ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Sulcs ari dabūja vienu šķīvi, tāpēc ka viņš paskaid­roja, ka tas esot viņa mīļākais ēdiens. Tad viņš gāja gulēt, jo bija krietni noguris.

Kad viņš ienāca savā jumta istabiņā, viņš ne mazumu brīnījās. Viņš nevarēja to aptvert; viņš apbrīnoja kārtību, apostīja cigārus un ābolus un noglaudīja egļu zarus. Gu­mijas sildāmo trauku viņš nicinoši pagrūda sānis. Kamieļvilnas segu viņš izklāja pāri gultai.

Viņš bija aizkustināts par Jāņa slepeno rūpību, tomēr noņēmās nākošā dienā Keselhūta kungu norāt. Tad viņš pārģērbās gulētiešanai, paņēma no galda vienu ābolu, ielīda gultā, izdzēsa gaismu un ar labsajūtu iekoda ābolā.

Bija gandrīz kā bērnībā.

Hagedorns un Keselhūts vēl sēdēja hallē un smēķēja cigārus. Viņi nolūkojās elegantajā pūlī. Kārlis Drošais pienāca pie galda apvaicāties, vai kungi patīkami pavadī­juši dienu. Tad viņš atkal attālinājās, lai apsveicinātos ar citiem viesiem un lai bārā nodarbotos kā dejotājs. Ma­reka jaunkundze vismīļāk dejoja ar viņu.

Hagedorns pastāstīja savu piedzīvojumu slidotavā. Keselhūta kungs pilnīgi zaudēja līdzsvaru. Viņš nebija spējīgs turpināt sarunāties, atvainojās un gāja ceļā uz savu istabu.

Hagedornu vēlāk ievilka sarunā kāds Slēzijas fabri­kants, kurš gribēja izzināt, vai jaunais multimiljonārs ne­vēlētos piedalīties ar dažiem simts tūkstošiem marku kā­das pirms pāris gadiem slēgtas lielvērptuves atvēršanā. Hagedorns nepārtraukti uzsvēra, ka viņam nav ne feniņa. Bet Spalteholca kungs to uzskatīja par izvairīšanos un attēloja arvienu saistošākās krāsās peļņas iespējas. Bei­dzot viņš ielūdza doktora kungu bārā. Hagedorns pacie­tīgi gāja līdzi. Lai izvairītos no pilnīgi bezmērķīgām sa­runām, viņš dejoja pārmaiņus ar Mallebrē kundzi un Kas­pariusa kundzi. Spalteholca kungs no Gleivicas pa lielā­kai daļai sēdēja viens pie galda un uzvaroši smaidīja.

Hagedorns pamazām manīja, ka ir vērts dejot drīz ar vienu dāmu, drīz ar otru. Greizsirdība auga. Sāncenses nostājās priekšplānā. Vīrietis, ap kuru lieta grozījās, kļuva blakus lieta.

Bez garas atvadīšanās viņš pazuda, apmeklēja vēl ātri sniegavīru Kazimiru, palielināja tā skaistumu ar ūsām no divu laupītāju putnu spalvām, kuras viņš bija mežā at­radis, un tad devās savos apartamentos. Arī viņš bija no­guris.

Pa to laiku Jānis pabeidza vēstuli Toblera jaunkundzei. Beigas skanēja sekošh

«Es jau atkal kaut ko uzzināju. Kaut ko šausmīgu, cienītā jaunkundze! Pēcpusdienā durvju sargs, viens rie­bīgs tips, sūtijis slepenpadomnieka kungu uz slidotavu. Tur viņam kopā ar kādu Zepu bija jārok sniegs. Vai tas nav briesmīgi, ka viens tik izglītots cilvēks kā Jūsu tēva kungs tiek kādā viesnīcā nodarbināts kā ceļa slaucītājs? Slepenpadomnieka kungs esot ļoti smējies. Un viņš dokto­ram Hagedorna kungam esot aizliedzis kaut ko uzsākt pret to. Pie tam doktora kungs varētu daudz ko panākt, jo viņu uzskata par miljonāru.

Es esmu galīgi sajucis, miļā Hitdas jaunkundze! Vai tai es iejaucos? Jūsu tēva kungs jau tā kā tā daris, kā viņš gribēs. Rakstiet man, lūdzu, Izsmeļoši. Gadījumā, ja Jūs uzskatītu par pareizu, es ar slepenpadomnieka kungu ārkārtīgi rātos un pieprasītu, lai viņš ņem citu istabu vai lai aizceļo, vai liekas pazīstams. Doktora kungs ari sakai ja tas tā iet tālāk, tad Sulcam driz būs jāberž kāpnes un jāmizo kartupeļi. Vai Jūs ari tā domājat? Slepenpadom­nieka kungam būtu Brukbeirā jāberž? Viņam taču nav na jausmas, kā tas jādara!

Es gaidu steidzīgi no Jums ziņas un palieku ar sirsnī­giem sveicieniem

Jūsu Jānis Keselhūts.»

Nākošā rītā mūsu trīs vīri brokastoja kopīgi. Diena bija vēl skaistāka nekā iepriekšējā. Nakti nebija snidzis. Gaiss bija salts un skaidrs. Saule krāsoja sniegā zilas ēnas. Virsķelnerls pavēstīja — no Volkenšteinas tikko zi­ņots, ka esot vislabākā perspektīva. Brokastzālē viesi mu«

džēja kā kāda nomadu cilts, kas taisās uz tautu staigā- sanu.

«Ko šodien varētu darīt?» jautāja Sulcs. Tad viņš lie­kuļotā nopietnībā izņēma vienu cigāru, aizdedzināja to un asi uzlūkoja pāri degošajam sērkociņam augstsirdīgo dā­vinātāju.

Jānis k]uva sarkans. Viņš ķēra kabatā un Izvilka divas biļetes. «Ja jūs vēlaties,» viņš teica, «tad brauksim ar drāšu virvju dzelzceju uz Volkenšteinu. Es atjāvos pagā­dāt braucienam vietu kartes. Pieplūdums ir ļoti liels. Pēc pusstundas mums būtu jābrauc. Viens es negribētu braukt. Vai jums būtu Vēlēšanās braukt līdzi? Pusdienā man gan jābūt atpakaļ uz otro slēpošanas stundu.»

Trīsdesmit minūtes vēlāk viņi lidinājās rombiskā kastē, kura var uzņemt piecpadsmit personu, pāri mežainiem pa­kalniem, kas sedz Volkenšteina pakāji, un brauca diezgan stāvā leņķī uz debesīm.

Katru reizi, kad viņi brauca garām kādam no milzī­gajiem betona mastiem, kaste šaubīgi salīgojās un daži no elegantajiem sportsmeņiem nobālēja zem brūnās sejas krāsas.

Skats, kas atklājās lejā, kļuva arvien bīstamāks. Ap­vārsnis arvien vairāk attālinājās. Bezdibeņi padziļinājās. Tika pārsniegtas koku galotnes. Strauti krita gar stāvām klinšu sienām lejup, nezināmajā.

Sniegā bija redzamas meža zvēru pēdas. Beidzot, pēc septītā staba, bezdibeņiem bija pāri. Zeme nāca atkal tu­vāk. Augšējā līdzenumā apkārtne pieņēma atkal parastāku veidu. Saules apspīdētās baltās nogāzes mudžēja no slē­potājiem.

«Tas Izskatās kā balts muslīns ar melniem planku­miem,» teica kāda sieviete. Lielākā daļa braucēju smējās, bet viņai tomēr bija taisnība.

Drīz pēc tam sekoja pēdējais sirsnīgais satricinājums un bija sasniegta gala stacija tūkstoš divi simti metru pāri Brukbeirai.

Pasažieri, apreibuši no brauciena un šķidrā gaisa, Iz­streipuļoja ārā, paņēma savas slēpes, pārlika pār plecu un devās augšā uz kalna viesnīcu Volkenšteinu, lai no tu­rienes uzsāktu vienu no četrdesmit pieciem ieslavētiem no- braucieniem.

Kurp tikai vērās skats, visur redzēja slēpotāju karavā­nas. Pat pie tālākās stāvās nogāzes brāzās sīki slēpotāju

bariņi ielejā. Viesnīcas terašu priekšā baros stāvēja tū­risti un bonierēja slēpes; šeit augšā nakti bija snidzis.

Tikai uz lielās koka sauļošanās terases bija miers. Seit garās rindās bija guļamkrēsli. Un šinīs guļamkrēs- los cepinājās ieeļļotas sejas un rokas.

«Piecpadsmit grādu zem nulles,» teica vfena seja. «Un tomēr var dabūt saules dūrienu.»

«Dariet tikai to, bez kā nevarat iztikt,» paskaidroja kāda cita vēža sarkana seja.

Sulcs apturēja savus pavadītājus. «Mani kungi,» viņš teica, «tagad nopirksim pudelīti riekstu eļjas, ieziedīsim visu, kas lien ārā no uzvalka, un apsēdīsimies.»

Hagedorns iegāja iekšā un pagādāja ejļu. Keselhūts un Sulcs paņēma trīs gujamkrēslus. Tad viņi ietaukojās un cepinājās.

«īsts Grill-Room,» teica Sulcs.

Ja ātri atvēra acis, ieraudzīja nepārskatāmu virsotņu virkni, vienu aiz otras bārkstaini sarindotas, un tur, kur tās sadūrās ar firmamentu, zibeņoja cauri nolaistām skrop­stām glečeru un saules ledainā uguņošana.

Vienu stundu viņi šo cepšanu izturēja; tad viņi piecē­lās. Acu priekšā riņķoja raibas dzirkstis. Viens otram pa­slavējuši sejas krāsu, viņi devās dzert limonādi.

Keselhūts lika, lai kāds veca tālskata īpašnieks viņam parāda pazīstamākos kalnus, un nelikās ātrāk njierā, ka­mēr nebija redzējis Gemzenu. Tā varēja būt arī kļūdi- šanās.