ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Pateicos par vaicājumu. Iet.»

«Priecājos,» pārliecinoši apgalvoja Keselhūts. «Kas par lietu? Vai jūs gribat man muguru saziepēt?»

Antons Grasvanders paraustīja plecus. «Labi, labi. Bet būtībā es nāku dēļ slēpošanas stundām.»

«Ak tā,» izsaucās Keselhūts. Tad viņš izbāza vienu kāju no ūdens, apstrādāja to ar suku un ziepēm un vai­cāja: «Vai mēs negaidīsim ar slēpošanu, kamēr es būšu sauss?»

Tonijs teica: «Please, Sir!» Viņš bija internacionāls slēpošanas skolotājs. «Es uzgaidīšu lejā hallē. Es kungam paņēmu līdzi pāris dēlīšu. .Pirmšķirīga oša.» Tad viņš aiz­gāja.

Arī Hagedorna rīta snaudiens cieta traucējumu. Viņš sapņoja, ka kāds viņu krata un staioa, un sašutis aizvēlās uz platās gultas otru malu. Bet šis Kāds nezaudēja drosmi. Tas apgāja gultu, atsita vatēto segu, uzlēja no kādas pu- delltes vēsu eļļu uz gulētāja muguras un sāka viņu ar milzīgām rokām mīcīt un dauzīt.

«Beidziet šo blēņošanos!» rūca Hagedorns un veltīgi tvarstīja pēc segas. Tad pēkšņi viņš iesmējās un sauca: «Nekutiniet!» Beidzot viņš mazliet pamodās, pamanīja lielu vīrieti ar uzrotītām piedurknēm un sadusmots vai­cāja: «Vai jūs esat no velna apsēsts, kungs?»

«Nē, esmu masieris,» teica svešais. «Man lika ieras­ties. Mans vārds ir masieris Štincners.»

«Vai Masieris ir jūsu priekšvārds?» vaicāja jaunais cilvēks.

«Drīzāk nodarbošanās,» atbildēja otrs un pastiprināja savu roku piepūli. Likās neieteicami Stincnera kungu sa­dusmot. «Es esmu viņa varā,» domāja jaunais cilvēks. «Viņš ir ātras dabas masieris. Kad es viņu kaitināšu, viņš mani samals lupatās!» Viņam sāpēja visi kauli. Un tas esot veselīgi? 1

Slepenpadomnieku Tobleru neviens nemodināja. Viņš gulēja, ietinies savā vecajā, siltajā mētelī, torņa aug­stumā pāri visiem zemes trokšņiem. Tālu no masieriem un slēpošanas skolotājiem. Kad viņš atmodās, bija vēl tumšs.

Viņš ilgu laiku palika patīkamā snaudienā guļot; viņš tikai brīnījās, ka netop gaišāks.

Beidzot viņš izrāpoja no gultas un paraudzījās savā kabatas pulkstenī. Spīdošie skaitļi rādīja, ka pulkstenis ir desmit. «Acīmredzot t? kā Saules aptumšošanās,» viņš nodomāja un, ātri izšķīries, devās atkal gultā. Istabā bija suņa aukstums.

Viņš tomēr nevarēja vairs iemigt. Un, nekā nedomājot, viņam radās kāda ideja. Viņš atkal izkāpa no gultas, aiz­dedzināja sērkociņu un aplūkoja gandrīz horizontālo jumta logu.

To pilnīgi klāja sniegs. «Tad tāda ir tā Saules aptum­šošanās!» viņš nodomāja. Viņš uzbīdīja logu augšā. Lie­lākā daļa uz loga rūts gulošā, pa nakti piesnigušā sniega norībināja pa jumtu zemē. Atlikums, tomēr savi pāris kilogramu, nokrita uz un iekš Toblera tupelēm.

Viņš lamājās, bet tas neskanēja sevišķi pārliecinoši.

Laukā spīdēja saule. Sildīdama tā iespiedās sastingu­šajā istabiņā. Slepenpadomnieks Toblera kungs novilka veco mēteli, uzkāpa uz krēsla, izbāza galvu caur logu un ņēma saules vannu. Apkārtne un apvārsnis bija pilni le­daini spīdošām kalnu galotnēm un rozā margojošām klinšu smailēm.

Beidzot viņš nokāpa no krēsla, mazgājās un noskuvās, apvilka violeto uzvalku, apsēja garos bikšu galus ar pāri autu, kas bija uzglabājušies vēl no pasaules kara, un no­gāja lejā brokasta zālē.

Seit viņš satika Hagedornu. Viņi sasveicinājās loti sirsnīgi. Jaunais cilvēks teica: «Keselhūta kungs jau at­rodas slēpošanas laukumā.» Tad viņi pamatīgi pabro­kastoja.

Caur lielajiem logiem pavērās skats uz parku. Koki un krūmi izskatījās tā, it kā sniegs ziedētu uz to zariem kā puķes. Tiem pāri pacēlās saziemojušo Alpu pauguri un virsotnes. Pāri visam, augstu, augstu, staroja tīra, dziļi zila debess.

«Ir tik skaisti, ka varētu izsprāgt no ādas!» teica Ha­gedorns. «Ko mēs šodien darīsim?»

«Iesim pastaigāties,» lika priekšā Sulcs. «Ir pilnīgi vienalga, uz kurieni.» Viņš ilgodamies izpleta rokas. Par daudz īsās piedurknes no bailēm uzripoja lidz elkoņiem. Tad viņš teica: «Es brīdinu jūs tikai no vienas lietas: ne­uzdrošinieties man pa ceļam stāstīt, kā katru kalnu sauc!»

Hagedorns smējās. «Esiet bez bailēm, Sulc! Man iet tāpat kā jums. Ar skaistumu nevajag būt uz tu!»

«Izņemot sievietes,» noteikti paskaidroja Sulcs.

«Kā jums tīk!» teica jaunais cilvēks. Tad viņš palūdza kādu no viesmīļiem, lai viņam pagādā no virtuves lielu, tukšu marmelādes spaini. Viesmīlis savdabīgo uzdevumu izpildīja, un abi sacensības uzvarētāji devās prom.

Tēvocis Polters dabūja zosādu, kad viņš ieraudzīja Sulca kājautus. Arī par Hagedorna marmelādes spaini viņš nevarēja priecāties. Izskatījās, it kā divi pieauguši vīrieši aiziet spēlēties smiltīs.

Viņi izgāja no viesnīcas. «Kazimirs pa nakti kļuvis vēl skaistāks,» sajūsmināts izsaucās Hagedorns, pieskrēja pie sniegavira, pacēlās uz pirkstgaliem un uzbāza tam galvā zeltīto spaini. Tad ar sāpīgi savilktu seju viņš izdarīja plecu riņķošanas vingrinājumu un teica: «Tas Stincners mani ir galīgi sabeidzis!»

«Kāds Stincners?» jautāja Sulcs.

«Masieris Stincners,» paskaidroja Hagedorns. «Man ir tāda sajūta, it kā es būtu izgriezts ar veļas griežamo ma-

šinu. Tā apmēram bijis jājūtas Prokrustam. Un tas esot veselīgi? Tā ir ķermeņa bojāšana ar iepriekšēju nodomu!»

«Neskatoties uz to, tas ir veselīgi,» apgalvoja Sulcs.

«Kad viņš parīt atkal atnāks,» teica Hagedorns, «es viņu uzsūtīšu jūsu krāmu kambarī. Lai viņš iztrakojas pie jums!»

Pēkšņi atvērās viesnīcas durvis un tēvocis Polters iz- tuntujoja sniegā. «Seit ir viena vēstule, doktora kungs. Un otrā aploksnē ir pāris ārzemju marku.»

«Pateicos,» teica jaunais cilvēks. «Lūk, vēstule no ma­nas mātes! Kā jums patīk Kazimirs?»

«Par to es labāk gribētu klusēt,» atbildēja durvju sargs.

«Atjaujiet,» sauca jaunais cilvēks. «Kazimirs, pēc liet­pratēju atzinuma, ir skaistākais sniegavīrs ūdenī un uz zemes!»

«Ak tā,» teica tēvocis Polters. «Es domāju, ka Kazi­mirs ir Sulca kunga priekšvārds.» Viņš viegli paklanījās un gāja atpakaļ uz viesnīcas durvīm. Tur viņš vēlreiz pa­griezās atpakaļ. «No sniegavīriem es nekā nesaprotu.»

Viņi gāja pa ceļu, kas stiepās pār piesnigušu, klaju lauku. Vēlāk viņi nonāca egļu mežā, kur bija jākāpj. Koki bija ļoti veci un milzīgi. Dažreiz no kāda zara atraisījās smagā sniega nasta un noputēja biezā, baltā mākonī le­jup uz abiem vīriem, kuri klusēdami soļoja pasakainajā mierā. Svītrainais saules stars, kurš lidinājās pa kalnu teku, izskatījās tā, it kā kāda laipna feja to būtu izsu­kājusi.

Nonākuši pie kāda sola, viņi apstājās. Sniegs gulēja uz tā kā augsts dūnu spilvens. Hagedorns pagrūda sniegu sānis, un viņi atsēdās. Melna vāverīte steidzīgi pārskrēja pāri ceļam.

Pēc brīža viņi klusēdami piecēlās un gāja tālāk. Mežs izbeidzās. Viņi iznāca klajā laukā. Viņu teka šķita snie­dzamies līdz debesīm. Patiesībā tā nogriezās pa labi un veda uz kādu klaju pakalnu, uz kura kustējās divi melni punkti.

Hagedorns teica: «Es esmu laimīgs! Tālu pāri atļautai robežai!» Pārsteigts viņš kratīja galvu. «Kad tā padomā: aizvakar vēl Berlīnē. Jau gadiem bez darba. Un pēc četr­desmit dienām atkal Berlīnē…»

«Būt laimīgam nav negods,» teica Sulcs, «tikai re­tums.»

Pēkšņi viens no melnajiem punktiem attālinājās no otra. Atstatums auga. Punkts arī auga. Tas bija slēpo­tājs. Viņš tuvojās briesmīgā ātrumā un ar pūlēm turējās kājās.