ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Nenogurdināmais drāts virvju dzelzceļš izspļāva ar­vien jaunus slēpotāju barus. Šaurajos, augsto sniega vaļņu apņemtajos ceļos bija vairāk laužu nekā lielpilsētu ielās Un pēc tam, kad kādai jaunai, veiklai dāmai, kas nesa slēpes uz pleca, ar kādu nepārdomātu kustību bija izde­vies nosist Sulca kungam pūdeļcepuri no galvas, viņi iz beidza klejošanu dabas klusumā. Satiksme bija tāda, kas apdraud dzīvību.

Gribēdami iekāpt drāts virvju dzelzceļā, viņi sadūrās ar Kaspariusa kundzi. Viņa tikko bija ieradusies. Resnais Lenca kungs stiepa savas un viņas slēpes un svīda.

Brēmenes blondīne pienāca pie Hagedorna, apžilbinā­dama ar savu lielisko džemperi. «Jūs taču šovakar nāksiet uz masku balli?» viņa teica. Tad viņa pamāja un soļoja uzsvērti zēniski augšup.

Pēc pusdienām Gransvanderu Tonijs svinīgi aizveda Keselhūtu.

«Lūdzu,» teica Tonijs. «Tas ir kārtības labā. Iesim!»

Jānis piekrītoši pamāja, iedzēra malku kafijas un Ievilka dūmu no cigāra.

«Jums pa dienu nevajadzētu smēķēt,» teica Tonijs. «Tas nav sportiski, lūdzu.»

Keselhūts paklausīgi nolika cigāru un piecēlās.

Keselhūta kungs bēdīgs atvadījās un steidzās pakaļ slēpošanas skolotājam.

«It kā viņu vestu uz nokaušanu,» teica Hagedorns. «Bet viņa slēpošanas uzvalks ir pasakains!»

«Nav nekāds brīnums,» lepni noteica Sulcs. «Tas jau arī ir darināts pie mana drēbnieka.»

Hagedorns sirsnīgi smējās un piezīmi atrada par lie­lisku.

Slepenpadomnieks Toblers bija priecīgs, ka viņa nepārdomātais paskaidrojums uzskatīts kā joks, un smējās īdzi, gan mazliet krampjaini. Tad viņš vairs ilgi nepalika sēžot un teica: «Pateicos! Tagad tētiņš ies slidot.»

«Vai es arī drīkstu iet līdzi?»

Sulcs atvairot pacēla roku. «Labāk nē! Ja pretēji pa­redzējumam izrādītos, ka es to vispār vēl protu, tad rit es lūgtai publikai uzvedišu dažas dejas uz ledus. Tas lai jums ir mierinājums.»

Jaunais cilvēks novēlēja labas sekmes un devās uz rakstāmistabu, lai uzrakstītu savai mātei izsmeļošu vēs­tuli. Sulca kungs nonesa savas slidas no piektā stāva un devās uz slidotavu. Viņam laimējās būt vienīgajam slid- skrējējam. Ar mokām viņš piestiprināja sarūsējušās slidas smagajiem vēršādas zābakiem. Tad viņš nostājās uz spožā laukuma un iedrošinājās spert pirmos soļus.

Tas izdevās.

Viņš saņēma rokas uz muguras un apskrēja, vēl maz­liet vilcinādamies, reizi apkārt laukumam. Tad viņš atel- podams apstājās un priecājās. Viņš tomēr bija velna zellis!

Tad viņš kļuva pārdrošāks. Viņš sāka braukt bogenus Labās puses bogens izdevās labāk nekā kreisās. Bet tā tas jau bija, kad viņš vēl gāja skolā. To vairs nevarēja grozīt.

Viņš pārdomāja, ko viņš toreiz visu varēja. Viņš pa­ņēma ar kreiso kāju sparu un izbrauca trijnieku. Vispirms bogenu uz āru, tad mazu līkumiņu un nobeidza ar pagrie­zienu atpakaļ.

«Deviņi pērkoni,» viņš teica ar cienību pret sevi. «Iz­mācīts ir izmācīts.» Tad viņš riskēja vienu astotnieku, sa­stādītu no labā pagrieziena uz iekšu un uz āru. Tas ari Izdevās! Abi cipari lieli un skaidri bija iegravēti ledū.

«Un tagad vienu pirueti,» viņš skaļi teica, ņēma ar kreiso kāju un abām rokām sparu, apgriezās apmēram desmit reizes kā vilciņš pats ap sevi, pārgalvīgi smējās, te kāda neredzama vara viņam norāva kājas no ledus! Viņš žestikulēja; tas nekā nelīdzēja; viņš gāzās, ka pa­kausis noskanēja. Ledus brakšķēja, ribas sāpēja, Sulcs mierīgi gulēja. Viņš gulēja ar atvērtām acīm un izbrīnī­jies skatījās uz debesīm.

Brīdi viņš nekustējās. Tad viņš nosprādzēja slidas. Viņam sala. Viņš piecēlās kājās, kliboja pāri ledum uz drāšu durvīm, apgriezās vēlreiz apkārt, sēri pasmaidīja un teica: «Kad ēzelim kļūst par daudz labi…»

Vēlāk pēcpusdienā mūsu trīs vīri sēdēja lasītavā, pē­tīja laikrakstus un pārrunāja pēdējā laika svarīgākos no­tikumus. Viņus pārtrauca viesnīcas deju skolotājs, profe­sors Heltajs. Tas pienāca pie galda un lūdza Sulca kungu sekot. Sulca kungs gāja līdzi.

Pēc ceturtdaļstundas Keselhūts teica: «Kur gan Sulcs paliek?»

«Varbūt viņš ņem moderno deju stundu.»

«Maz ticams,» atteica Keselhūts. (Viņš bija Hagedorna piezīmi uzņēmis nopietni.)

Pēc nākošā stundas ceturkšņa viņi piecēlās, lai mek­lētu Sulcu. Viņi to atrada bez sevišķām grūtībām vienā no ēdamzālēm.

Viņš stāvēja uz kādām augstām kāpnēm, sita pašreiz sienā naglu un sēja pie tās veļas virvi. Tad viņš norāpās lejā un centīgi stiepa kāpnes uz pretējo sienu.

«Vai jums ir temperatūra?» noraizējies vaicāja Ha­gedorns.

Sulcs uzkāpa uz kāpnēm, izņēma no mutes naglu un no svārku kabatas āmuru. «Es esmu vesels,» viņš teica.

«Jūsu izturēšanās rāda pretējo.»

«Es dekorēju,» paskaidroja Sulcs un Iesita ar āmuru sev pa īkšķi. Tad viņš piesēja virves otru galu. Tad tā karājās šķērsām pāri zālei. «Viena ļoti jauka nodarboša­nās,» viņš teica un atkal norāpās lejā. «Es palīdzu dejas mākslas profesoram.»

Te arī ieradās Heltajs ar divi apteksnēm, kas nesa lielu grozu. Apteksnes pasniedza Sulcam vecu, caurumainu veļu, kuru tas dekoratīvi uzkāra uz virves.

Profesors aplūkoja nokarājušos kreklus, bikses, zeķes un ņieburus, piemiedza vienu aci, plūkāja savas melnās Osiņas un sauca: «Ļoti labi, mans mīļais!»

Sulcs nepārtraukti bīdīja kāpnes pa zāli, rāpās augšā un lejā un nenogurstoši kāra virsū dekoratīvās lupatas. Apteksnes ņirdza par cauro pirmsplūdu laika apakšveļu. Bija pat viena milzīga korsete ar zivju kauliem.

Profesors berzēja rokas. «Jūs esat mākslinieks, mans mīļais. Kad jūs to mācījāties?»

«Nupat, mans mīļais,» teica Sulcs. No šīs pārdrpšās atbildes profesors atlaida savas ūsiņas. «Otru zāles pusf tāpat!» viņš sauca. «Es atnesīšu gaisa čūskas un balo­nus.» Viņš pazuda.

Sulcs ķircinājās ar apteksnēm un Izlikās tā, it kā Ha­gedorns un Keselhūts jau sen būtu prom.

Jānis šo skatu ilgāk nevarēja panest. Viņš piegāja pie kāpnēm un teica; «Laidiet mani iekšā!»

«Diviem šeit nav vietas,» atbildēja Sulcs.

«Es gribu kāpt augšā viens pats,» teica Keselhūts.

«Tas jums gan patiktu,» augstprātīgi atbildēja Sulcs. «Labāk spēlējiet bridžu! Smalkus ļaudis mēs šeit neva­ram lietot!»

Keselhūts gāja pie Hagedorna. «Vai jūs nezināt, ko lai dara, doktora kungs?»

«Es jau to paredzēju,» teica jaunais cilvēks. «Ievēro­jiet! Rītu viņam liks kartupeļus mizot!» Tad viņi abi no­skumuši gāja vienā solī atpakaļ uz lasītavu.

Pēc vakariņām, kuras paēda stundu agrāk nekā pa­rasti, viesi steidzās savās istabās pārģērbties.

Ap pulksten desmitiem vakarā zāles, bārs un koridori sāka pildīties ar apašiem, ubagiem, čigānietēm, leijerkast­niekiem, indiānietēm, iebrucējiem, meža zagļiem, aptek­snēm, nēģeriem, skolniecēm, princesēm, kārtībniekiem, cii- vekēdājiem, spānietēm, klaidoņiem, garkājainiem pāžiem un traperiem.

Ieradās ari no ārienes noziedznieki, nastu nesēji un gaišreģes. Tie bija viesi no citām viesnīcām. No pārējiem viņi atšķīrās ar to, ka tiem bija jāmaksā ieeja. To viņi darīja labprāt. Kostīmu balles Grandhotelī vilkās līdz rīta gaismai.

Direkcija bija aranžējusi divas sādžas' kapelas. Dažā­dās zālēs atskanēja deju mūzika. Arī vietējie iedzīvotāji bija ieradušies bariem, tērpušies savos brīnišķīgajos veca­jos tautas ģērbos. Zemniekiem ap pusnakti bija jāparāda vietējās dejas un citas starptautiski slavenas ieražas.