ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Apkārt sēdošie ieinteresēti klausījās. Pie viena no bla­kus galdiem sēdošā Kaspariusa kundze staipīja kaklu.

Tēvocis Polters pazemināja balsi. «Vai tas ir jūsu pē­dējais vārds?»

«Pilnīgi,» apgalvoja Sulcs. «Jūs zināt, cik labprāt es izlīdzu jūsu acīm redzamajam personāla trūkumam, bet šodien es neesmu attiecīgā omā. Es domāju, ka barometrs krīt, un es esmu jūtīgs cilvēks. Ar labvakaru!»

Durvju sargs pienāca vēl tuvāk. «Sekojiet man, bei­dzot!» Viņš uzlika labo roku Sulcam uz pleca. «Mazliet ātrāk, lūdzu!»

Te nu Sulcs apgriezās un enerģiski uzsita durvju sar­gam pa pirkstiem. «Uz vietas noņemiet roku no mana uz­valka!» viņš draudoši piemetināja. «Gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka esmu ātras dabas.»

Durvju sargam savilkās dūres un aizrāvās elpa.

Viņš atgādināja kafijas mašīnu, kas sasniegusi vārī­šanās punktu. «Mēs vēl runāsim!» viņš noteica un gāja. Pie blakus galdiem uztraukti sačukstējās. Brēmenes blon­dīnei indīgi mirgoja acis.

«Jūs gan viņam varējāt reiz iekraut,» teica krustmāte Jūliņa. «Vecā lieta, slepenpadomnieka kungs! Jūs esat par daudz labsirdīgs!»

«Klusu!» čukstēja Toblers. «Bērni nāk!»

Doktors Hagedorns patlaban pārģērbās vakariņām, kad lifta bojs viņam atnesa ierakstītu vēstuli ar sveicie­niem un pāris ārzemju pastmarkām no durvju sarga. Fri­cis parakstījās par saņemšanu un atvēra aploksni. Kas viņam varēja sūtīt uz Brukbeiru ierakstītu vēstuli? Lasot viņš klupa pār paklāju un nokrita uz dīvāna, kur rotaļājās trīs kaķēni. Kā hipnotizēts viņš uzlūkoja rakstu, tad ap­grieza apkārt aploksni. Izripoja papīra gabals — čeks par pieci simti markām! Uztraucies viņš izbrauca ar roku pa matiem.

Viens no kaķēniem uzrāpās viņam uz pleca, berzēja galviņu pie viņa auss un ņurdēja. Viņš piecēlās, turēda­mies pie galda, tāpēc ka viņam reiba, un piegāja pie loga. Viņa priekšā izpletās piesnigušais parks, slidotavas spo­gulis un slēpošanas halle ar balto jumtu, pāris aizmirstu guļamkrēslu. Taču Hagedorns nekā no visa tā neredzēja.

Kaķēns bailīgi ieķērās zilajos svārkos un uzmeta kupri. Hagedorns skraidīja pa istabu. Kaķēns šausmīgi ņurdēja. Hagedorns noņēma to no pleca, uzlika uz smē­ķējamā galdiņa un soļoja tālāk. Tad viņš pieliecās, pa­cēla čeku un vēstuli un sacīja piemērotāko, kas viņam ienāca prātā: «Tagad bārda ir nost!»

Pēkšņi viņš izdrāzās no istabas. Koridorā viņš satika istabeni, kas smaidīdama uzlūkoja viņu, novēlēja labva- karu un teica: «Vai doktora kungs ar nodomu neapsēja kaklasaiti?»

Viņš apstājās. «Kā, lūdzu? Ak tā. Nē. Pateicos.» Viņš atgriezās savās istabās un sāka svilpot. Mazliet vēlāk viņš, atstājis durvis plaši atvērtas, devās lejā pie durvju sarga un pieprasīja telegrammas formulāru.

«Atvainojiet, doktora kungs, vai jūs ar nodomu neap­sējāt kaklasaiti?»

«Kā tā?» jautāja Hagedorns. «Taisni tādēļ taču es jau reiz atgriezos uz savu istabu!» Viņš saķēra krekla ap­kakli un pakratīja galvu. «Patiesi! Nu, vispirms es tomēr depešēšu.» Viņš pārliecās formulāram un adresēja sekosi: «Gaļas tirgotavā Kuhenbuhs, Sarlotenburgā, Momzena ielā 7.» Tad viņš rakstīja: «Zvanīšu otrdien pulksten 10 stop lūdzu māti pie telefona stop sagatavojiet priecīgam ziņojumam Fricis Hagedorns.»

Viņš pasniedza formulāru pāri galdam. «Kad mana māte saņemtu telegrammu, viņa domātu, ka mani apbē­rusi kāda lavīna, tāpēc es telegrafēju kaimiņu miesnie­kam. Tas ir saprātīgs cilvēks.»

Durvju sargs pieklājīgi pamāja, kaut gan pilnīgi ne­saprata, kas par lietu.

Hagedorns devās uz ēdamzāli. Pārējie jau bija pie galda. Viņš teica: «Labu apetīti!» — un atsēdās.

«Vai jūs ar nolūku neapsējāt kravati?» vaicāja krust­māte Jūliņa.

«Lūdzu, atvainojiet,» viņš teica. «Man šodien galvā nav viss kārtībā!»

«No kā tad, manu zēn?» apjautājās Sulcs.

Hagedorns pieskandināja ar karoti glāzei. «Vai jūs zināt, kas noticis? Esmu dabūjis nodarbošanos! No nākošā pirmā jau būšu darbā! Atalgojums — astoņi simti marku mēnesī! Tur var prātā sajukt! Eduard, vai tu vēl neesi saņēmis vēstuli? Nē? Tad tu vēl saņemsi! Esi drošs par to! Man raksta, ka mums abiem nākotnē būs kopējas da­rīšanas. Vai tu priecājies, veco zēn? Dzīve ir skaista!» Viņš uzlūkoja kuģniecības līnijas īpašnieku Jāni Keselhūtu. «Saņemiet manu sirsnīgāko pateicību! Esmu tik lai­mīgs!» Aizkustināts viņš spieda vecā, rūpīgi koptā kunga roku. «Eduard, pateicies tu arī!»

Sulcs smējās. «To es gandrīz aizmirsu! Pateicos, mans kungs!»

Keselhūts samulsis grozījās uz krēsla šurp un turp. Krustmāte Jūliņa nesaprašanā raudzījās no viena uz otru.

Hagedorns izņēma no kabatas čeku par pieci simti markām un nolika to blakus Hildas šķīvim. «Speciāla gra­tifikācija! Bērni, tā tik ir smalka firma! Pieci simti marku, pirms tu, cilvēks, neesi pakustinājis ne mazo pirkstiņu! Nodaļas vadītājs raksta, lai es uzņēmuma labā pamatīgi atpūšos! Ko jūs uz to sakāt?»

«Smalki, smalki!» teica Hilda. «Tu rītu tūlīt varēsi sa­vai mātei ko aizsūtīt, vai ne?»

Viņš piekrītoši pamāja. «Protams! Divi simti marku! Bez tam viņa rīt no rīta aizies pie Kuhenbuhiem, kur es visu izstāstīšu telefoniski.»

«Pie Kuhenbuhiem?» jautāja Eduards.

«Tas ir miesnieks, pie kura mēs iepērkamies. Es viņam nupat aizsūtīju telegrammu, lai saudzīgi sagatavo manu māti uz sarunu, citādi viņa nobīsies līdz nāvei.»

Hilda teica: «Es no visas sirds tevi apsveicu ar jauno vietu.»

«Es tevi arī,» viņš jautri atbildēja. «Nu tu beidzot da­būsi vīru.»

«Ko?» jautāja krustmāte Jūliņa. «Ak tā, es jau zinu. Man gan jums jāsaka, doktora kungs, ka neesmu sevišķi sajūsmināta par to.»

«Man ļoti žēl,» viņš teica. «Diemžēl es nekādā gadī­jumā nevaru rēķināties ar Hildas krustmātēm. Tas aiz­vestu par tālu. Mīlulīt, vai tavs tēvs būs ar mieru? As­toņi simti marku taču ir labs žūksnis naudas.»

Kunkela kundze necienīgi smējās.

«Klausies!» teica Hilda. «Mēs pat ietaupīsim. Mums kalpones nevajag; trīsreiz nedēļā es likšu nākt apkopējai.>

«Bet, kad zēns būs klāt, tad ņemsim kalponi,» norū­pējies teica Hagedorns.

«Kāds zēns?» jautāja krustmāte.

«Mūsu zēns!» lepni teica Hilda.

«Mēs viņu sauksim par Eduardu,» teica nākošais tēvs. «Aiz cieņas pret manu draugu.»

«Un ja nu būs meitene?» norūpējies jautāja Sulcs.

«Tādā gadījumā es gribētu likt priekšā Eduardīni,» teica Keselhūta kungs.

«Jūs gan esat atjautīgs,» atzinīgi teica Sulcs.

«Noteikti būs zēns,» apgalvoja Hagedorns.

Hilda teica: «Man ari is tāda sajūta.» Tad viņa no­sarka līdz ausu galiņiem.

Krustmāte Jūliņa drudžaini meklēja jaunu sarunas vielu. Viņa jautāja: «Kāda firma tad jūs ir pieņēmusi?»

Hagedorns lepni atbildēja; «Jūs brīnīsieties, krustmā- miņ! Toblera fabrika!»

Krustmāte Jūliņa tiešām brīnījās. Viņa brīnīiās tik stipri, ka aizrijās ar vistas kauliņu. Acu āboli viņai iz­spiedās no dobumiem. Viņa klepoja no dvēseles dziļumiem. Viņai iepildīja ūdeni rīklē un pacēla rokas augšā. Viņa izrāvās, uzmeta Sulca kungam pārmetošu skatu un aiz­bēga.

«Vai viņai tas bieži uznāk?» vaicāja Fricis, kad krust­māte bija projām.

«Kopš viņa ir mana krustmāte,» patiesībā gribēja teikt Hilda, bet viņa redzēja uz sevi vērstos tēva un sulaiņa Jāņa skatus un paskaidroja: «Viņu būs uzveicis prieks.»