ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Un kas jūs esat kļuvis?»

«Sākumā es biju tortu zīmētājs,» viņš atbildēja. «Ta­gad es nodarbojos ar kravatu siešanu. Sava iztikšana ir. Man ir pašam savs vāģis. Autobuss. Daudzo radu dēļ. Kad tu kādreiz būsi Berlīnē, tad es tevi pavizināšu. Man pie šasijas ir puķu kastes.»

Skolniece plaukšķināja. «Skaisti!» viņa sauca. «Ar pe- largonij ām?»

«Protams,» viņš teica. «Citas puķes autobusiem vispār nepiestāv.»

Tagad pārējiem pie galda kļuva noteikti par daudz. Viņi samaksāja un aizbēga.

Skolas bērns priecājās un teica: «Ja mēs vēl skaļāk runāsim, tad desmit minūtēs lokāls būs mums vieniem.»

Plāns izjuka. Vispirms ieradās dzertuves īpašnieks Lenčs. Viņa «Zelta ūdens» pudele bija tukša. Viņš pasū­tīja burgundieti un dziedāja Reinas dziesmas. Tad iera­

dās Mallebrē kundze ar baronu Kelleru. Tāpēc, ka viņai bija skaistas kājas, viņa bija tērpusies kā pāžs. Kellers bija frakā. Sasveicinājās, cik laipni vien bija iespējams.

«Frakā?» pārsteigts jautāja Hagedorns.

Kellers iesprauda monokli vēl stingrāk. «Es nekad ne­ģērbju kostīmu. Man tas nepiestāv. Es nedomāju, ka tas ir komiski.»

«Bet frakā uz diedelnieku balli?» jautāja skolniece.

«Kāpēc ne?» piezīmēja resnais Lenčs. «Ir jau diedel­nieki arī frakā!» Viņš izlaidīgi smējās.

Barons savilka lūpas. Hagedorns paskaidroja, ka vi­ņam diemžēl jāiet.

«Palieciet vēl,» lūdza pāžs. Un skolniece sāka skaļi šņukstēt.

«Esmu savu vārdu devis ķīlā,» teica jaunais cilvēks. «Mēs, apaši, esam uzticīgi ļaudis. Lieta grozās ap ielau­šanos.»

«Ko tad jūs gribat zagt?» jautāja Lenčs.

«Lielāku daudzumu kreisās rokas cimdu,» noslēpu­maini teica Hagedorns. Viņš pielika pie lūpām vienu pirk­stu un ātri aizgāja.

Redzēdami viņu nākam, abi vecākie kungi māja. «Kur jūs bijāt ar to skolnieci?» stingri tikumīgi jautāja Sulcs. «Vai jūs labi uzvedāties?»

«Mīļais mātišķais draugs,» teica jaunais cilvēks. «Mēs tikai pārrunājām, par ko mazā grib kļūt, kad viņa beigs skolu.»

«Bet, doktora kungs!» izsaucās Keselhūts.

«Nu, kas tad viņa grib kļūt?» jautāja Sulcs.

«Viņa vēl pilnīgi noteikti nezina. Vai nu puķu audzē­tāja, vai arī pastaigu pavadītāja.»

Abi vecākie kungi iegrima pārdomās. Tad Keselhūts, atkal nostājies aiz Sulca krēsla, teica: «Nu, tad sveiki!» Viņi dzēra. Un viņš turpināja. «Cienītais kungs, vai drīk­stu atļauties vienu piezīmi?»

«Lūdzu, Jāni,» teica Sulcs.

«Iziesim tagad viesnīcas priekšā un uzdzersim uz Ka­zimira veselību.»

Priekšlikumu vienbalsīgi pieņēma. Keselhūts apkrāvās ar pudeli un trīs glāzēm. Sulcs pārņēma savā gādībā lā­čus. Tad trīs vīri devās zosu gājienā cauri zālēm. Hage­dorns soļoja pirmais.

Zaļajā zālē viņi traucēja godalgu izdalīšanu par labā­kiem tērpiem. Mazajā zālē viņi aizkavēja profesora Heltaja aranžētās deju un ķīlu rotaļas. Cienīgi un mazliet cikca- kus maršēdami, viņi nemaldīgi gāja savu ceļu.

Durvju sargs, kuru sevišķi pārgalvīgie balles viesi bija izgreznojuši ar konfeti un papīra čūskām, paklanījās Ha- gedornam un indīgi nolūkojās uz Sulcu, kas pacēla lācī­šus un skaļi tiem teica: «Apskatiet šo dusmīgo krusttēvu! Tā kaut kas tiešām ir!»

Kazimirs, huzāru sniegavīrs, izskatījās apburoši. Trīs vīri to aplūkoja ļoti mīli. Sniga.

Sulcs pagāja uz priekšu. «Pirms mēs saskandinām uz mūsu kopējā dēla veselību,» viņš svinīgi teica, «es gribētu padarīt vienu labu darbu. Ir vispārzināms, ka nav labi, ja vīrs ir viens. Arī sniegavīram nē.» Viņš lēnām pietupās un nolika lāčus, vienu Kazimiram labajā, otru kreisajā pusē, aukstajā sniegā. «Tagad viņam, mazākais, būs sa­biedrība, arī tad, kad mēs būsim tālumā.»

Tad Keselhūta 'kungs piepildīja glāzes. Bet vīna, kas bija pudelē, nepietika. Jānis pazuda viesnīcā,' lai pagādātu pilnu pudeli.

Tagad Sulcs un Hagedorns stavēja vieni zem nakts debesīm. Katram bija rokā pusē piepildītā glāze. Viņi klu­sēja. Vakars bija ļoti jautrs. Bet abi vīrieši bija kļuvuši diezgan nopietni. Viņus šķīra lēni krītošs sniega pārslu aizkars.

Sulcs samulsis nokāsējās. Tad viņš teica: «Kopš es biju karā, neesmu nevienu vīrieti uzrunājis ar tu. Sievie­tes, tās gan. Tur gadās stāvokļi, kad ir grūti teikt jūs. Es gribētu, ja tev patīk, manu zēn, izteikt priekšlikumu sa­dzert tubrālības.»

Arī jaunais cilvēks nokāsējās. Tad viņš atbildēja: «Kopš universitātes laikiem man nav bijis neviena drauga. Es nekad nebūtu atļāvies izlūgties jūsu draudzību. Cil­vēka bērns, es tev pateicos.»

«Mani sauc Eduards,» teica Sulcs.

«Mani sauc Fricis,» teica Hagedorns.

Tad viņi saskandināja glāzes, izdzēra un spieda viens otram roku.

Keselhūts, iznācis pa durvīm ar jaunu pudeli padusē, redzēja abus, nojauta šī rokas spiediena nozīmi, nopietni pasmaidīja, uzmanīgi apgriezās un devās atpakaļ trok­šņainajā viesnīcā.

Nākošā dienā ieradās Hagedorna mātes sūtījums. Tas saturēja dēla pieprasītās reklāmas un vēstuli.

«Mīļais, labais zēn!» rakstīja māte. «rLielu paldies par abām skatu kartēm. Esmu sataisījusies aiznest saini uz staciju, lai Tu to ātri dabūtu. Cerams, ka stūri neaplūzīs. Es domāju, paciņām un mākslas iespieddarbiem. Un pa­saki tam ,.Ķeselhūta kungam, ka mēs gribētu pie izdevības saņemt Tavus darbus atpakaļ. Tādi smalki kungi pa lielā­kai daļai aiz tīra cēluma ir aizmāršīgi.

Frankes kungs saka, ka, ja ar Toblera jabriku kas iz­dotos, tad varētu traki palikt no laimes. Tu jau zini, ka viņš aizvien tā izlaidīgi izsakās. Viņš grib turēt īkšķus par Tevi. Tas ir ļoti pieklājīgi no viņa, ņemot vēl vērā, ka viņš ir tikai apakšīrnieks. Es turēšu ne tikai roku, bet ari kāju īkšķus. Ja pat, neskatoties uz to, no darba nekas neiznāktu, mums, mazākais, nebūs sev ko pārmest. Ne­drīkst ļauties traucēt savu mieru. Un, kas sev izrauj kāju, pats vainīgs.

Man prieks par to, ka otrs godalgotais ir jauks cilvēks. Pasveicini viņu, neskatoties uz to, ka es viņu nepazīstu. Un neliecieties no tiem smalkajiem ļaudīm traucēties. Dau­dzi nav vainīgi, ka viņi ir bagāti. Daudziem ir, es domāju, tikai tāpēc nauda, ka mīļajam Dievam ir mīksta sirds. La­bāk kā nemaz — viņš, tos radot, ir domājis. Vai Tev ve­ļas pietiks? Atsūti man ātri netīro kādā papes kārbā. Trijās dienās Tu to saņemsi atpakaļ. Pie Hepneriem logā ir ļoti skaisti virskrekli. Es likšu vienu paglabāt. Zilu ar smal­kām svītrām. Mēs to paņemsim, kad Tu atkal būsi mājās. Es varētu to Tev aizsūtīt, bet nevar zināt, vai tas Tev pa­tiks.

Tā, manu zēn. Tagad es braukšu ar vilcienu uz Pots- damas staciju. Tad es aizskriešu līdz Anhaltes stacijai. Sniega gaiss ir veselīgs. Vispār — par maz tiek ārā no istabas. Skatu kartes man patīk. Gandrīz kā nesen kine­matogrāfā, kur Tu prasīji ceļotāju ložu. Es to izstāstīju Frankes kungam. Viņš smējās.

Kad Tu esi mežā, neaizmirsti astoņas līdz desmit rei­zes dziļi ieelpot. Ne biežāk. Citādi sāk sāpēt galva. Un kas tad ir?

Man iet pavisam labi. Es daudz dziedu. Virtuvē. Kad es ēdu, Tava fotogrāfija stāv uz galda. Tāpēc, ka vienai man negaršo. Vai man ir taisnība? Cerams, ka rit sa­ņemšu vēstuli no Tevis, kur tu sīki visu aprakstīsi. Pagai­dām es šo to nesaprotu. Varbūt es ar laiku esmu kļuvusi mazliet pamuļķāka. Artērijām pārkaļkojoties.