ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Vai viņš streiko?» vaicāja Kārlis Drošais.

«Taisni otrādi,» atbildēja durvju sargs. «Viņam viss sagādā prieku!»

Direktors mēmi atpleta muti.

«Rītu viņš gribētu tīrīt skursteni!» ziņoja Polters. «Tas esot viņa senu dienu sapnis.»

Kārlis Drošais teica: «Vienkārši zvēriski!» — un at­stāja Poltera kungu nogrimušu bēdīgās pārdomās.

Slepenpadomniekam Tobleram, atias Sulca kungam, vajadzēja dīvu stundu, lai atgrieztos viesnīcā, somas sma­guma saliekts. Starp citu, viņš nekad nebija tik labi iz- tērzējies, kā izdarot šos savādos iepirkumus. Pulksteņ. taisītājs, piemēram, viņam sīki bija izskaidrojis Austrum- āzijas politisko stāvokli un Japānas pieaugušo saimnie­cisko iespaidu pasaules tirgū. Aptiekas provizors bija aiz­stāvējis homeopātiju un ielūdzis kādā no nākošiem vaka­riem ciema krogū uz kortelīti sarkanvīna. Blondā veikala kalpotāja pie friziera viņu bija noturējusi par izsūtāmās vīru. Un drogists viņam pie auss bija pasolījis procentus pie lielākiem iepirkumiem nākotnē.

Viņš nolika somu viesnīcas virtuvē un devās uz piekto stāvu, lai sagatavotu durvju sargam rēķinu. Viņš atvēra savas istabas durvis un»konstatēja, ka viņam bija viesisl Kāds svešs, labi ģērbies kungs gulēja uz grīdas, galvu pabāzis zem mazgājamā galdiņa, cītīgi sita ar āmuru un acīmredzot nenojauta, ka vairs nav viens pats. Tagad viņš pat sāka svilpot. «Ko jūs vēlaties?» Sulcs jautāja skaļi un stingri.

Iebrucējs lēca augšā, apdauzīja galvu pret galda malu un iznāca, atmuguriski līzdams, dienas gaismā.

Tas bija Keselhūt» kungs! Viņš tupēja uz grīdas ar vainīgu sejas izteiksmi.

«Jūs gan neesat pie pilna prāta!» teica Sulcs. «Esiet tik laipns, piecelieties!»

Keselhūts piecēlās un noputināja savas bikses. Ar otru roku viņš braucīja pakausi.

«Kas jums meklējams zem mana mazgājamā galdiņa?» Sulcs enerģiski jautāja.

Uzrunātais norādīja uz lielu papes kasti, kas atradās uz krēsla. «Tikai kontakta dēļ, slepenpadomnieka kungs,» viņš samulsis teica. «Tas nebija gluži kārtībā.»

«Man nevajag nekāda kontakta!»

«Tomēr, slepenpadomnieka kungs,» atbildēja Jānis un atvēra papes kasti. Parādījās spīdoša, niķelēta sildāmā ierīce. «Citādi jūs saaukstēsieties līdz nāvei.» Viņš nolika ierīci uz galda, no jauna palīda zem mazgājamā galdiņa, ielika kontaktā štepseli, izlīda atpakaļ un sasprindzināti gaidīja.

Pamazām drāšu siets iekvēlojās, sākumā rozā, vēlāk sarkans; drīz viņi jau juta, ka ledainā jumta istabele pil­dījās ar patīkamu siltumu. «Mazgājamā bļodā ūdens at« kūst,» teica Jānis un svētlaimīgi nolūkojās savā pavēl­niekā.

Toblers sajuta šo skatu, bet neatbildēja uz to.

«Un šeit ir kastīte cigāru,» kautrīgi paskaidroja Kesel­hūts. «Pāris puķu es arī pagādāju.»

«Tagad gan pazūdiet!» teica slepenpadomnieks. «Jums vajadzētu kļūt par Ziemassvētku vecīti!»

Pa to laiku arī doktoram Hagedornam ieradās viesis. Klauvēja. Noguris, gulēdams uz kušetes, viņš bija saucis; «Iekšā!» — un jautājis; «Kāpēc tu nāc tik vēlu, Eduard?»

Bet apmeklētājs bija atbildējis: «Mani nesauc Eduards, bet Hortenze.» īsi un skaidri, tā bija Kaspariusa kundze! Viņa bija ierādusies parotaļāties ar trim kaķēniem. Un to viņa tad arī darīja. Viņa sēdēja uz paklāja un sastādīja grupas.

Beidzot viņa nosprieda, ka ir pietiekoši ilgi nodarbo­jusies kā dzīvnieku mīļotāja, un pievērsās savas klātbūtnes īstajam nolūkam. «Jūs tagad jau trīs dienas esat šeit,» viņa pārmetoši teica. «Vai mēs rīt izbrauksim kaut kur? Paņemsim lenču līdzi un dosimies uz Lambergas pļavu. Tur liksimies saulē. Un, kam pirmajam būs saules dū­riens, tas drīkstēs sev kaut ko vēlēties.»

«Es neko nevēlos,» paskaidroja jaunais cilvēks. «Pat ne saules dūrienu.»

Viņa bija atsēdusies ērtā atzveltnes krēslā, sarāvusi kājas un aplikusi rokas ap ceļiem. «Mēs varētu darīt arī tā,» viņa klusu teica. «Mēs varētu sakravāt koferus un aiz­bēgt. Ko jūs domājat par Garmišu?»

«Garmiša, cik es zinu, ir brīnišķīga vieta,» viņš teica. «Bet Eduards to droši vien neatļaus.»

«Kas mums par daļu gar Eduardu?» viņa sadusmota jautāja.

«Viņš man ir mātes vietā.»

Viņa kratīja galvu. «Mēs varam braukt ar nakts vil­cienu. Nāciet. Katra stunda ir dārga. It sevišķi es neticu dzīvei pēc nāves.»

«Tad tāpēc jūs esat tik steidzīga!» viņš izsaucās. Klau­vēja. Viņš sauca: «Iekšā!»

Atvērās durvis. Ienāca Sulcs. «Atvaino, Frici. Man bija jānokārto dažas darīšanas. Tu esi viens?»

«Tūlīt!» teica Hortenze Kaspariusa kundze, paskatījās Sulca kungā tā, it kā viņš būtu no stikla, un gāja.

Nākošajā pēcpusdienā notika kaut kas neparasts; Ha­gedorns iemīlējās! Viņš to izdarīja viesnīcas autobusā, kas veda jaunus viesus no stacijas. Atgriezdamies no kāda klejojuma, Hagedorns pa ceļam iekāpa tanī. Viens no pa­sažieriem bija jauna, sirsnīga meitene. Viņa prata skatī­ties uz cilvēkiem sevišķi taisnlīnīgi. (Ar to gan nav vēl nekas teikts par to, vai viņa šķielē vai nē.) Blakus viņai sēdēja resna, samulsusi, labsirdīga sieviete, kuru meitene dēvēja par «krustmāti Jūliņu».

Hagedorns būtu varējis krustmātes Jūliņas brāļameitu uzlūkot stundām. Bez tam viņam bija tāda sajūta, ka viņš jauno meiteni jau reiz redzējis. Krustmāte Jūliņa bija diezgan klīrīga. Viņas iekšējo būtni ļoti dzīvi nodarbināja tas apstāklis, ka koferi bija tikuši uzbāzti uz autobusa jumta. Pie katra pagrieziena viņa ķēra pie sirds un bailēs vaimanāja. Bez tam neviens kalns viņai nebija par zemu, visiem viņa gribēja zināt vārdu un uzvārdu. Hagedorns labprāt pakalpoja un sameloja kaut ko, kas nu ienāca prātā. Daži braucēji, kas no agrākiem laikiem šķita pa­zīstam apkārtni, viņu neuzticīgi pētīja. Tie ņēma viņam mazliet ļaunā brīvi improvizēto ģeogrāfiju.

Turpretim krustmāte Jūliņa teica: «Ļoti pateicos, mans kungs. Citādi ir tāda sajūta, it kā tu, cilvēks, naktī būtu svešā pilsētā. Katrai ielai citāds nosaukums, bet uzrak­stus nevar izlasīt. Pie tam es vēl nekad neesmu bijusi Alpos.»

Jaunā meitene uzlūkoja Hagedornu, kā saudzību lūg­dama, un šis skats viņu galīgi satricināja. Viņš muļķīgi smaidīja, tā ka varētu pats sevi iepļaukāt, un pārlika, vai nepiecelties un vienkārši neizlēkt ārā.

Protams, viņš palika sēžam.

Pie viesnīcas viņš abām palīdzēja izkāpt. Un, tā kā krustmāte Jūliņa stingri parraudzīja koferu nopakošanu, tad sagadījās, ka viņš un jaunā meitene pēkšņi bija vieni.

«Cik tas ir skaists sniegavīrs!» viņa izsaucās.

«Vai jums tas patīk?» viņš lepni vaicāja. «To uzcēlām mēs ar Eduardu. Un vēl kāds paziņa, kam pieder liela kuģniecības līnija. Eduards ir mans draugs.»

«Tā,» viņa noteica.

«Diemžēl kopš vakardienas viņš ir kļuvis vājāks.»

«Kuģniecības līnijas īpašnieks vai jūsu draugs Edu­ards?»

«Sniegavīrs,» viņš atteica. «Tāpēc, ka saule spīdēja tik ļoti.»

Viņi aplūkoja sniegavīru un samulsuši klusēja.

«Mēs viņu nokrustījām par Kazimiru,» viņš vēl pa­skaidroja. «Viņam ir olveidīga galva, un tādā gadījumā ir patiesi laime saukties par Kazimiru.»

Viņa saprotot pamāja un rādīja uz abiem lācīšiem, kas tupēja pie Kazimira. «Tie ir kļuvuši par ledus lāčiem. Pilnīgi balti. Kā gan to sauc?»