cilvēks stāstīja par septiņām uzva­rām sacensībās un ar tām saistītiem ģeogrāfiskiem piere­dzējumiem, otrs atslēdza jumta istabiņas durvis. Viņš at­vēra tās un iededza gaismu.

Hagedornam iespriedās kaklā Stokholma un šēras. Viņš nesaprašanā aplūkoja nožēlojamo istabeli. Pēc ilgāka laika viņš teica: «Netaisiet jokus!»

«Nāciet iekšā!» lūdza Sulcs. «Atsēdieties, lūdzu, uz gultas vai mazgājamā bļodā! Kā jums ērtāk!»

Uzrunātais uzsita svārku apkakli un iebāza rokas kabatās.

«Aukstums ir veselīgs,» teica Sulcs. «Ļaunākā gadī­jumā es, gulēt ejot, paturēšu tupeles kājās.»

Hagedorns meklējoši skatījās apkārt. «Pat skapja šeit nav,» viņš teica. «Kā jūs to varat izskaidrot?»

«Ir tikai viens izskaidrojums,» apgalvoja Sulcs. «Jūs uzskata par kādu citu! Kāds būs sev atļāvis šādu joku. Varbūt tas ir izplatījis baumas, ka jūs esat Albānijas troņmantnieks. Vai arī kāda multimiljonāra dēls.»

Hagedorns norādīja uz savu uzvalka elkoņu spīdumu un pacēla vienu kāju, lai parādītu savu apavu bībelisko vecumu. «Vai es tā izskatos?»

«Taisni tādēļ! Starp tiem, kas sev var atļauties ekstra­vagances, ir diezgan daudz ekstravagantu personu.»

«Man nav., nekāda splīna,» teica jaunais cilvēks. «Es neesmu nekāds troņmantnieks, nedz miljonārs. Es esmu nabaga plukata. Manai mātei bija jāiet uz krājkasi, lai es šeit sev varētu atļauties pāris glāžu alus.» Viņš niknumā sita ar dūri uz galda. «Tā! Tagad es iešu pie viesnīcas direktora un pastāstīšu tam, ka viņš ir izjokots un ka es nekavējoši gribu pārkravāties šurp augšā jums blakus, kādā nekurinātā suņu būdā!» Viņš bija jau pie durvīm.

Toblers saprata, ka viņa piedzīvojumam draud bries­mas. Viņš saķēra promejošo pie svārkiem un nosēdināja to vienīgajā krēslā. «Mīļais Hagedorn, nedariet muļķības! No tā mums ne vienam, ne otram nebūs nekāda labuma, ja jūs pārnāksiet man blakus kādā ledus pagrabā. Esiet saprātīgs! Palieciet noslēpumainais nezināmais! Paturiet jūs savas istabas, lai es zinu, kur es varu iet, kad man šeit augšā kļūst par aukstu! Pasūtiet, velns parāvis, vienu konjaka pudeli pēc otras un lieciet sev gultā ielikt veselu ķieģeļnīcu! Kas tur par zaudējumu?»

«Šausmīgi!» teica jaunais cilvēks. «Rīt no rīta nāks masieris.»

Sulcam nāca smiekli. «Masāža ir veselīga!»

«Es z'inu,» atbildēja Hagedorns. «Tā veicina asinsriņ­ķošanu ādā.» Viņš iesita sev pa pieri. «Un durvju sargs krāj markas! Sī mistifikācija ir apzināti izdomāta! Un es, muļķis, iedomājos, ka ļaudis šeit ir jauki pēc dabas.» Viņš apvainots nosvieda aploksni ar markām uz galda.

Sulcs lietpratīgi izlūkoja saturu un iebāza aploksni kabatā.

«Man ir lieliska ideja,» teica Hagedorns. «Jūs pārnāk­siet manās istabāš, un es dzīvošu še. Mēs pastāstīsim direktoram, ka viņš ir maldījies. Ka Albānijas troņmant­nieks esat jūs! Tas būs labi!»

«Nē,» teica Sulcs. «Es esmu par vecu, lai būtu troņ­mantnieks.»

«Ir arī veci troņmantnieki,» iebilda jaunais cilvēks.

«Mani jau nu pavisam neturēs par miljonāru!» teica Sulcs. «Iedomājieties tā kaut ko! Smieklīgi!»

«Sevišķi pārliecinošs jūs gan nebūtu,» vaļsirdīgi piekā­pās Hagedorns. «Bet es negribu būt nekas cits!»

«Dariet to man par prieku,» lūdza Sulcs. «Man tik ļoti patika tie trīs kaķēni.»

Jaunais cilvēks pakasīja pakausi. «Lai ar notiek,» viņš teica. «Bet pirms prombraukšanas mēs paziņosim ar rakstu uz melnā dēļa, ka viesnīca ir no kāda jokdara piemuļķota. Jā?»