ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Par mimikriju,» viņš atbildēja.

«Es esmu tik aizmāršīga,» viņa teica. «Izglītības ziņā.»

«Vai jūs ilgi šeit paliksiet?» viņš vaicāja.

Viņa papurināja galvu. «Man drīz jāatgriežas Ber­līnē.»

«Es arī esmu no Berlīnes,» viņš teica. «Kāda sagadī­šanās.»

Slepenpadomnieks Toblers atdusējās augšā, piektajā stāvā, pēcpusdienas snaudienā. Patiesībā viņš bija gribē­jis Brukbeirā atradināties no šī paraduma, aiz cieņas pret dabas jaukumiem. Bet viņš nebija vairs no jaunajiem. Un tā nu viņš bija iedarbinājis Jāņa sildāmo aparātu un iegū- lies gultā.

Tad kāds atrāva durvis. Viņš atmodās un saīdzis at­vēra acis. Viņa priekšā stāvēja Hagedorns, kas apsēdās uz gultas un teica: «Kur tad tu, Eduard, ņēmi šo sildāmo aparātu?»

«Tas ir ziedojums,» Sulcs samiegojies teica. «Ja tu esi ieradies, lai man to jautātu, tad sauksimies atkal uz jūs.»

«Cilvēk! Sulc!» izsaucās Hagedorns. «Man tas tev tū­līt jāstāsta. Es esmu pazudis. Es tikko iemīlējos!»

«Liec man mieru ar saviem apdauzītiem sievišķiem,» pavēlēja Eduards un pagriezās pret sienu. «Ar labu nakti, manu zēn!»

«Viņa nav apdauzīts sievišķis,» stingri noteica Fricis. «Viņa ir ārkārtīgi glīta un saprātīga! Un viņai ir humors. Un es domāju, ka es arī viņai patīku.»

«Tev ir lieluma mānija!» murmināja Sulcs. «Kura tad tā ir? Mallebrē vai Circe no Brēmenes?»

«Stājies taču reiz ar tām!» Hagedorns izmisis sauca. «Tā taču ir pavisam cita! Viņa taču nav precējusies! Tāda viņa būs tikai tad, kad es būšu viņas vīrs! Krustmāte ar! viņai ir līdzi. Tā klausa, pasaukta par Jūliņu.»

Sulcs tagad bija atmodies. «Tu esi mežonis!» viņš teica. «Pagaidi ar precēšanos, mazākais, līdz rītam! Tu taču galu galā neieskatīsies kādā zosī, kas ar krustmāti, vārdā Jūliņu, devusies vīra medībās! Gan mēs tev atradīsim kādu citu!»

Hagedorns piecēlās. «Eduard, es tev aizliedzu tādā tonī runāt par manu nākamo sievu! Viņa nav zoss. Un viņa neķer vīriešus. Vai tad es izskatos kā laba partija?»

«Dievs pasarg'!» teica Sulcs. «Bet viņa taču, protams, būs dzirdējusi, ka tu esi Albānijas troņmantnieks!»

«Tās blēņas viņa nevar būt dzirdējusi,» atteica jaunais cilvēks. «Viņa taču tikko ieradās no Berlīnes.»

«Un es to vienkārši neatļauju,» Sulcs kategoriski pa­skaidroja. «Es tev esmu mātes vietā. Es tev to aizliedzu. Ar to diezgan. Gan jau es tev kādā jaukā dienā atradīšu īsto sievu.»

«Mīļais Eduard,» teica Fricis. «Vispirms apskati viņu. Kad tu viņu ieraudzīsi, tev elpa aizrausies!»

Hagedorns atsēdās hallē un novēroja liftu un kāpnes. Tanī laikā, kad viņš nepacietīgi gaidīja jauno meiteni un nākotni, viņa pirmā sajūsma vērtās dziļās skumjās. Viņam pēkšņi bija ienācis prātā, ka, lai precētos, ir vajadzīga nauda un ka viņam tās nav. Senāk, kad viņš pelnīja, viņš bija saticies ar citādām jaunkundzēm. Un tagad, kad viņš mīlēja krustmātes Jūliņas brāļameitu, viņš bija bez darba un tika uzskatīts par Albānijas troņmantnieku.

«Jūs izskatāties tā, it kā gribētu iet klosterī,» kāds vi­ņam teica.

Viņš sarāvās. Tā bija krustmātes Jūliņas brāļameita. Viņa atsēdās un jautāja: «Kas tad jums noticis^»

Hagedorns viņu uzlūkoja tik ilgi, kamēr viņa pievēra plakstus. Viņš nokāsējās un teica: «Izņemot Keselhūta kungu un Eduardu, viesnīcā to vēl neviens cilvēks ne­zina. Jums man tomēr tas ir jāsaka. Mani uzskata par miljonāru vai, kā Eduards apgalvo, par Albānijas troņ­mantnieku. Kāpēc, to es nezinu. Patiesībā es esmu akadē­miķis bez nodarbošanās.»

«Kādēļ tad jūs šo pārpratumu nenoskaidrojat?» viņa jautāja.

«Vai ne?» viņš teica. «Man to vajadzēja darīt. Es jau arī to gribēju! Ak, es gan esmu ēzelis! Vai jūs to ņemat man ļaunā? Eduarda uzskats bija, ka labāk, ja pārpra­tums paliek nenoskaidrots. Galvenais, triju Siāmas ka­ķēnu dēļ. Tādēļ, ka viņš ļoti mīl ar tiem rotaļāties.»

«Kas tad galu galā ir šis Eduards?» viņa jautāja.

«Mēs ar Eduardu uzvarējām kādā sacensībā. Par to mūs šeit par brīvu baro.»

«Par sacensību esmu lasījusi laikrakstā,» viņa teica. «To rīkoja Toblera fabrikas, vai ne?»

Viņš piekrītoši pamāja.

«Tad jūs esat doktors Hageštolcs?»

«Hagedorns,» viņš pārlaboja. «Mans priekšvārds ir Fricis.»

Un nu viņi klusēja. Tad viņa stipri piesarka. «Mani sauc Hildegardi.»

«Ļoti patīkami,» viņš atbildēja. «Skaistākais priekš­vārds, kādu es jebkad esmu dzirdējis.»

«Nē,» viņa noteikti atteica. «Fricis man patīk labāk.»

«Es domāju sieviešu vārdus.»

Viņa smaidīja. «Tad jau mēs esam vienās domās.»

Viņš satvēra meitenes roku, samulsis atkal to atlaida un teica: «Tas būtu brīnišķīgi.»

Beidzot no lifta izkāpa Sulcs. Hagedorns jau pa ga­balu viņam māja un teica krustmātes Jūliņas brāļameitai: «Tagad nāk Eduards!»

Viņa nepagriezās.

Jaunais cilvēks gāja draugam pretim un čukstēja: «Tā Ir viņa.»

«Ko tu gan neteiksi!» zobgalīgi atbildēja Sulcs. «Es domāju, ka tā jau ir nākošā.» Viņš piegāja pie galda. Jaunā meitene pacēla galvu, uzsmaidīja viņam un teica: «Tas, protams, ir jūsu draugs Eduards, doktora kungs. Tādu es viņu biju iedomājusies.»

Hagedorns jautri pamāja. «Jā. Tas ir Eduards. Zelta sirds parupjā čaulā. Un tā ir Hildegardes jaunkundze.»

Sulcs palika kā uz galvas kritis un domāja, ka redz halucinācijas. Meitene uzaicināja viņu atsēsties. Pilnīgi apmāts, viņš sekoja aicinājumam, pie tam gandrīz nosē­dās krēslam blakus.

Hagedorns smējās.

«Neesi tik aušīgs, Frici!» rūca Sulcs.

Bet Fricis smējās tālāk. «Kas tev noticis, Eduard? Tu izskaties kā mēnessērdzīgais, kas skaļi nosaukts vārdā.»

«Patiešām labs salīdzinājums,» piekrītoši teica jaunā meitene.

Viņa iemantoja no Sulca iznīcinošu skatienu.

Hagedorns sabijās un domāja: «Tas var kļūt jautri!» Viņš sāka gandrīz bez elpas atņemšanas stāstīt par kos­tīmu balli un kāpēc Sulcs neieguva pirmo godalgu, par Keselhūta pirmo slēpošanas stundu, par Berlīni no vienas puses un dabu no otras un ka viņa māte esot rakstījusi, vai Brukbeirā esot lavīnas, un …

«Esi tik laipns, manu zēn,» lūdza Eduards. «Atnes no manas istabas pudeli ar baldriāna pilieniem! Jā? Tā at­rodas uz mazgājamā galda. Man sāp vēders.»

Hagedorns uzlēca kājās, pamāja lifta bojām un uz­brauca augšā.

«Jums ir vēdergraizes?» vaicāja krustmātes Jūliņas brāļameita.

«Turi knābi!» saniknots pavēlēja slepenpadomnieks. «Vai tu pēkšņi esi sajukusi? Ko tu te gribi?»

«Es tikai gribēju paskatīties, kā tev klājas, mīļais tēvs,» teica Hildegardes jaunkundze.

Slepenpadomnieks bungoja ar pirkstiem pa galdu. «Tava uzvešanās ir neiespējama! Vispirms slepeni informē viesnīcas vadību, pēc četrām dienām atripo pati!»

«Bet, tēvs,» atteica meita, «zvanīšana jau nekā nelī­dzēja. Par miljonāru taču uzskata Hagedorna kungu!»

«No kurienes tu to zini?»

«Viņš man to tikko pastāstīja.»

«Un tāpēc tu aizvakar aizbrauci no Berlīnes, ka viņš tev to nupat pastāstīja?»

«Tas patiesi skan augstākā mērā neticami,» viņa do­mīgi teica.

«Un kopš kura laika tev ir krustmāte, vārdā Jūliņa?»

«Kopš šā rīta, mīļais tēvs. Vai tu gribi ar viņu iepa­zīties? Tur jau viņa nāk!»

Toblers apgriezās. Savā otrajā pēc labuma kleitā Kun­kela kundze kāpa lejup, resna un sirsnīga. Viņa acīm meklēja Hildu un atrada. Tad viņa ieraudzīja violeti tērpto vīrieti blakus savai brāļameitai, nobāla, apgriezās un stūrēja steidzīgi atpakaļ uz kāpnēm.