ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Un mēs vecāku vecāki.»

«To es gan ceru,» teica vecā dāma. Viņa aplūkoja vei- | kala leti.

«Dodiet man, lūdzu, ceturtdaļmārciņu ribu. Pāris kaulu arī klāt. Un astotdaļu vārīta šķiņķa. Sī diena jānosvin.»

Frici bija jau agri no rīta bankā un iekasēja čeku. Tad viņš bija pieteicis pasta kantorī telefonisku sarunu ar Berlīni un pa savienojuma gaidīšanas laiku iemaksājis divi simti marku nosūtīšanai savai mātei.

Tagad pēc sarunas viņš labā omā klejoja pa senlaicīgo sādžu un iepirkās. Pēc tam, kad gadiem ilgi katrs feniņš bijis desmit reizes jāapgroza, iepirkšanās ir sajūsminoša izprieca. Gadiem ilgi bija jāsakož zobi. Tagad, kad laime iespērusi kā zibens, viņam vislabāk gribējās kliegt. Nu, diezgan par tol

Savam labvēlim Keselhūta kungam viņš pagādāja kasti dārgu Havannas cigāru. Eduardam viņš nopirka mazajā antikvariātā senlaicīgu alvas krūzi. Hildai viņš paņēma īpatnējus, vīnogu ķekariem līdzīgus jada auskarus ar nespodru zeltu un pusdārgakmeņiem. Beidzot puķu vei­kalā viņš pasūtīja krustmātei Jūliņai impozantu puķu pušķi un lūdza pārdevēju dāvanas nosūtīt uz viesnīcu.

Pats sev viņš nekā nedāvināja.

Sādžā viņš uzkavējās pusotras stundas. Kad viņš at­griezās, nesalīdzināmais sniegavīrs Kazimirs gulēja pēdē­jos elpas vilcienos. Olveidīgā galva bija izkususi. Kazi­mira cepure — ievārījuma spainis — balstījās uz pleciem. Acis, deguns, mute un ūsas mīļajam Kazimiram bija no­vēlušās uz varonīgās krūts. Viņš tomēr vēl stāvēja. Un stāvot viņš arī mira, kā kareivim pienākas.

«Laimīgu ceļu, dārgais Kazimiri» teica Hagedorns. «Bez galvas neviens nevar skatīties pa logu.» Tad viņš devās iekšā Grandhotelī, kur pa šo laiku bija notikušas dažādas lietas.

Posts bija sācies pavisam nevainīgi, kad slepenpadom­nieks Toblers, viņa meita, Kunkeliene un Jānis brokastoja.

Viņi sēdēja verandā, ēda maizītes un pārrunāja par at­kusni. «Ja mums būtu līdzi auto,» teica Hilda, «tad mēs varētu aizbraukt uz Minheni.»

«Neaizmirsti, ka esmu nabaga vīrs,» teica viņas tēvs. «Iesim vienu stundu bumbotavā, tas nomierina nervus. Kur tad palicis mans znots?»

«Bankā un pastā,» ziņoja Hilda. «Kā jūs gulējāt, Kun- kel?»

«Nožēlojami,» teica krustmāte Jūliņa. «Es šausmīgi sapņoju. To jūs gan nedrīkstējāt ar mani darīt!»

«Ko tad?» prasīja Jānis.

«Kad doktors Hagedorns stāstīja, ka viņu pieņēmusi Toblera fabrika un Sulca kungu arīl Vistas kauls bija tik ass; man istabā bija jādzer riebīgā eļļa, lai dabūtu to ārā.»

«Kad mums nākošo reizi būs jums kāds pārsteigums,» teica Jānis, «tad jums pasniegs auzu tumi.»

«Tam nav nekādas nozīmes,» paskaidroja slepenpadom- nieks. «Tad viņa noris karoti.»

«Karoti varēs pieķēdēt,» teica Hilda.

Kunkela kundze atkal jutās apbēdināta.

Daudz laika viņai tomēr tam neiznāca, jo durvju sargs un direktors Kīne svinīgi iesoļoja zālē un tuvojās viņu galdam.

«Tie abi izskatās kā sekundanti, kas paziņo uzaicinā­jumu divkaujai,» apgalvoja slepenpadomnieks.

Jānis paspēja nomurmināt: «Biezs gaiss!» Tad jau ari Kārlis Drošais paklanījās un teica: «Sulca kungs, mēs vē­lētos ar jums runāt kādu minūti.»

Sulcs teica: «Kādu minūti? Manis pēc.»

«Mēs jūs gaidīsim rakstāmistabā,» paskaidroja durvju sargs.

«Tur jūs varat ilgi gaidīt,» apgalvoja Sulcs.

Hilda paskatījās savā rokas pulkstenī. «Minūte tūlīt būs pagājusi.»

Kīnes kungs un tēvocis Polters apmainījās skatieniem. Tad direktors atzinās, ka lieta grozās ap delikātu jau­tājumu.

«Lieliska sagadīšanās,» teica krustmāte Jūliņa. «Es jūsmoju par kaut ko tādu. Hildegard, turi ausis ciet!»

«Kā jūs vēlaties,» teica direktors. «Es gribēju Sulca kungam aiztaupīt liecinieku klātbūtni. īsi un skaidri, vies­nīcu sabiedrība, kuras šejienes direktors esmu es, lūdz jūs atstāt šo māju. Dažiem no mūsu pastāvīgajiem viesiem jūsu atrašanās šeit ir nepatīkama. Kopš vakardienas sū­dzību ir stipri daudz. Kāds viesis, kurš, saprotams, negrib tikt minēts vārdā, ir nodevis ievērojamu summu. Cik tur bija?»

«Divi simti marku,» labvēlīgi teica tēvocis Polters.

«Sīs divi simti markas,» teica direktors, «jums izsniegs, tiklīdz jūs aiziesiet. Es pieņemu, ka jums šī nauda būs noderīga.»

«Kāpēc tad mani sviež ārā?» jautāja Sulcs. Viņš bija kļuvis mazliet bāls. Piedzīvojums viņu aizkustināja.

«Par ārā sviešanu nevar būt runas,» teica Kīnes kungs. «Mēs jūs uzaicinām, mēs lūdzam jūs, ja gribat. Mums ir svarīgi apmierināt pārējos viesus.»

«Es esmu kauna traips, vai net 1 » vaicāja Sulcs.

«Nepareizs tonis,» atbildēja durvju sargs.

Slepenpadomnieks Toblers, viens no bagātākajiem Ei­ropas vīriem, aizkustināts teica: «Nabadzība tātad ir ne­gods.»

Bet tēvocis Polters izpostīja šo ilūziju. «Jūs to visu nepareizi uztverat,» viņš paskaidroja. «Ja kāds miljonārs ievilktos nabagmājā ar milzumu koferu un visu laiku skraidītu apkārt frakā, tad bagātība būtu negodsl Viss at­karājas no viedokļa.»

«Visam savs laiks un sava vieta,» apstiprināja Kines kungs.

«Un jūs neesat īstā vietā,» teica tēvocis Polters.

Te nu krustmāte Jūliņa piecēlās, piegāja tēvocim Pol- teram tuvu klāt, nepārprotami svaidīja roku un sacījai «Taisieties, ka pazūdat, citādi te kaut kas plaukšķēsi»

«Lieciet durvju sargu mierāl» pavēlēja Sulcs. Viņš pie­cēlās. «Tātad labi. Es braucu. Keselhūta kungs, vai jūs būtu tik laipni un pasūtītu auto? Es braucu pēc divdesmit minūtēm.»

«Es, protams, braucu līdzi,» teica Keselhūta kungs. «Manu rēķinu, bet uz vietas!» Viņš aizskrēja.

«Mans kungs!» sauca direktors. «Kāpēc jūs gribat mūs atstāt?»

Krustmāte Jūliņa nikni smējās. «Jūs tiešām esat lielā­kais muļķis, kāds vispār jebkad bijis! Cerams, ka tas ar laiku mainīsies. Rēķinu manai brāļameitai un man! Bet uz vietas!» Tad viņa aiztraucās, klupdama pār slieksni.

Direktors murmināja: «Vienkārši zvēriski!»

«Kur ir tās divi simti markas?» bargi prasīja Sulcs.

«Tūlīt,» murmināja durvju sargs, izņēma naudas maku un nolika uz galda divas naudas zīmes.

Sulcs paņēma un, piesaucis pie durvīm stāvošo vies­mīli, nodeva tās viņam. «Pusi no tā saņem Zeps, ar kuru kopā es tīrīju slidotavu,» viņš teica. «Vai jūs to neaiz- mirsīsiet?»

Viesmīlis bija zaudējis valodu. Viņš spēja tikai pamāt ar galvu.

«Tā būs labi,» Sulcs teica. Tad viņš auksti uzlūkoja direktoru un durvju sargu. «Prom!»

Abi paklausīja kā skolnieki. Slepenpadomnieks Toblers un Hilda palika vieni.

Viņš nolūkojās paka] pazūdošajiem stāviem un teica! «Rīt es nopirkšu šo viesnīcu. Parit šie abi izlidos.r>

«Un kas būs ar Frici?» raudoša balsī jautāja Hilda.

«To nokārtosim Berlīnē,» paskaidroja slepenpadom- nieks. «Tici man, tas būs labākais atrisinājums. Kā mēs varam viņam šinī neiespējamajā situācijā stāstīt, kas mēs patiesībā esam?» i

Pēc divdesmit minūtēm piebrauca liels limuzīns. Ta« piederēja Lehneru Leopoldam no Brukbeiras, un viņš pat;- sēdēja pie stūres. Kalpotāji iznesa no viesnīcas blakus durvīm vairākus koferus un piestiprināja tos pie bagāž­nieka.

Direktors un durvju sargs stāvēja viesnīcas priekša pilnīgi samulsuši.

«Vienkārši zvēriski,» teica Kīnes kungs. «Tas cilvēks izsviež divi simti marku pa logu. Viņš neizlieto savu brīv­karti, bet brauc ar auto uz Minheni. Trīs viesi, kurus viņ* pazīst tikai pāris dienas, viņam pievienojas. Es baidos, ka tik mēs neesam ievārījuši karstu viru.»