ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Piemēram, kāpēc Tev istabā ir trīs mazi kaķēni? Un kā Tev ir divas istabas ar atsevišķu vannu? Un kas tā par lietu ar to ķieģeli? Tā man, mīļo zēn, ir pilnīga mikla.

Frankes kungs saka: cerams, ka tā tiešām ir viesnīca. Un ne kāda trakomāja. Viņš ir neciešams cilvēks. Vai tad tam otram godalgotam arī ir tik daudz telpu un kaķi, un ķieģelis?

Romāns laikrakstā šoreiz ir ļoti saistošs. Daudz labāks nekā iepriekšējais. Sevišķi kopš vakardienas. Frankes kungs ir pavisam citādos uzskatos nekā es, kā tur ies tā­lāk. Viņš nekā no romāniem nesaprot. To jau mēs zinām.

Un tad: nedari muļķības! Es domāju izbraukumus uz bīstamām kalnu virsotnēm. Vai Brukbeirā ir lavīnas? Tad uzmanies sevišķi! Tās sākas pavisam nevainīgi un pēkšņi top lielas. Tad vairs nav iespējams izvairīties.

Lūdzu, uzmanies labi! Jā? Arī ar sieviešu kārtas per­sonām viesnīcā. Vai nu tur nekā nav, vai jau ir drošās rokās. Lai atkal nebūtu tāds tracis kā toreiz Šveicē. Tad Tu atkal sēdēsi ar uzpampušu galvu. Esi tik mīļš. Citādi man nav miera.

Es atkal rakstu vēstuli bez gala. Tātad diezgan! At­bildi uz maniem jautājumiem. Tu to bieži aizmirsti. Un tagad uz staciju.

Paliec sveiks un vesels! Neviena diena, kas pagājusi, vairs neatgriežas. Uzvedies labi! Tu dažreiz esi tiešām nerātns. Daudz sveicienu un skūpstu no Tevi par visu vai­rāk milošās

mātes.»

Pēc lenča trīs viri sēdēja terasē, un Hagedorns rādīja savus kopotos darbus. Sulcs tos pamatīgi apskatīja. Viņš tos atrada ļoti labi izdevušos un dzīvi pārrunāja par tiem. Keselhūts smēķēja resnu, melnu cigāru, ielēja visiem ka­fiju un katrā ziņā bija saulainā omā. Beidzot viņš teica: «Tātad šovakar es paku nosūtīšu slepenpadomniekam Tobleram.»

«Un neaizmirstiet, lūdzu, viņam pavaicāt, vai priekš Sulca kunga arī nebūtu kāda vieta,» lūdza Hagedorns. «Tu taču tā gribētu, Eduard?»

Sulcs pamāja. «Protams, manu zēn. Lai vecais Toblers reiz papūlas un izdara ko mūsu labā.»

Keselhūts paņēma darbus. «Es visu izmēģināšu, mani kungi.»

«Un lai viņš, lūdzu, tās lietas noteikti atdod atpakaļ,» paskaidroja jaunais cilvēks. «Sinī ziņā mana māte ir ļoti stingra.»

«Protams,» teica Sulcs, kaut gan patiesībā tā nemaz nebija viņa darīšana.

Keselhūts nospieda cigāra atlikumu pelnu traukā, ste­nēdams piecēlās, nomurmināja kaut ko un bēdīgs aizgāja, tāpēc ka viesnīcas durvīs stāvēja Grasvanderu Tonijs ar divi pāriem slēpju pār plecu. Tuvojās trešā mācību stunda. Bija jāatrisina pagriezienu noslēpums. Eduards un Fricis piecēlās drusku vēlāk. Viņi bija nodomājuši doties pa­staigā. Vispirms viņi tomēr apmeklēja savu sniegavīru. Tas, nabadziņš, kusa. «Kazimirs raud,» apgalvoja Hage­dorns. «Mīkstā sirds viņam, Eduard, ir no tevis.»

«Viņš neraud,» protestēja Sulcs. «Viņš taisa novājēša­nas kūri.»

«Ja mums būtu nauda,» teica Hagedorns, «tad mēs varētu viņam uzdāvināt lielu saulessargu un izplestu iespraust zemē. Bez saulessarga viņš aizies bojā.»

«Ar naudu tā lieta ir tā,» teica Sulcs. «Ja arī mums tā būtu, vēlākais marta sākumā šeit stāvētu tikai saules­sargs un Kazimirs būtu pazudis. Bagātības labumi ir diez­gan aprobežoti.»

«Tu runā tā, it kā tev agrāk būtu bijis bankā konts,» teica Hagedorns un labsirdīgi smējās. «Mana māte ap­galvo, ka bagātība bieži vien nav nekas cits kā likteņa balva tādiem, kuri citādā ziņā ir trūcīgāki.»

«Tas būtu par daudz taisnīgi,» paskaidroja Sulcs. «Un par daudz vienkārši.»

Tad viņi klejoja, nogrimuši sarunās, līdz Kermsas pilij, noskatījās, kā zemnieki spridzina ledu, devās pa kādu aizsalušu kalnu strautu, kur viņiem bija jārāpjas stāvā kalnā, slīdēja, lamājās, smagi elpoja, klusēja, gāja caur baltiem mežiem un ar katru soli vairāk attālinājās no visa, kas atgādina pēdējo radīšanas dienu.

Beidzot pasaulei bija gals. Nebija izejas. Augstas klinšu sienas izgaisināja pēdējās šaubas. Aiz tām atradās s tā sakot, acīm redzami tukšais nekas.

No vienas klints gāzās lejup ūdenskritums. Nē, tas negāzās. Sals abām rokām to bija kritienā satvēris. No bailēm tas bija sastindzis. Ūdens bija pārvērties kristālā.

«Bedekerā šo ūdenskritumu salīdzina ar kroņlukturi,» piezīmēja Hagedorns.

Sulcs apsēdās uz kādas ledus sastindzinātas koka sak­nes un teica: «Laime, ka daba nevar lasīt!»

Pēc kafijas Hagedorns gāja uz savu istabu. Sulcs ari apsolīja drīz ierasties pie viņa. Mazo kaķēnu un lielā kon­jaka dēļ. Bet, kad viņš iznāca no lasāmās istabas un devās uz kāpnēm, tēvocis Polters viņu iztraucēja. «Jūs iz­skatāties tā, it kā jūs garlaikotos,» teica durvju sargs.

«Manis dēļ galvu nelauziet!» teica Sulcs. «Es nekad negarlaikojos.» Viņš gribēja iet.

Tēvocis Polters viņam uzsita uz pleca. «Seit ir viens saraksts! Muguras somu jūs saņemsiet virtuvē.» «Man nevajag nekādas somas,» teica Sulcs. «Nesakiet vis!» paskaidroja durvju sargs un naidīgi pasmīnēja. «Izsūtāmās bērnam ir masalas.»

«Vēlu drīzu izveseļošanos! Bet kas nabaga bērnam meklējams somā, kura man jāatnes no virtuves?»

Durvju sargs klusēja un lika dažādos skapīšos vēstules un laikrakstus.

Sulcs aplūkoja iedoto sarakstu un izbrīnījies lasījai «100 kartes Volkenšteina panorāmas ā 15,

2 tūbas gumiarabikuma,

1 spoli tumši sarkana šujamzlda, 50 vēstuļu markas ā 25,

3 dučus skujamo asmenīšu,

2 metrus šauras, baltas gumijbantes, 5 paciņas ziepju,

1 paciņu piramidona, lielās tabl., 1 pudeli pildspalvu tintes, 1 pāri kungu zeķturus, melnus, 1 pāri apavu ieliekamo, 37. nr., 1 paciņu piparmētru tējas, 1 metāla suku zvērādas apaviem,

3 kastiņas mentola dražē,

1 suņu siksniņu, zaļu, lakas,

4 puksteņus izņemt no labošanas,

1 duci sniega briļļu,

1 mazo pudeli bērzūdens,

1 alumīnija maizes trauku izbraukumiem.»

Saraksts vēl tālu nebija galā, bet Sulcam sākumam pietika. Paguris viņš pacēla skatu augšup, smējās un teica: «Ak tā tas ir domāts!»

Durvju sargs nolika uz galda dažas naudas zīmes. «Uzrakstiet aiz katra pirkuma cenu. Vakarā norēķinā­simies.»

Sulcs iebāza sarakstu un naudu kabata. «No kurienes lai es to atnesu?»

«No sādžas,» pavēlēja tēvocis Polters. «Aptiekā, pie friziera, pastā, pie pulksteņtaisītāja, drogu, sīkpreču, rak­stāmlietu tirgotavā. Pasteidzieties!»

Uzrunātais aizdedzināja sev cigāru un teica, ievilk­dams dūmu: «Es ceru vēl šeit tālu tikt. Ka es jebkad kļūšu izsūtāmā zēna lomā, to es pirms vienas nedēļas būtu tu­rējis par pilnīgi neiespējamu.» Viņš laipni pamāja durvju sargam. «Cerams, ka jūs neiedomājaties, ka šādā veidā jūs mani priekšlaicīgi izēdīsiet no viesnīcas.»

Tēvocis Polters neatbildēja.

«Vai jūs man jau nepateiktu, ko jūs rīt esat ar mani nodomājuši?» vaicāja Sulcs. «Ja jums nekas nebūtu pre­tim, es vairāk par visu gribētu reiz skursteni slaucīt! Vai jums būtu iespējams iekārtot tā, ka skursteņslaucītājam rīt sāp zobi?» Starodams viņš devās savās gaitās.

Tēvocis Polters vairāk nekā stundu košļāja apakšlūpu. Vēlāk viņam nebija tam laika. Viesi bariem atgriezās no slēpošanas laukumiem un izbraukumiem.

Beidzot atgriezās pat viesnīcas direktors Kīne. «Kas tad jums noticis?» viņš norūpējies jautāja. «Vai jums ir dzeltenā slimība?»

«Vēl nē,» teica durvju sargs. «Bet tas vēl var notikt. Tas Sulcs uzvedas neiespējami. Viņš kļūst arvien bezkau­nīgāks.»