ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Atgādā uz vietas man to idiotisko personu šurp!» rūca slepenpadomnieks.

Hilda panāca Kunkelieni uz pirmajiem pakāpieniem un pievilka viņu pie galda. «Vai drīkstu jūs sapazīstināt?» uzjautrināta vaicāja jaunā meitene. «Sulca kungs — krustmāte Jūliņa.»

Ievērojot ziņkārīgi lūrošo durvju sargu, Tobleram bija jāpieceļas. Kunkeliene sniedza viņam roku, reizē bailīga un laimīga. Viņš stīvi paklanījās, atkal atsēdās un vai­cāja: «Jums visas skrūves pazudušas? Ko?»

«Tikai man, slepenpadomnieka kungs,» atbildēja krust­māte Jūliņa. «Paldies Dievam, jūs vēl esat dzīvs! Bet labi jūs neizskatāties. Nav jau arī nekāds brīnums.»

«Klusu!» pavēlēja Hilda.

Bet Kunkela kundze jau pārplūda. «Rāpties pa kāp­nēm, tīrīt slidotavu, mizot kartupeļus, gulēt krāmu pažo­belē …»

«Kartupeļus es neesmu mizojis,» piezīmēja Toblers. «Vēl ne.»

Kunkeliene vairs nebija savaldāma. «Kāpnes berzt, šķības sienas arī jums ir, un istabā nav krāsns, es jau to paredzēju! Ja jums tagad būtu abpusējs plaušu karsonis, mēs varbūt jau būtu ieradušās par vēlu, jo jūs jau būtu miris! Sirds kāpj pa muti ārā. Bet, ka mēs pa to laiku sēžam Berlīnē un katru minūti gaidām zibens spērienu, tas jums, protams, ir vienalga. Bet mums nē, slepenpa­domnieka kungs! Mums nē! To nevarētu turēt par iespē­jamu. Tāds vīrs kā jūs tēlo šeit dumjo Augustu!» Viņai acis bija īstas asaras. «Vai es jums lai uzlieku kompresi? Vai jums ir kaut kur sāpes, slepenpadomnieka kungs? Es varētu šo viesnīcu aizdedzināt! Ak!» Viņa apklusa un skaļi slaucīja degunu.

Toblers nelaipni uzlūkoja krustmāti Jūliņu. «Tad tā tas ir,» viņš teica un nikni pakratīja galvu. «Keselhūta kungs ir pļāpājis. Ar mani jau jūs visu atļaujaties.»

Meita paskatījās uz viņu. «Tēvs,» viņa klusu teica. «Mēs bijām tik ļoti norūpējušās par tevi. Tu to nedrīksti mums ņemt ļaunā. Mums mājā nebija ne minūtes miera. Vai tad tu to nesaproti? Kunkeliene un Jānis, un pat es — mēs taču tevi mīlam.»

Kunkelienei notecēja no katras acs pa asarai uz sar­kanajiem vaidziņiem. Viņa iešņukstējās.

Slepenpadomniekam Tobleram bija neērta sajūta. «Bei­dziet šo dumjo kaukšanu!» viņš rūca. «Jūs taču uzveda- ties vēl bērnišķīgāk nekā es!»

«Prātīgs vārds,» apgalvoja viņa meita.

«īsi un skaidri,» teica Toblers. «Jūs še visu sabojājat. Tas taču jums jāsaprot. Esmu atradis sev draugu. Tas vīrietim ir nepieciešami! Un tagad jūs ierodaties. Viņš mani iepazīstina ar paša meitu! īsi pirms tam viņš manā istabā paskaidroja, ka viņš šo meiteni katrā ziņā pre­cēšot!»

«Kādu meiteni?» jautāja Hilda.

«Tevi!» teica tēvs. «Kā nu lai mēs zēnam izskaidro­jam, cik stipri mēs viņu esam šmaukuši? Kad viņš uzzi­nās, kas krustmāte Jūliņa un tās brāļameita, un kuģnie­cības līnijas īpašnieks Keselhūts un viņa draugs Sulcs ir īstenībā, viņš taču mums vairs virsū neskatīsies!»

«Kas grib Hildas jaunkundzi precēt?» jautāja Kunke­liene. Viņas asaras bija izsīkušas.

«Fricis,» steidzīgi atteica Hilda. «Tas ir, jaunais cil­vēks, kurš autobusā jums uzskaitīja kalnu nosaukumus.»

«Tā,» atteica krustmāte Jūliņa. «Apburošs cilvēks. Bet naudas viņam nav.»

Kad atgriezās Hagedorns ar baldriāna pilieniem, visi trīs sēdēja saticīgi kopā. Viņus vienoja bažas par iespēju, ka jaunais cilvēks varētu uzzināt viņu noslēpumu.

«Krustmāte Jūliņa arī ieradusies!» iepriecināts viņš teica. «Vai koferi izkrauti? Un kā jums patīk mans draugs Eduards?»

«Ļoti labi!» viņa atbildēja no dvēseles dziļumiem.

«Eduard, šeit ir pilieni,» teica Hagedorns.

«Kādi pilieni?» jautāja Sulcs.

«Baldriāna pilieni, protams,» paskaidroja Fricis. «Cil­vēka bērns, es domāju, ka tev ir vēdergraizes?»

«Jā, pareizi,» atbildēja otrais, un tad viņam gribot ne­gribot bija jādzer baldriāna pilieni. Ar kafijas karoti. Hagedorns uz to pastāvēja.

Hilda priecājās par tēva sejas izteiksmi. Krustmāte Jū­liņa, nesaprazdama, ka lieta grozās ap izgudrotām vēder­graizēm, bija šausmīgi uztraukusies un gribēja slimnie­kam taisīt karstus apliekamos. Sulcs zvērēja, ka viņam jau ir daudz labāk.

«To mēs pazīstam!» neuzticīgi teica krustmāte Jūliņa. «Tā jūs vienmēr darāt!»

Slepenpadomnieks un viņa meita šausmās sarāvās.

«Tā jūs, vīrieši, vienmēr darāt!» atjautīgi turpināja krustmāte Jūliņa. «Jūs nekad neatzīstaties, ka jums kas sāp.»

Stāvoklis bija glābts. Kunkela kundzes seja izpauda lieluma māniju. Tik veikli viņa nekad vēl nebija izlīdusi no sprukām.

Jā, un tad atgriezās Keselhūta kungs no ceturtās slē­pošanas stundas. Viņš kliboja no visa spēka, tāpēc ka vingrinājumu laukumā viņš aiz pārskatīšanās bija iebrau­cis Grasvanderu Tonijā. Tad viņi abi kā neatraisāms mezgls bija iebraukuši kalnupītē.

Sirmo slēpošanas skolnieku sevišķi dziļi bija iespaido­juši bezgalīgi daudzie rupjie izteicieni, ar kuriem pēc tam viņu apbalvoja Antons Grasvandera kungs.

Tēvocis Polters līdzjūtīgi apjautājās, kā nelaimes ga­dījums noticis, un ieteica kādu firmu, kas varētu salabot saplēsto sporta uzvalku.

Keselhūts meklējoši paskatījās apkārt.

«Doktors Hagedorna kungs sēž hallē,» teica durvju sargs.

Keselhūts kliboja tālāk. Viņš ieraudzīja galdu, pie kura sēdēja Sulcs un Hagedorns. Kad viņš nedaudzu soļu atstatumā pazina abas sievietes, viņam sāka klabēt zobi. Viņš šausmās pārbrauca ar roku acīm. Tas taču nebija iespējams! Viņš vēlreiz paskatījās. Tad viņam sametās ne­labi. Viņš vismīļāk būtu iegrimis zemē. Taču nekur nebija bedres. Viņš piekliboja klāt. Krustmāte Jūliņa smīnēja ļaunā priekā.

«Kas tad jums noticis?» jautāja Šulcs.

«Nekas sevišķi bīstams,» atteica Keselhūts. «Cietu sa­dursmē. Tas ir viss. Man gan ir tāda sajūta, ka es ar sportu vairāk nenodarbošos.»

Krustmāte Jūliņa hipnotiski uzlūkoja Hagedorna kungu. «Vai jūs mūs neiepazīstinātu?»

Jaunais cilvēks iepazīstināja. Apmainījās ar roku spie­dieniem. Viss norisinājās ļoti formāli. Keselhūts neiedro­šinājās runāt. Katra piezīme varēja būt pilnīgi aplama.

«Jūs katrā ziņā esat tas kungs, kam pieder kuģniecī­bas līnija?» jautāja Hilda.

«Tā ir,» apmulsis teica Keselhūts.

«Kas viņam pieder?» jautāja krustmāte Jūliņa un tu­rēja roku pie auss, it kā būtu pakurla.

«Kuģniecības līnija,» bargi noteica S"ulca kungs. «Pat ļoti liela līnija, vai ne?»

Keselhūts bija nemierīgs. «Man jāpārģērbjas. Citādi dabūšu vēl iesnas.» Viņš trīs reizes nošķaudījās. «Vai drīkstu lūgt klātesošos pēc vakariņām bārā būt maniem viesiem?»

«Pieņemts,» teica Šulcs. «Redzēsim, cik krustmāte Jū­liņa var panest.»

Viņa sāka lielīties. «Es jūs visus padzeršu zem galda. Kad manai māsai 1905. gadā bija kāzas, es gluži viena pati izdzēru divas pudeles jāņogu vīna.»

«Cerams, ka šoreiz jūs žvinguli dabūsiet drusku āt­rāk,» domāja Keselhūts. «Citādi man tas joks iznāks par dārgu.» Tad viņš kliboja uz kāpņu pusi. Viņš līdzinājās sakautai armijai.

Pa to laiku Hagedorns acīm aprija Hildu. Pēkšņi viņš iesmējās. «Tas gan ir nesvarīgi — bet es vēl līdz šim nezinu jūsu uzvārdu.»

«Nē?» viņa jautāja. «Savādi, vai ne? Iedomājieties: mani sauc tieši tā kā jūsu draugu Eduardu!»