ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Runādama par savu izturību dzeršanā, Kunkela kun­dze bija maldījusies. Viņa nekā nevarēja panest, varbūt tāpēc, ka kopš savas māsas kāzām 1905. gadā viņa vairs nebija vingrinājusies. Fakts bija tāds, ka viņa otrā dienā pēc ierašanās Brukbeirā atmodās ar katastrofālām galvas sāpēm. Viņa nevarēja nekā atcerēties un brokastīs iebau­dīja tikai piramidonu.

«Kas īsti notika pagājušā naktī?» viņa jautāja. «Vai es daudz muldēju?»

«Tas nebūtu bijis ļaunākais,» teica Hilda. «Bet jūs sā­kāt runāt patiesību! Tāpēc man bija nepārtraukti jādejo ar doktoru Hagedornu!»

«Nabadzīte!»

«Tāpēc nu gan nē. Tikai manas baltās tupelītes šaus­mīgi spieda, un es to nedrīkstēju rādīt, jo citādi viņš ne­gribētu vairāk dejot, un tad būtu aklājušies daži mūsu noslēpumi.»

«Kādreiz, taču tomēr viņam tie būs jāuzzina!»

«Protams, cienītā, bet ne tūlīt pirmajā vakarā un pie tam vēl no manas iereibušās krustmātes, kas īstenībā ne­maz nav mana krustmāte.»

Kunkela kundze sarauca pieri. Viņa jutās aizskarta. «Un kas tad notika?» viņa sapīkusi jautāja.

«Tad Jānis jūs nolika gulēt.»

«Dieva dēļ!» izsaucās krusmāte Jūliņa. «Tā tikai vēl trūka!»

«To pašu Jānis arī teica. Tam tomēr bija jānotiek. Jūs uzlūdzāt visus kungus pēc kārtas dejot. Vispirms jūs de­jojāt ar kādu Gleivicas fabrikantu Spalteholca kungu; tad ar kādu angļu kojoniju virsnieku Sullivanu; tad ar Ķelnes mākslas priekšmetu tirgotāju Lencu; beidzot jūs uziūdzāt pat virssulaini, un tad mums likās pienācis pēdējais laiks jūs nogādāt projām.»

Kunkela kundze bija kļuvusi uguns sarkana. «Vai es dejoju vāji?» viņa klusu vaicāja.

«Taisni otrādi. Jūs bravūrīgi mētājāt kungus apkārt. Visi bija sajūsmināti par jums.»

Vecā, resnā dāma atelpoja. «Un vai doktors izskaid­rojās?»

«Vai jūs neizteiktos saprotamāk?» vaicāja Hilda.

«Vai viņš uzstādīja ceturto jautājumu aiz durvīm?»

«Ak tā! Jūs vakar pēcpusdienā noklausījāties? Nē, ce­turto jautājumu viņš neuzstādīja.»

«Kāpēc tad nē?»

«Varbūt tāpēc, ka nebija durvju,» teica Toblera jaun­kundze. «Bez tam mēs taču ne brīdi nebijām vieni.»

Kunkela kundze teica: «Es jūs pilnīgi nesaprotu, Hil­das jaunkundze.»

«Pēc manām domām, to neviens arī neprasa.»

«Tāds doktors bez nodarbošanās taču nav jums pie­mērots vīrs. Kādas partijas gan jūs nevarētu taisīt!»

«Jūs esat jocīga!» teica Hilda. «Partiju taisīt! Laulī­bas taču nav nekāds izbraukums!» Viņa piecēlās, uzvilka norvēģu jaku un devās uz durvīm. «Nāciet! Lai notiek jūsu prāts! Mēs taisīsim partiju!»

Krustmāte Jūliņa devās Hildai pakaļ. Kāpnēs viņai bija jāatgriežas, jo viņa bija aizmirsusi somiņu. Kad viņa beidzot ieradās hallē, pārējie jau gaidīja viesnīcas durvju priekšā un apmētāja skaisto Kazimiru sniega pikām.

Viņa iznāca laukā un jautāja: «Uz kurieni tad mēs ceļosim?»

Sulca kungs rādīja uz kalniem, un Hagedorns teicas «Uz Volkenšteinu!»

Krustmāte Jūliņa nodrebēja. «Ejiet pa priekšu!» viņa lūdza. «Es tūlīt jūs panākšu. Esmu aizmirsusi cimdus.»

Keselhūta kungs atriebīgi smaidīja un teicas «Palie­ciet vien. Es jums aizdošu savējos.»

Kad Kunkela kundze ieraudzīja virvju dzelzceļa pie­stātni, viņa izrāvās. Vīriešiem vajadzēja viņu atkal sa­ķert. Viņa kārpījās un vaimanāja, kad viņu iebīdīja va­gonā. Pārējie braucēji viņu izzoboja.

«Man jābrauc tur augšā?» viņa izsaucās. «Un ja nu virve pārtrūkst?»

«Tādam gadījumam ir divas rezerves virves,» paskaid­roja konduktors.

«Un ja nu arī rezerves virves pārtrūkst?»

«Tad mums jākāpj laukā,» apgalvoja Hagedorns.

Viņa tomēr vēl pretojās, kamēr beidzot Hilda teica: «Mīļā krustmāt, vai tad tu gribi, lai mēs nogāžamies bez tevis?»

Kunkela kundze acumirkli apklusa, uzticīgi uzlūkoja savu brāļameitu un Sulca kungu un pakratīja galvu. «Nē,» viņa teica maigi kā jērs, «tad es arī vairāk negribu dzīvot.»

Vagons pacēlās un izslīdēja no halles. Pirmo desmit minūšu laikā krustmāte Jūliņa turēja acis cieši aizvērtas. Katru reizi, kad vagons kratīdamies un šūpodamies pa­brauca gar kādu no stabiem, viņa neskanīgi kustināja lūpas.

Viņi bija apmēram pusceļā. Krustmāte Jūliņa uzma­nīgi atvēra acis un paskatījās ārā pa logu. Pašreiz viņi lidinājās augstu pāri klinšu smaiļu, ledus pīlāru un sa­salušu kalnu strautu izrotātam bezdibenim. Pārējie brau­cēji godbijīgi raudzījās grandiozajā dziļumā. Krustmāte Jūliņa iestenējās; viņai sāka klabēt zobi.

«Jūs gan esat zaķapastala!» Sulcs sadusmots teica.

Viņa bija sašutusi. «Es varu baidīties, cik man patīk! Kādēļ tad lai es esmu drošsirdīga? Kā lai es tāda kļūstu? Drosme ir garšas lieta. Vai ne, mani kungi? Ja es būtu ģenerālis, nu — tad manis pēc! Tā ir cita lieta. Bet tā? Kad mana māsa un es vēl bijām bērni — mana māsa ir ieprecējusies Hallē pie Sāles, ļoti labi, pie tam vēl ar pasta virsinspektoru, bērni arī viņiem ir, divi gabali, tie gan skolu sen kā beiguši — ko tad es gribēju teikt? — pareizi, es jau zinu — toreiz mēs vasaras brīvlaikā bijām kādā muižā, kas piederēja mūsu .tēva attālam krusttēvam, patie­sību sakot, viņi bija tikai jaunības draugi, ne radinieki, bet mēs, meitenes, viņu saucām par krusttēvu; vēlāk vi­ņam muiža bija jāpārdod, tāpēc ka lauciniekiem iet ļoti grūti, bet to jau jūs visi zināt! Varbūt viņš tagad jau ir miris; pat ļoti domājams, jo man tagad ir jau — pro­tams, viņš būs jau miris, jo simt divdesmit gadu vecs taču neviens cilvēks nekļūst. Protams, ir arī izņēmumi, sevišķi Turcijā, kā esmu lasījusi. Ak, mana galva! Man nevajadzēja vakar naktī tik daudz dzert, jo es neesmu pie tā pieradusi; bez tam es esmu uzlūgusi nepazīstamus kun­gus dejot! Jūs varat mani nosist, bet man nav vairāk ne jausmas; šausmīgi, kas cilvēkam tadā stāvoklī var no­tikt …»

Bums! Virvju dzelzceļš apstājās virsotnes piestātnē. Braucēji izkāpa, skaļi smiedamies.

«Vecajai kundzei ir augstumu reibonis,» teica kāds slēpotājs.

«Kur nu,» atteica otrs. «Viņa ir vēl pilnā no vakarējā vakara!»

Krustmāte Jūliņa un abi vecākie kungi ērti atlaidās guļamkrēslos.

«Vai tu, mīļā krustmāt, vispirms negribi apbrīnot pa­norāmu?» vaicāja Hilda. Viņa stāvēja pie margām blakus Hagedornam un lūkojās apkārt.

«Lieciet man mieru ar saviem kalniem!» noņurdēja krustmāte un sakrustoja rokas pār kostīma jaku. «Man tagad ir ērti,» viņa teica.

«Man liekas, ka mēs traucējam,» čukstēja Hagedorns.

Sulcam bija dzirdīgas ausis. «Taisieties, ka pazūdat!» viņš pavēlēja. «Bet pēc stundas esiet atpakaļ, citādi nebūs labi! Apkārt, marš!» Tad viņam vēl kas iekrita prātā. «Frici, neaizmirsti, ka es tev esmu mātes vietā!»

«Mana atmiņa kopš vakardienas ir ļoti cietusi,» pa­skaidroja jaunais cilvēks. Tad viņš sekoja Hildai, taču tika vēlreiz aizkavēts. No kāda guļamkrēsla viņam pretim pacēlās sievietes roka. Tā bija Mallebrē. «Servus, doktora kungs!» viņa teica, likdama vibrēt savai skaistajai alta balsij. Viņa rezignēti lūkojās tam acīs. «Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar savu vīru? Viņš šorīt ieradās.»

«Kāds priecīgs pārsteigums!» viņš teica un sasveici­nājās ar elegantu kungu, kam bija melnas ūsiņas un no­guris skatiens.

«Esmu jau par jums dzirdējis,» teica Mallebrē kungs. «Jūs esat šīs sezonas sarunu viela. Visu cieņu!»