ERIHS KESTNERS: TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

uz sādžu, tāpēc ka izsūtāmās bērnam bija masalas! Hel- tajs viņam lika rāpot augšā pa kāpnēm! Ak!»

«Vienkārši zvēriski!» murmināja viesnīcas direktors. «Jāatguļas, citādi trieka mani ķers stāvot.»

Pēcpusdienā Kīnes kungu gultā traucēja bojs.

«Ziņojums no durvju sarga kunga,» teica zēns. «Man jums esot jāpateic, ka Kaspariusa kundze brauc ar vakara vilcienu.»

Direktors stenēja.

«Viņa nekad vairs nebraukšot uz Brukbeiru, durvju sargs liek teikt. Ak tā, Lenca kungs no Ķelnes arī brauc prom.»

Direktors stenēdams apgriezās un iekodās spilvenā.

Minhenē doktoram Hagedornam bija pilnas sešas stun­das laika. Viņš nodeva glabāšanā savu vulkānfibra koferi un tad gāja pa Kaufingera ielu, iegriezās pa kreisi un no­stājās pretim teatīniešu baznīcai. Ar to sākās katrs viņa Minhenes apmeklējums. Sīs baznīcas fasādi viņš bija iemī­ļojis jau no studiju laikiem. *

Šodien viņš šeit stāvēja kā govs pie jauniem vārtiem un nepārtraukti domāja par Hildu. Protams, arī par Edu­ardu. Baznīcas skats iespiedās tikai līdz tīklenei.

Viņš sabāza rokas nonēsātajā mētelītī, skrēja atpakaļ uz pilsētu un, pirms pats to apzinājās, sēdēja pasta kan­torī un šķirstīja Berlīnes adrešu grāmatu. Viņš studēja nodaļu «Sulcs». Viņam blakus bija piezīmju bloks un zīmulis.

Reklāmas lietpratēja Sulca vispār nebija. Varbūt Edu­ards bija reģistrējies kā «tirgotājs»? Attiecībā uz Hilde­gardi lieta bija vēl sarežģītāka. Kāds priekšvārds varēja būt viņa nākamajam sievastēvam? Un kāda nodarboša­nās? Neiespējami taču bija skriet pie visiem Berlīnes Sul- ciem un vaicāt: «Vai jums, pirmkārt, ir meita un, otrkārt, vai viņa ir mana līgava?» Tas būtu vesela mūža uzde­vums!

Vēlāk Hagedorns noskatījās kādu joku lugu filmā. Cik bieži viņš smējās, tite^arī dusmojās. Laimīgā kārtā filma

sniedza maz izdevības smieties, citādi jaunajā cilvēkā būtu radies iekšējs konflikts.

Pēc tam viņš ēda kādā virtuvē desiņas ar saknēm Tad viņš devās atpakaļ uz piestātni un uzgaidāmajā telpa kvernēja pie pauleāņu alus. Viņš bija nolēmis atrast pār­drošas idejas nākamajiem reklāmu kariem. Bet viņam ne­ienāca prātā ne mazākā. Viņš nepārtraukti domāja par Hildu. Un ja nu viņš nevar to atrast? Un ja viņa nekā ne­ziņo? Ko tad?

Vilcienā bija maz braucēju. Fricis bija viens savā no­daļā. Līdz Landshūtei viņš skraidīja kupejā kā krātiņā šurp un turp. Tad viņš atlaidās, tūlīt iemiga un sapņoja mežonīgas lietas. Viens no sapņiem norisinājās Berlīnes iedzīvotāju pieteikšanas iestādē.

Pie durvīm stāvēja alfabētiskā kārtībā visi iespējamie uzvārdi. Hagedorns apstājās pie durvīm ar uzrakstu: «Šnabels līdz Šutce», pieklauvēja un iegāja.

Aiz barjeras sēdēja sniegavīrs Kazimirs ar kārtībnieka cepuri galvā. Viņš jautāja: «Jūs vēlaties?» Pie tam viņš noglauda ūsiņas un vispār izskatījās ļoti stingrs.

«Vai jums Šulci ir atsevišķi izdalīti?» vaicāja Fricis.

«Visi Šulči!» teica Kazimirs.

«Kāpēc jūs lietojat šādu daudzskaitli?» jautāja Fricis.

«Prezidija rīkojums,» Kazimirs paskaidroja.

«Atvainojiet,» Fricis teica. «Es meklēju Hildegardi Sulca jaunkundzi. Smejoties viņai vienā vaigā rodas bed­rītes, ne abos, kā citām meitenēm. Un acu redzokļos viņai ir zelta punktiņi.»

Kazimirs kārtīgi izšķirstīja dažas kartotēkas kastītes. Tad viņš piekrītoši pamāja. «Tā ir. Viņa agrāk dzīvoja uz radiotorņa. Tad viņa devusies uz Alpiem.»

«Viņai tagad jābūt Berlīnē,» apgalvoja Fricis.

«Radiotornim nekas par to nav zināms,» teica sniega­vīrs. «Liekas, ka viņa vispār nekur nedzīvo. Varbūt viņa nodota šeit. Sekojiet man neuzkrītoši!»

Viņi nokāpa pagrabā. Te garās rindās stāvēja daudz skapju. Kazimirs atslēdza vienu pēc otra. Katrā iedalījumā stāvēja pa cilvēkam. Tie bija tādi ļaudis, kas nebija poli­cijā pieteikti, un arī tādi, kas bija pilnīgi aizmirsuši, kur viņi dzīvo. Un visbeidzot bērni, kas vairs nezināja, kā vi­ņus sauc.

«Tas tik ir traki,» nobijies teica Hagedorns.

Pieaugušie stāvēja savos nodalījumos saniknoti vai ari nogrimuši pārdomās. Bērni raudāja. Tas bija bēdīgs skats.

Kādā nodalījumā stāvēja vecs zinātnieks, vēsturnieks, starp citu, viņš sevi uzskatīja par aizmirstu lietussargu un pie­prasīja Kazimiram, lai taču beidzot viņu aiztaisa ciet. Tā viņš stāvēja, izpletis rokas, un vienmēr sacīja: «Vairs taču nelīsti»

Fricis aizsita durvis.

Viņi bija skatījušies jau gandrīz visos skapjos, bet Hildegardi vēl vienmēr nebija atraduši.

Pēkšņi Fricis pielika roku pie auss. «Pēdējā skapī kauc kāda jaunkundze!»

Sniegavīrs atslēdza durvis. Vistālākajā kaktā ar mu­guru pret skatītājiem stāvēja kāda jauna meitene un stipri raudāja.

Hagedorns izgrūda prieka kliedzienu; tad viņš aizkus­tināts teica: «Tā ir viņa.»

«Viņa stāv ačgārni,» rūca Kazimirs. «Es neredzu bed­rītes.»

«Hilda!» sauca Fricis. «Lūdzu, uzskati mūsl Citādi tev jāpaliek šeit!»

Hilda apgriezās. Mazā, jaukā sejiņa bija pilnigi sa­raudāta. «Es neredzu bedrītes,» teica sniegavīrs. «Es slēgšu atkal ciet.»

«Hildiņ!» sauca Fricis. «Pasmejies taču! Sis krusttēvs negrib ticēt, ka tev ir viena bedrīte. Nodejo viņam priekšā mirstošo gulbi! Piecelieties, dārgā grāfiene! Rīt mēs ieķī­lāsim tavu gredzenu un brauksim par diviem tūkstošiem marku vizināties! Smejies taču! Smejies!»

Viss bija velti. Hilda viņu nepazina. Viņa nesmējās. Viņa stāvēja kaktā un raudāja.

Kazimirs iebāza atslēgu. Fricis ķērās viņam pie rokas. Sniegavīrs saķēra jauno cilvēku pie krāgas un kratīja. «Neatļaujieties sev tā kaut ko!» nikni kliedza Hagedorns.

«Nu, nu,» kāds teica. «Atmostieties!»

Viņš atmodās. Viņa priekšā stāvēja konduktors, «l ū­dzu, uzrādiet biļeti!» Ārā ausa rīts.

Pie Hagedorna kundzes Momzena ielā zvanīja no rīta. Vecā dāma atvēra durvis. Ārā stāvēja miesniekmeistara Kuhenbuha māceklis Kārlītis.

«Hallo!» viņa teica. «Vai mans dēls jau atkal tele­fonēs?»

Kārlītis noraidoši pakratīja galvu. «Sveiciens no mana meistara; šodien pārsteigums būšot vēl lielāks nekā aiz­vakar. Un jūs, lūdzu, nesabistieties. Jums būs apmek­lējums.»

«Apmeklējums?» vaicāja vecā dāma. «No apmeklējuma taču neviens nesabīstas! Kas tad nāks?»

No kāpnēm kāds sauca: «Kukū! Kukū!»

Hagedorna māte sasita rokas. Viņa izskrēja kāpņu telpā un paskatījās ap stūri. Stāvu zemāk uz kapnem sē­dēja viņas zēns un māja.

«Tas nu ir par daudz!» viņa teica. «Ko tu, palaidni, gribi Berlīnē? Tev taču jābūt Brukbeirā? Piecelies, Frici! Pakāpieni ir auksti.»

«Vai man tūlīt jābrauc atpakaļ?» viņš vaicāja. Vai ari es vispirms dabūšu tasi kafijas?»

«Marš, iekšā!» viņa pavēlēja.

Viņš lēnām uzkāpa augšā un aizlīda ar savu koferi viņai garām, it kā būtu ļoti nobijies.

Kārlītis aizgāja, naivi smiedamies.

Māte un dēls zem rokas pastaigājās dzīvoklī. Pie bro- kasta Fricis sīki izstāstīja iepriekšējās dienas notikumus. Tad viņš nolasīja abas atvadu vēstules.

«Tur kaut kas nav kārtībā, manu nabaga zēn,» māte dziļdomīgi noteica. «Tu ar savu uzticēšanos atkal būsi iekritis. Negribi saderēt?»

«Nē,» viņš atbildēja.

«Tu vienmēr iedomājies, ka no pirmā acumirkļa var spriest par cilvēku,» viņa teica. «Ja tev būtu taisnība, tad pasaulei vajadzētu izskatīties drusku savādāk. Ja visi go­dīgie cilvēki izskatītos godīgi un blēži blēdīgi, tad jau mēs dzīvotu smiedamies. Viņi tev sabojājuši skaisto ceļo­jumu. Tu esi atgriezies nedēļu agrāk. Tur būtu jāsāk spār­dīties!»