ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Hagedorns steidzīgi atvadījās un sekoja Hildai, kas stāvēja sniegā pie koka kāpnēm un gaidīja. «Jau atkal kāda pielūdzēja?» viņa vaicāja. '

Viņš paraustīja plecus. «Viņa gribēja, lai es viņu glābju,» viņš stāstīja. «Viņa cieš no hroniskas piemēroša­nās spējas. Tā kā viņas pēdējie mīļākie ir bijuši vairāk vai mazāk pavirša rakstura cilvēki, tad, baidīdamās no savas iekšējās dzīves izpostīšanas, viņa izšķīrās par radikālu ārstēšanos. Viņa gribēja pakļauties kādam vērtīgam cil­vēkam, un pēdējam vajadzēja būt man. Bet tagad nu ir ieradies vīrs!»

Viņi krustoja uz piestātni vedošo ceļu. Tikko bija iera­dies nākošais vilciens. Visiem braucējiem pa priekšu iz- kūleņoja Kaspariusa kundze. Viņa buršikozi sabāza rokas bikšu kabatās un strauji soļoja uz viesnīcas pusi. Bruņo­jies ar diviem pāriem slēpju, aiz viņas elsodams steidzās Lenčs no Ķelnes.

Blondā brēmeniete, ieraudzījusi Hagedornu ar Hildu, raidīja niknu skatu un sauca: «Hallo, doktor! Ko dara jūsu mazie kaķēni? Sveiciniet tos no manis!» Milzīgos soļos viņa pazuda viesnīcā.

Hildegarde klusēdama soļoja blakus Hagedornam. Kad viņi aiz kāda ceļa līkuma palika vieni, viņa vaicāja: «Vai šī nekautrīgā persona arī gribēja tikt glābta?»

Hagedorna sirds aulekšoja. «Viņa jau ir greizsirdīga,» viņš aizkustināts nodomāja. Tad viņš teica: «Nē, viņai bija citi plāni. Viņa paskaidroja, ka mēs esam jauni, zie­doši un veseli un tā kaut kas saistot. Platoniski ievadi esot jānorobežo uz īsāko.»

«Un ko viņa gribēja no jūsu kaķiem?»

«Pirms pāris dienām klauvēja pie manām durvīm. Es saucu: «Iekšā!» — jo domāju, ka nāk Eduards, bet tā bija Kaspariusa kundze. Viņa nogūlās uz persiešu paklāja un rotaļājās ar kaķiem. Vēlāk atnāca Eduards, un tad viņa atkal aizgāja. Viņu sauc par Hortenzi.»

«Tas tik ir jauki!» teica Hildegarde. «Es domāju, dok tora kungs, ka kādam jūs būtu jāuzrauga, citādi jūs da rāt par daudz muļķību.»

Viņš izmisis pamāja. «Tā tas nevar iet tālāk! Eduards jau gan mani uzrauga.»

«Eduards?» viņa zobojoši jautāja. «Viņš nav pietie­koši stingrs. Vispār, tas nav vīrietim veicams uzdevums!»

«Cik jūs pareizi sakāt!» viņš izsaucās. «Bet kas tad cits lai to darītu?»

«Pamēģiniet reiz ar sludinājumu laikrakstā,» viņa lika priekšā. «Kāds meklē bērnumeitu!»

«Jaunkundzi pie bērna,» viņš rūpīgi pārlaboja. «Uz­turs un dzīvoklis brīvs. Garantēta mīlīga apiešanas.»

«Tā gan,» viņa saīgusi teica. «Mazākais, sešdesmit gadu veca! Priekšnoteikums — ieroču atļauja!» Viņa no­gāja no ceļa un steidzīgi soļoja, pie sevis lamādamās, pāri ziedbaltam sniega laukam.

Viņam bija grūti tikt līdzi.

Vienreiz viņa apgriezās. «Neuzdrošinieties smieties!» viņa nikni izsaucās. «Jūs — mežonis!» Tad viņa kā vajāta skrēja tālāk.

«Uz vietas apstājieties!» viņš pavēlēja.

Tanī pašā acumirklī viņa iebruka sniegā līdz gurniem. Viņa ar izbijušos seju sāka mežonīgi ķepuroties, bet grima arvien dziļāk. Izskatījās, it kā viņa pilnīgi nogrims.

Hagedorns steidzās palīgā. «Saņemiet manu roku!» viņš norūpējies sauca. «Es jūs izvilkšu ārā.»

Viņa noliedzoši kratīja galvu. «Neuzdrošinieties! Es neesmu no tām, kuras ļaujas glābties!» Viņai acīs bija asaras.

Nu viņš vairs nespēja savaldīties. Viņš pieliecās, sa­grāba viņu un izvilka no sniega kupenas, tad apkampa abām rokām un noskūpstīja uz lūpām.

Pēc brīža viņa teica: «Tu krāpnieks! Tu nelietis! Tu blēdis! Tu meiteņu tirgotājs!» Tad viņa deva skūpstu at­pakaļ, sākumā dauzīdama ar savām mazajām dūrītēm pa viņa pleciem. Vēlāk dūres atslāba, bet pamazām aiz­vērās viņas acis. Garajās, tumšajās skropstās vēl karājās mazas asaru lāses.

«Nu, kā bija?» jautāja Sulcs, kad viņi atgriezās.

«To ir grūti aprakstīt,» teica Hagedorns.

«Jā, jā,» saprotoši fioteica Keselhūta kungs. «Visap­kārt šie glečeri un sniega lauki! Tur var aptrūkt vārdi!»

«Sevišķi tie sniega lauki!» apgalvoja jaunais cilvēks. Hilda viņu bargi uzlūkoja.

Atmodās krustmāte Jūliņa. Tai bija iedegusi sarkana seja. Viņa žāvājās un berzēja acis.

Hilda apsēdās un teica: «Nāc šurpu, Frici! Man blakus ir viena brīva vieta.»

Krustmāte sarāvās kā elektrizēta. «Kas tad nu ir no­ticis?»

«Nekas neparasts,» atteica jaunā meitene.

«Bet tu taču viņu uzrunā ar «tu»!» izsaucās vecā sieviete.

«Es to jūsu brāļameitai neņemu ļaunā,» apgalvoja Hagedorns.

«Viņš jau man arī saka «tu»!» teica Hilda.

«Tā nu ir,» paskaidroja Fricis. «Hilda un es — mēs esam nolēmuši nākošajos piecdesmit gados viens otru uz­runāt ar «tu».»

«Un pēc tam?» jautāja krustmāte Jūliņa.

«Tad mēs šķirsimies,» apgalvoja brāļameita.

«Mani sirsnīgākie laimes vēlējumi!» iepriecināts iz­saucās Keselhūta kungs.

Pa to laiku, kaņiēr krustmāte vēl vienmēr nevareja atgūt elpu, Sulcs vaicājat «Mīļā jaunkundze, vai jums ga­dījumā ņav kādi piederīgie?»

«Ēsijiū samērā neatkarīga,» paskaidroja jaunā mei­tene. «Man gan ir tēvs.»

Hagedorns domāja, ka atbilde ļoti labi izdevusies. «Vai vlņŠ vismaz ir jauks?» viņš vaicāja.

«Var iztikt,» atteica Hilda. «Viņam laimīgā kārtā ir daudz kļūdu. Tās pilnīgi sagrāvušas viņa tēvišķīgo auto­ritāti.»

«Un ja nu viņš mani absolūti nevar ciest?» norūpējies jautāja jaunais cilvēks. «Varbūt viņš grib, lai tu precē kādu bankas direktoru. Vai kādu kaimiņos dzīvojošu lop- ārstu. Vai arī kādu studiju padomnieku, kas viņam katru rītu sēž pretim ielu dzelzceļa vagoņā. T|das lietas jau ir gadījušās. Un, kad viņš vēl dzirdēš, ka man nav pat no­darbošanās!»

«Gan jau tu kādu atradīsi,» mierjjiāļ^ Hilda. «Un, ja viņam vēl tad kas būs pretim, tad nesveicināsim viņu uz ielas. To viņš šausmīgi necieš.»

«Vai ari padarīsim viņu, cik ātri vien iespējams, par desmitkārtīgu vectētiņu,» teica Fricis. «Un tad iebāzīsim visus desmit bērnus viņam vēstuļu kastītē. Tas vienmēr atstāj iespaidu.»

Krustmāte Jūliņa atpleta muti un turēja ciet ausis.

Sulcs teica: «Tā ir pareizi! Gan jau jūs to vecīti pada­rīsiet maziņu!»

Keselhūta kungs noraidoši pacēla roku. «Jums neva­jadzētu, Sulca kungs, tik nelabvēlīgi runāt par Sulca kungu!»

Krustmātei Jūliņai sāka mesties par traku. Viņa pie­cēlās un gribēja doties atpakaļ uz Brukbeiru. «Bet ar virvju dzelzceļu es nebraukšu!»

«Kājām tas gabals ir daudz bīstamāks,» teica Hage­dorns. «Bez tam tas velkas četras stundas!»

«Tad es palikšu šeit augšā un gaidīšu pavasari,» kate­goriski paskaidroja krustmāte.

«Bet es jau esmu nopircis kartes atpakaļbraucienam!» teica Keselhūta kungs. «Vai tad jūsu karte lai aizietu bojā?»

Krustmāte Jūliņa cīnījās ar sevi. Tas bija aizkustinošs skats. Beidzot Viņa teica: «Tad, protams, ir cita lieta!» — un kā pirmā aizsoļoja uz piestātni. Taupība rada varoņus.

Agrā pēcpusdienā, kamēr vecākie ļaudis mazliet no­snaudās, Hildegarde un Fricis devās uz mežu. Viņi saķē­rās rokās un laiku pa laikam smaidot viens otru uzlūkoja. Dažreiz viņi apstājās, skūpstījās un maigi glāstīja viens otram galvu. Dažu brīdi viņi spēlēja sunīšus; lielāko daļu viņi klusēja un jutās tā, it kā gribētu apkampt katru egli. Laime gūlās viņiem uz pleciem kā daudz centneru kon­fekšu.