ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Fricis domīgi teica: «Patiesībā mēs esam divas diezgan saprātīgas dzīvbūtnes. Es katrā ziņā esmu tanīs domās. Kā tad tas nāk, ka mēs uzvedamies tikpat muļķīgi kā citi mīlas pāri? Mēs sadodamies rociņās, klupdami maldāmies rokrokā pa pliko dabu. Vismīļāk mēs nokostu viens otram degungalu. Vai tas nav idiotiski? Jaunkundze, lūdzu, iz­sakiet savus uzskatus šinī lietā!»

Hilda sakrustoja rokas uz krūtīm, trīsreiz paklanījās un teica: «Ļoti cēlais sultān, atļauj savai necienīgajai kal­ponei piezīmēt, ka tautu mīlas koncertā gudrība nekad nav spēlējusi pirmo vijoli.»

«Piecelieties, dārgā grāfiene!» viņš patētiski iesaucās, kaut gan viņa nemaz nebija ceļos. «Celieties augšā! Ja kāds ir tik gudrs, ka apzinās gudrības robežas, tad tāds jāatalgo. Ar šo es jūs ieceļu par savu kambarjumpravu, ā la suiteh

Viņa pataisīja galma reveransu. «Es tūlīt no aizkus­tinājuma raudāšu un lūdzu, majestāte, atļaut man peldē­ties pašas asarās.»

«Lai notiek!» viņš ķēnišķīgi atļāva. «Tikai nesaauk- stēj ieties!»

«Nekādā ziņā, meistar!» viņa teica. «Manu asaru tem­peratūra mēdz allaž svārstīties starp divdesmit sešiem un divdesmit astoņiem grādiem Celsija.»

«Labi!» viņš sauca. «Un kad jūs iestāsieties dienestā manā galmā?»

«Tikko tu gribēsi,» viņa paskaidroja. Tad viņa, neska­toties uz naglu zābakiem, sāka dejot. «Lieta grozās ap mirstošo gulbi,» viņa paskaidrojoši piemetināja. «Es lūdzu sevišķi pievērst uzmanību manam garajam kaklam.»

«Dejojiet vien tālāk,» viņš teica. «Vakarā es jums at­nākšu pakaļ.»

Viņš devās tālāk. Skaļi kliegdama, viņa skrēja pakaļ un paskaidroja, ka viņai esot bailes. Viņš paņēma viņu pie rokas un teica: «Muļķīgais bērns!»

«Gulbis taču nomira,» viņa steidzīgi paskaidroja. «Un ar tik lielu beigtu putnu vienai mežā — hu, hu, hu!»

Viņš iepliķēja viņu, un tad viņi abi kopā devās tālāk. Pēc kāda laika viņš kļuva nopietns. «Cik man būtu jā­pelna, lai mēs varētu precēties? Vai tev ir lielas prasības? Cik maksā gredzens, kas tev pirkstā?»

«Divi tūkstoši marku.»

«Ak debesstētīt!» viņš izsaucās.

«Tas taču ir jauki,» viņa teica. «To mēs varam ieķīlāt!»

«Es tevi tūlīt pārlikšu pār celi! Mēs nedzīvosim no tā, ko tu ieķīlā, bet no tā, ko es pelnīšu.»

Viņa atbalstīja rokas gurnos. «Tā? Tas man patīk! Tu pretīgais egoists! Visi vīrieši ir egoisti! Es to lasīju kādā grāmatā. Tā saucās «Saimniecības nauda un monogā- mija». Jūs esat viltīgs, mazisks dzimums, brrr!» Viņa dre­binājās kā slapjš pūdelis. «Četrus mēnešus mēs varētu no tā gredzena dzīvot! Trīsistabu dzīvoklī ar netiešo apgais­mošanu! Ieskaitot centrālo apkuri un liftu! Un svētdienās mēs abi varētu skatīties ārā pa logu! Bet nē! Tu mani labāk iebāzīsi konservu kārbā, kā svaigas dārza saknes. Kamēr man uzaugs sirma bārda. Bet es neesmu svaigs dārzājs!»

«Tomēr,» viņš iedrošinājās piezīmēt.

«Es iesviedīšu to muļķīgo gredzenu sniegā!» viņa iz­saucās un tiešām tā arī izdarīja. Tad viņi meklēdami līda četrrāpus pa mežu. Beidzot viņš gredzenu atrada.

«Lūk!» viņa teica. «Tagad tas pieder tev!»

Viņš to uzvilka viņai pirkstā un teica: «Līdz vēlākam es tev to aizdodu.» Pēc brīža viņš jautāja: «Tātad tu domā, ka mums pietiktu pieci simti marku mēnesī?»

«Skaidrs.»

«Un ja es pelnīšu mazāk?»

«Arī tad mēs iztiksim,» pārliecināti viņa teica. «Nauda nav tik svarīga, Frici. Kad visi striķi trūks, mēs varēsim aizņemties no mana tēva. Lai viņš jūt, kādam nolūkam viņš ir pasaulē.»

«Tu esi traka,» viņš teica. «Tu nekā nesaproti no nau­das, bet no vīriešiem vēl mazāk. Tavs tēvs varētu būt Per- sijas šahs — es neņemtu no viņa ne feniņa dāvināta.»

Viņa pacēlās pirkstgalos un čukstēja viņam ausī: «Mī­lulīt, mans tēvs taču nemaz nav Persijas ( šahs!»

«Te nu bija,» viņš teica. «Te nu tu atkal reiz redzi, ka man vienmēr taisnība.»

«Tu esi tiepša,» viņa atbildēja. «Par sodu mazā Hilde­garde kritīs dziļā ģībonī.» Sasprindzinātiem locekļiem viņa ievēlās tā izplestajās rokās, uzmanīgi palūrēja caur pie­vērtajiem plakstiem un izstiepa lūpas. (Protams, ne lai svilpotu.)

Pa to laiku vecākie ļaudis bija beiguši pēcpusdienas atdusu. Jānis uzkāpa pa kalpotāju kāpnēm piektajā stāvā, nesdams puķes, kasti cigāru, jaunus bārdas asmeņus, kā arī slepenpadomnieka Toblera violetās bikses, kuras viņš bija iepresējis.

Slepenpadomnieks stāvēja savā elektriski apkurinātā jumta istabiņā bez biksēm un teica: «Tāpēc es meklēju kā dulns! Es jau pašreiz gribēju doties apakšbiksēs uz pēcpusdienas tēju.»

«Pa to laiku, kamēr jūs gulējāt, es izņēmu bikses no jūsu istabas. Tās jau izskatījās skandalozas.»

«Galvenais, ka tās jums tagad patīk,» teica Toblers, tās apvilkdams. Jānis nobirstēja viņam svārkus un kur­pes, un tad viņi gāja, pa ceļam pieklauvēdami pie Kun­kela kundzes durvīm. Krustmāte Jūliņa impozanti izslī­dēja koridorā. .

«Jūs jau esat nokrāsojusies,» teica Jānis.

«Mazliet,» viņa atbildēja. «Citādi izskatās pilnīgi ne­piemēroti apkārtnei. Mēs taču nevaram visi skraidīt kā klaidoņi! Slepenpadomnieka kungs, esmu paņēmusi līdzi dažus jūsu uzvalkus. Vai jūs beidzot nepārģērbtos? Šorīt tanī augstajā kalnā ļaudis izteica riebīgas piezīmes.»

«Turiet muti, Kunkel!» pavēlēja Toblers. «Tas viss nav no svara!»

«Kāds kungs ar raga acenēm teica: kad to tipu noliktu labības laukā, visi putni aizbēgtu! Un kāda veca dāma…»

«Jums vajadzēja turēt muti!» rūca Jānis.

«Tā dāma teica: kaut ko tādu satiksmes apvienībai vajadzētu narkotizēt un sūtīt atpakaļ mājās!»

«Rupjš sievišķis!» teica slepenpadomnieks. «Bet tādi nu reiz ir cilvēki!»

Tad viņi dzēra hallē kafiju. Kunkela kundze ēda torti un nolūkojās dejotājos. Abi vīrieši lasīja laikrakstus un smēķēja melnus cigārus.

Pēkšņi pie galda pienāca bojs un teica: «Sulca kungs, atnāciet pie durvju sarga!»

Toblers, domās nogrimis, lasīja laikrakstu un teicas «Paskatieties, Jāni, ko viņš grib!»

«Ļoti labprāt,» čukstēja Keselhūta kungs, «bet tā taču nevar!»

Slepenpadomnieks nolika laikrakstu. «Tā tiešām ne­var!» Viņš uzlūkoja boju. «Pasveiciniet un sakiet, ka es lasu laikrakstu. Ja durvju sarga kungs no manis ko grib, tad lai viņš atnāk šurp.»

Zēns muļķīgi savieba seju un pazuda. Slepenpadom­nieks ķērās no jauna pie laikraksta. Kunkela kundze un Jānis sasprindzināti lūkojās uz durvju sarga ložu.

Drīz ieradās tēvocis Polters. «Kā es dzirdu, tad jūs esat ļoti aizņemts,» viņš saīdzis teica

Toblers vienaldzīgs pamāja apstiprinoši galvu un la­sīja tālāk.

«Cik ilgi tas var vilkties?» durvju sargs piesarkstot vaicāja.

«Grūti noteikt,» paskaidroja Toblers. «Esmu tikai pie ievadraksta.»

Durvju sargs jau svīda. «Viesnīcas vadība gribēja iz­lūgties no jums mazu laipnību.»

«Tā?» Vai es beidzot drīkstēšu slaucīt skursteni?»

«Jums pāris stundu jāuzrauga slēpošanas halle. Zeps ir citur aizkavēts.»

«Vai viņam ir masalas?» vaicāja Sulcs. «Vai viņu ne­būs aplipinājis izsūtāmās bērns?»

Durvju sargs grieza zobus. «Iemesli nekrīt svarā. Vai varam uz jums cerēt?»

Sulca kungs kratīja galvu. Likās, ka viņam ļoti žēl atteikt. «Es šodien negribu. Varbūt citreiz.»