ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Eduard,» teica jaunais cilvēks. «Kā tevi sauc? Ak tā, atvaino, es domāju, ka man šodien viena skrūvīte ir vaļī­gāka. Jūsu uzvārds ir Sulcs?»

«No kura laika tad mēs atkal esam uz jūs?» jautāja Eduards.

«Viņš taču domā mani,» paskaidroja Hilda. «Tā ir, doktora kungs. Mani sauc taisni tā kā jūsu draugu.»

«Tāda sagadīšanās!» izsaucās Hagedorns.

«Šulcs ir ļoti izplatīts uzvārds,» piezīmēja Eduards un sadusmots uzlūkoja Hildu.

«Tomēr, tomēr,» sajūsmināts teica Fricis. «Sī sagadī­šanās mani savādi aizkustina. Man liekas, ka tas ir lik­tenis. Varbūt jūs esat viens otram rada un' nemaz to ne­zināt?»

šinī sarunas vietā krustmāte Jūliņa dabūja noslāpša­nas lēkmi un Hildas jaunkundzei vajadzēja viņu steidzami transportēt uz savu istabu. Kāpnēs viņa pārguruši teicas «To jau ne zirgs nevar izturēt! Vai tad jūs nevarējāt iz­meklēt kādu citu uzvārdu?»

Hilda enerģiski papurināja galvu. «Es nevarēju viņam melot. Tā jau ir patiesība, ka mani sauc taisni tā kā Eduardu.»

«Ja tikai tas labi beigtos,» teica Kunkeliene.

«Vai tā nav brīnišķīga meitene?» vaicāja Fricis.

«Protams,» noņurdēja Eduards.

«Vai tu redzēji, ka viņai smejoties ir vaigā viena bedrīte?»

«Jā.»

«Un acs redzoklī viņai ir mirdzoši zelta punktiņi.»

«To es pie viņas vēl nekad neesmu ievērojis,» teica Sulcs. _

«Kā tu doma, cik viņa var but veca?»

«Augustā paliks divdesmit viens.»

Fricis smējās. «Beidz savus jokus, Eduard! Apmēram tā jau gan būs. Vai tu arī nedomā, ka man viņa jāprecē?»

«Nu jā,» teica Sulcs. «Manis dēļ, var arī.» Beidzot viņš manīja, ka pļāpā par daudz, un saņēmās. «Varbūt viņai nav ne feniņa naudas,» viņš ieteicās.

«Pat ļoti iespējams,» teica Hagedorns. «Man jau ar! nav! Es viņai rītu vaicāšu, vai viņa grib kļūt mana sieva. Tad mēs varēsim saderināties. Un, tikko es atradīšu no­darbošanos, tad mēs precēsimies. Vai tu gribi būt mans laulību liecinieks?»

«Tas jau pats par sevi saprotams!» teica Sulcs.

Hagedorns sāka jūsmot. «Esmu kā par jaunu piedzi­mis. Cilvēka bērns, kā es tagad plīšos virsū Berlīnes fir­mām! Visus ģenerāldirektorus es aizpļāpāšu. Viņiem pat prātā nenāks mani izsviest.»

«Varbūt tev veiksies ar Toblera fabrikām.»

«Kas zina,» skeptiski noteica Fricis. «Ar ieteikšanām man vēl nekad nav laimējies. Nē, to mēs darīsim citādi. Kad būsim Berlīnē, ķersimies vecajam Tobleram cekulā. Vai tev ir jausma, kur viņš dzīvo?»

«Kaut kur Grunevaldē.»

«Adresi jau mēs uzzināsim. Aiziesim vienkārši turp, piezvanīsim, pastumsim istabeni sānis, nosēdīsimies viņa zālē un ātrāk neiesim prom, kamēr viņš mums nedod darbu. Ļaunākā gadījumā varam tur arī pārnakšņot. Pāris sviestmaižu paņemsim līdzi. Vai tu domā, ka tā ies?»

«Grandioza ideja,» teica Sulcs. «Es jau tagad priecā­jos par Toblera seju. Mēs abi tam vecajam zēnam parā­dīsim, ko?»

«Uz to viņš var paļauties!» sajūsmināts iesaucās Ha­gedorns. «Slepenpadomnieka kungs» — mēs teiksim — «jums gan pieder daudz miljonu, un katru gadu jūs vēl piepelnāt kādu pāri klāt, un tā jums varētu likties lieki, ka divi tik apdāvināti reklāmas lietpratēji kā mēs nākam tieši pie jums. Mums gan labāk vajadzētu strādāt tām fabrikām, kurām iet slikti, lai tās atkal tiktu uz pekām.

Bet, slepenpadomnieka kungs, neviena reklāma nav tik laba, ka nebūtu saistīta ar izdevumiem. Mēs, propagandētāji, esam karavadoņi; mūsu armijas guļ, kārtīgi saliktas jūsu naudas skapī. Bez karapulkiem labākais stratēģis kaujā nevar uzvarēt. Un reklāma ir karš! Jāiekaro miljonu cilvēku galvas. Sīs galvas jāpadara par iekarotu zemi, slepenpadomnieka Toblera kungs! Konkurence ir jāuzvar ne tikai tirgū, bet jau to cilvēku domās, kuri rītu pirks. Mēs, reklāmas speciālisti, jebkuru pārdodamo preci, kas padota brīvajai konkurencei, ar psiholoģijas palīdzību pro­tam pataisīt par monopolpreci! Dodiet mums kustības brī­vību, ser!» Hagedorns atņēma elpu.

«Lieliski!» teica SulcS. «Bravo, bravo! Ja Toblers mūs vēl tad nepieņems darbā, tad viņš vispār nav pelnījis savu laimi.»

«Tu to saki,» patētiski paskaidroja Fricis. «Bet viņš jau tik traks nebūs.»

Sulcs sarāvās.

«Varbūt es jau šovakar viņai vaicāšu,» noteikti teica Fricis.

«Kam?»

«Hildai.»

«Ko?»

«Vai viņa grib kļūt mana sieva.»

«Un kad viņa negribēs?»

«Tāda doma man pat prātā nebija ienākusi,» teica Ha­gedorns. Viņš bija patiesi nobijies. «Nesabaidi mani, Eduard!»

«Un kad vecāki negribētu?»

«Varbūt viņai vairs nav vecāku. Tas būtu tas ērtākais.»

«Neesi tik rupjš, Frici! Nu, un kad līgavainis negri­bētu? Ko tad?»

Hagedorns kļuva bāls. «Tu esi ķerts. Manai Hildai nav nekāda līgavaiņa!»

«Es tevi nesaprotu,» teica Sulcs. «Kāpēc lai tādai glī­tai, jautrai, saprātīgai meitenei, kam ir bedrīte un zelta punktiņi acs redzoklītī, — kāpēc lai viņai nebūtu līga­vaiņa? Vai tu domā, ka viņa tevi jau kopš gadiem pare­dzējusi?»

Fricis uzlēca kājās. «Es tevi nogalināšu! Bet iepriekš es došos uz viņas istabu. Paliec sēdot, Eduard! Ja tev būs bijusi taisnība, tad es tevi vēlāk uzstiepšu uz riteņa. Pa­gādā, lūdzu, pa to laiku sev piemērotu riteni.» Tad dok­tors Hagedorns uzdrāzās pa kāpnēm.

Slepenpadomnieks Toblers smaidot nolūkojās viņam pakaļ.

Dažas minūtes vēlāk hallē atgriezās Jānis Keselhūta kungs. Viņš bija jau tērpies smokingā. Viņš vēl kliboja mazliet. «Vai jūs ļoti dusmojaties uz mani, slepenpadom­nieka kungs?» viņš norūpējies vaicāja. «Es Hildas jaun­kundzei biju apsolījis katru dienu ziņot par mūsu dzīvi. Kas tad to varēja nojaust, ka viņas šeit ieradīsies? Pie tā vainīga ir tikai šī tūļa Kunkeliene.»

«Būs jau labi, Jāni,» teica Toblers. «Tur neko vairs nevar grozīt. Vai jūs jau zināt jaunāko?»

«Vai tas ir sakarā ar saimniecisko krīzi?»

«Netieši, Jāni. Drīzākā laikā notiks viena saderinā­šanās.»

«Vai jūs gribat atkal apprecēties, slepenpadomnieka

kungs?»

«Nē, jūs vecais ēzeli! Saderināsies doktors Hagedorna kungs!»

«Ar ko tad, ja drīkstu jautāt?»

«Ar Hildu Sulca jaunkundzi!»

Jānis sāka starot kā uzlecoša saule. «Tas būs labi,» viņš teica. «Tad mēs drīz kļūsim par vectētiņu.»

Pēc ilgākas meklēšanas Hagedorns atrada krustmātes Jūliņas un tās brāļameitas istabas.

«Cienītai jaunkundzei ir astoņdesmit pirmā,» teica is­tabene un kniksēja.

Viņš klauvēja.

Viņš dzirdēja soļus. «Kas tur ir?»

«Man ar jums steidzami jārunā,» viņš uztraukti teica.

«Tas neiet,» atbildēja Hildas balss. «Es pašreiz pār­ģērbjos.»

«Tad spēlēsim trīs jautājumus aiz durvīm,» viņš teica.

«Tad sāciet, doktora kungs!» Viņa pielika ausi pie dur­vīm, bet dzirdēja tikai savas sirds skaļos, uztrauktos puk- stienus. «Kā skan pirmais jautājums?»,

«Tāpat kā otrais,» viņš teica.

«Un kāds ir otrais jautājums?»

«Tāds pats kā trešais,» viņš teica.

«Un kāds būtu trešais jautājums?»

^vfņš saņēmās. «Vai jums jau ir līgavainis, Hilda?»

Viņa ilgi klusēja. Viņš pievēra acis. Šķita, ka mūžība bija pagājusi, un tad viņš izdzirda trīs vārdus* «Vēl ne, Frici!»

«Urrā!» viņš iesaucās, ka koridors noskanēja. Tad viņš aizskrēja.

Blakus istabas durvis lēni atvērās. Krustmāte Jūliņa paglūnēja pa spraugu un norūca: «Ak, šie jaunie ļaudis!»