ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Tas nedeg,» teica Sulcs. «Līdz turpmākam palieciet, lūdzu, mīkla!»

Kad viņi abi kopā gāja cauri hallei, sašutums bija milzīgs. Publika bija aizskarta. Kā gari noslēpumainam miljonāram varēja būt kas kopējs ar vienīgo nabaga velnu, kurš atradās viesnīcā! Tik reāli taču viņam sava loma ne­bija jāspēlē!

«Vienkārši zvēriski!» teica Kārlis Drošais. «Sis Sulcs! Tas ir par daudz!»

«Kaspariusa un Mallebrē jau izmet tīklus uz mazo,» stāstīja tēvocis Polters. «Viņš varētu dzīvot kā Ābrama klēpī!»

«Salīdzinājums saskan tikai pa daļai,» atteica direktors, (Viņam bija tieksme būt pedantam.)

«Es jau redzu,» teica durvju sargs, «man būs jāizgudro Sulca kungam kāda blakus nodarbošanās. Savādāk viņš neatkāpsies no miljonāra.»

«Varbūt viņš atkal drīz aizceļos,» piezīmēja Kīnes kungs. «Jumta istaba, kuru mēs viņam izmeklējām, uz ilgāku laiku nevar patikt. Tur augšā nav izturējusi neviena istabene, nedz kalpotājs.»

Tēvocis Polters pazina labāk cilvēkus. Viņš kratīja galvu. «Jūs maldāties. Sulcs paliks. Sulcs ir tiepša.»

Viesnīcas direktors sekoja abiem savādajiem viesiem bārā.

Kapela spēlēja. Daži eleganti pāri dejoja. Koloniju virs­nieks Sullivans pēc veca paraduma dzēra tīru viskiju un bija jau drusku par pilnu. Viņš tupēja savā bāra sēdeklī, nekustīgu skatu raudzījās uz priekšu un šķietami samai­nīja Brukbeiru ar kādu Ziemeļindijas militārstaciju.

«Vai atļausiet iepazīstināt?» vaicāja Hagedorns. Tad viņš iepazīstināja slepenpadomnieku Tobleru ar tā sulaini Jāni. Visi trīs atsēdās. Keselhūta kungs pasūtīja visiem konjaku.

Sulcs ērti atspiedās sēdeklī, aplūkoja aizkustināts un reizē zobgalīgs sen pazīstamo seju un teica: «Doktors Ha­gedorns man nupat stāstīja, ka jūs pazīstot slepenpadom­nieku Tobleru.»

Keselhūta kungs vairs nebija īsti skaidrā. Viņš nebija noreibis no alkohola. Bet viņš bija cilvēks ar sirdsapziņu un kā tads nevarēja aizmirst, ka viņam katru dienu jāiz­dod, mazākais, simts marku. «Es slepenpadomnieku pa­zīstu pat ļoti labi,» viņš paskaidroja un apmierināti pa­mirkšķināja Sulcam. «Mēs gandrīz vienmēr esam kopā!»

«Jūs laikam esat veikalu draugi?» jautāja Sulcs.

«Laikam?» lepni teica Keselhūts. «Atļaujiet! Man pie­der labi ejoša kuģniecības līnija! Mēs sēžam kopā padomē! Tieši viens otram blakus!»

«Deviņi pērkoni!» iesaucās Sulcs. «Kura līnija tad jums pieder?»

«Par to es negribētu izteikties,» cēli noteica Keselhūts. «Bet tā nav no mazākajām, mans kungs!»

Viņi dzēra. Hagedorns nolika savu glāzi, sarāva virs­lūpu un teica: «Es neko nesaprotu no dzērieniem, bet kon­jaks, ja es nemaldos, garšo pēc ziepēm.»

«Tā tam ir jāgaršo,» paskaidroja Sulcs. «Savādāk viņš nekam neder.»

«Mēs jau varam dzert arī ko citu,» teica Keselhūts. «Viesmīļa kungs, kas pie jums negaršo pēc ziepēm?»

Tas nemaz nebija viesmīlis, kas bija pienācis pie viņu galda, bet gan viesnīcas direktors. Viņš vaicāja jaunajam cilvēkam, vai viņam istabas patīkot.

«Jā gan,» teica Hagedorns, «esmu samērā apmierināts.»

Kīnes kungs apgalvoja, ka viņš sevi uzskata par lai­mīgu. Tad viņš pamāja; Džonnijs ar kādu viesmīli atnesa ledus spainīti ar pudeli šampanieša un divi glāzes. «Mazs apsveikuma malciņš,» smaidīdams teica viesnīcas direk­tors.

«Un es nedabūšu nevienu glāzi?» Sulcs naivi prasīja.

Kīne kļuva sarkans. Viesmīlis atnesa trešo glāzi un pielēja. Mēģinājums Sulcu ignorēt nebija izdevies.

«Uz jūsu veselību!» Sulcs laipni uzsauca.

Direktors pazuda, lai izsūdzētu durvju sargam savas jaunākās bēdas.

Sulcs piecēlās, pieskandināja pie glāzes un pacēla to. Pārējie viesi nelaipni skatījās. «Dzersim uz to,» viņš teica, «lai Keselhūta kungam izdotos ko panākt mana jaunā drauga labā pie vecā Toblera!»

Jānis smīnēja. «To es izdarīšu!» viņš norūca un iz­dzēra savu glāzi.

Hagedorns teica: «Mīļais Sulc, mēs nepazīstamies ilgi, bet varbūt mēs šinī acumirklī varētu vaicāt, vai Keselhūta kungs arī iūsu labā nevar ko darīt?»

«Tā nav slikta ideja,» noteica Sulcs.

Jānis Keselhūts uzjautrināts teica- «Es slepenpadom- niekam Tobleram lū^šu arī Sulca kungam pagādāt darbu. Kāda ir jūsu specialitāte?»

«Arī reklāmas nozare,» atbildēja Sulcs.

«Jauki būtu, ja mēs varētu strādāt vienā nodaļā,» teica Hagedorns. «Mēs ļoti labi saprotamies, Sulcs un es. Mēs Toblera koncernu propagandas ziņā pamatīgi paceltu. Tam tas var noderēt. Ko es pēdējā laikā pie viņa no reklāmas esmu redzējis, neder ne velnam.»

«Tā?» prasīja Sulcs.

«Šausmīgi diletantiski,» paskaidroja jaunais cilvēks. «Pie tām reklāmas iespējām, kādas ir šim koncernam, var strādāt pavisam citādi. Mēs tam Tobleram parādīsim, kas mēs esam par zeļļiem! Vai viņš ir jauks cilvēks?»

«Ak jā,» teica Jānis Keselhūts. «Man viņš patīk. Bet katram, saprotams, ir sava gaume.»

«Gan jau mēs redzēsim,» teica Hagedorns. «Dzersim uz viņa veselību! Lai dzīvo vecais Toblers!»

Viņi saskandināja.

«Lai dzīvo,» teica Keselhūts un mīlas pilnu skatu lū­kojās Sulca kungam acīs.

Kad Kārļa Drošā ziedotā pudele bija izdzerta, kuģnie­cības līnijas īpašnieks Keselhūts pasūtīja vēl vienu. Viņi brīnījās, ka, neskatoties uz garo braucienu, viņi vēl vien­mēr nebija noguruši. Viņi to izskaidroja ar kalnu gaisu. Tad viņi nokāpa alus istabiņā, ēda desiņas un dzēra Min- henes alu.

Viņi tur palika tikai īsu brīdi, tāpēc ka tīrasinīgā dāma no Polijas, kura vakarā bija ieradusies, sēdēja ar Briāna kungu kādā krēslainā kaktā, unlTagedorns teica: «Ē8 bai­dos, ka mēs traucējam starptautisko saprašanos.»

Kad viņi atgriezās, bārs bija vēl pilnāks nekā pirms aiziešanas. Mallebrē kundze un barons Kellers sēdēja pie letes, dzēra kokteiļus un grauza kafijas pupiņas. Kaspa­riusa kundze un resnais Lenca kungs bija atgriezušies no Esplanādes un meta kauliņus. Krietns bars sārtv^idzigu holandiešu trokšņoja ap kādu lielu, apaļu galdu. Un sakšu laulātais pāris zobojās par holandiešu valodas fonētisko impertinenci.

Vēlāk viens no holandiešiem aizdzina pianistu. Tūlīt piecēlās viņa temperamenta pārbagātie tautieši un uzveda, neskatoties uz smokingiem un modernām vakara tualetēm, īstas holandiešu tautas dejas.

Sullivans notuntuļoja no sava augstā sēdekļa un uz­stājās, tā kā Mareka jaunkundze pretojās, kā solists, bīs­tami meimurodams, tautiskos inscenējumos.

Tas ilga apaļas divdesmit minūtes. Tad klavieru spē­lētājs atkaroja atpakaļ savu parasto grozāmo sēdekli.

«Nu dejojiet taču beidzot ar vienu no savām pielūdzē­jām!» teica Sulcs Hagedornam. «Nav jau vairs izturams, kā tie sievieši pārgriež acis!»

Jaunais cilvēks kratīja galvu. «Neskatās jau uz mani, bet uz "Albānijas troņmantnieku!»

«Ja tik vien būtu,» teica Sulcs, «tad tas mani maz traucētu. Galvenais ir iznākums.»

Hagedorns pievērsās Keselhūtam. «Mani šeit viesnīcā, nesaprotami, kālab, uzskata par Rokfellera mazbērnu vai par pārģērbtu karaļdēlu. Pie tam es neesmu ne viens, ne otrs!»

«Neticami!» teica Keselhūta kungs. Viņš pūlējās sa­vilkt pārsteigtu seju. «Kas gan viss nenotiek!»

«Tas, lūdzu, paliek starp mums!» lūdza Hagedorns. «Es labprāt būtu šo pārpratumu noskaidrojis, bet Sulcs man ieteica to nedarīt.»

«Sulca kungam ir taisnība,» teica Keselhūts. «Bez jo­kiem nevar smieties!»