ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Tā kā katrā zālē spēlēja kaut ko citu, deju melodijas sajaucās mežonīgā, apdullinošā troksnī. Pa gaisu lidoja papīra čūskas un konfeti. Zemnieku puiši dzina caur zā­lēm dažas kazas un vienu briesmīgu cūku. Sivēns un jautri noskaņotās dāmas spiedza sacenzdamies.

Hallē bija salikta kaudze. Viss nevajadzīgais un liekais bija sakrauts piramīdā. Lozes un vinnestus deju skolotājs jau kopš gadiem saņēma no kādas Minhenes firmas. Iz­lozes skaidrais atlikums uz paraduma tiesību pamata pie­nācās viņam.

Vakariņās Keselhūts bija paziņojis, ka lielajā zālē re­zervēts galds ar trim krēsliem. Sulcs un Hagedorns, pār­ģērbtu cilvēku apņemti, sēdēja pie viņiem pasūtītā galda un gaidīja labi ejošās kuģniecības līnijas īpašnieku.

Doktors Hagedorns bija ar uzrotītām piedurknēm. Kakls bija apsiets ar lielu, sarkanu kabatas drāniņu. Galvā viņam bija šķībi un dziļi uz acīm uzvilkta ceļojumu ce­pure. Tur nevarēja būt šaubu — viņš tēloja apašu.

Sulcs bija vēl mazāk pārģērbies. Viņš valkāja, šoreiz gan viesnīcas telpās, parasto sporta tērpu: violeto uzvalku, kāju autus, āboliņlapotās aproču pogas, melnos ausu sil­dītājus un ugunssarkano pūdeļcepuri. Pamazām viņam kļuva karsti.

«Kur ir slidas?» jautāja Hagedorns.

«Kļūsiet!» lūdza Sulcs. «Neatgādiniet manu pakausit Es biju pilnīgi aizmirsis, cik ciets var būt tāds ledus sli­dotavā. Kā slidskrējējs es vairs neuzstāšos.»

«Un jūs tā par to priecājāties,» līdzcietīgi teica Ha­gedorns.

«Tas nav sevišķi ļauni,» paskaidroja Sulcs. «Es pār­ejot biju kļūdījies par savu vecumu.» Viņš laipni smaidīja.

«Kā jums patīk manas dekorācijas, jaunais draugs?» Viņš apmierināti lūkojās apkārt.

Hagedorns paskaidroja, ka tās viņu sajūsminājušās.

«Tas ir taisnība,» teica Sulcs. «Kur gan paliek mūsu mīļais Keselhūts?»

Tanī acumirklī kāds, kas stāvēja viņiem aiz muguras, piepildīja trīs vīna glāzes.

«Mēs neesam vīnu pasūtījuši,» izbijies teica Hage­dorns. «Es gribētu gaišo alu.»

«Es arī,» teica Sulcs.

Te viesmīlis sāka smiet. Un, kad viņi pārsteigti ap­griezās, tas nemaz nebija viesmīlis, bet Jānis Keselhūta kungs. Tērpies Tobleru livrejā, savā sen parastajā, iemīļo­tajā tērpā, viņš lūkojās Sulca kungam acīs, lūgdamies piedošanu.

«Lieliski!» sauca Hagedorns. «Es negribu jūs apvainot, Keselhūta kungs, bet jūs izskatāties kā dzimis kundzisks sulainis!»

«Es nejūtos apvainots, doktora kungs,» teica Kesel­hūts. «Ja es nebūtu Aleksandrs, es gribētu būt Diogens.»

Mūsu trīs vīri amizējās ķēnišķīgi. Katrs savā veidā. Keselhūta kungs, piemēram, kaut gan bija kuģniecības līnijas īpašnieks, stāvēja, svētlaimīgi smaidīdams, aiz krēsla, uz kura sēdēja Sulcs, un uzrunāja nabaga vīru, kam bija jātīra slidotava, katrā izdevīgā gadījumā ar «cie­nītais kungs». Un Sulcs sauca rēderi Keselhūtu nepār­traukti priekšvārdā. «Jāni, lūdzu uguni!» Un: «Jāni, jūs dzerat par daudz!» Un: «Jāni, pagādājiet trīs šķiņķa mai­zītes!»

Hagedorns teica: «Bērni, šķiet, ka jūs šīs lomas būtu gadiem ilgi iestudējuši.»

«Jūs esat veikls zellis,» atbildēja Sulcs, un Keselhūts glaimots pasmējās. Vēlāk pie galda pienāca resnais Lenca kungs. Viņš bija tērpies par dzertuves saimnieku, nesa kabatā pustukšu «Dancigas zelta ūdens» pudeli un vai­cāja Sulcam, vai viņš negrib pieteikties trīs labāko die­delnieku kostīmu sacensībā. «Jūs uz galvošanu dabūsiet pirmo godalgu,» viņš teica. «Tik īsti kā jūs mēs, pārējie, nemaz nevaram izskatīties! Mēs taču esam tikai pārģēr­bušies.»

šulcs ļāvās pierunāties un gāja ar Lencu pie profe­sora Heltaja, kurš izdalīja numurus sacensībai. Deju skolotājs saskrullēja ūsiņas un teica: «Man ļoti žēl, mans mīļais. Jūs neatbilstat noteikumiem. Jūs neesat kostīmā. Jūs tikai tā izskatāties. Jūs esat profesionāls.»

Lenčs, būdams reinzemietis, bija viegli sakaitināms. Bet profesors palika stingrs. «Man ir doti norādījumi,» viņš beidzot paskaidroja.

«Nu tad nē, mīļā krustmāt,» teica Sulcs un apgriezās. Kad viņš atgriezās pie galda, Hagedorns bija nozudis.

Jānis sēdēja solo un nodevās alkoholam. «Kāda maza skolniece īsos bruncīšos ar somu uz muguras viņu aiz­veda,» viņš ziņoja. «Tā bija dāma no Brēmenes.»

Viņi devās to meklēt un nejauši nokļuva pie loterijas galda. Jānis nopirka uz Toblera klusu pavēli trīsdesmit lozes. To starpā bija astoņi vinnesti! Un proti: viena ierā­mēta Alpu ainava no kāda vietējā gleznotāja. Liels lācis, kas sacīja: «Mū!». Pudele Ķelnes ūdeņa. Vēl viena pudele Ķelnes ūdeņa. Vēl viens lācis. Sainis papīra čūsku. Vēs­tuļu papīri. Un vēl viena pudele Ķelnes ūdeņa.

Viņi apkrāvās ar vinnestiem un blakus istabā nofoto­grafējās. «Mednieku atgriešanās,» teica slepenpadomnieks. Tad viņi spiedās tālāk pūlī. No zāles zālē. Cauri visiem koridoriem. Bet Hagedorns nekur nebija redzams.

«Mums viņš jāatrod, Jāni,» teica slepenpadomnieks. «Brēmenes skolniece viņu ir kaut kur aizstiepusi. Pie tam viņš mani uz ceļiem lūdza, lai esmu viņam kā māte.»

Arī bārā nebija pazudušā dēla. Jānis izmantoja gadī­jumu un sāka izdāvināt vinnestus. Ķelnes ūdens atrada dedzīgas noņēmējas zemnieku meitenēs. Kāda holandiete nevaicājusi dabūja eļļas krāsām gleznoto Alpu ainavu un pateicās holandiski. «Mēs tevi tā kā tā nesaprotam,» sa­pīcis atbildēja Jānis, iedeva viņai vēl piedevām vēstuļu papīrus un teica: «Ne vārda vairāk.»

Viņi atgriezās pie galda. Hagedorns vēl vienmēr ne­bija atpakaļ. Jānis nosēdināja uz trešā krēsla abus lāčus. Slepenpadomnieks noņēma melnos ausu sildītājus. «Apbrī­nojami,» viņš paskaidroja. «Bez ausu sildītājiem vīns garšo labāk. Kas, Dieva dēļ, ir kopējs dzirdei ar garšas nerviem?»

«Nekas,» teica Jānis.

Tad viņi sāka eksperimentēt. Viņi turēja ausis ciet un dzēra. Viņi turēja acis ciet uņ dzēra.

«Vai jūs ko ievērojāt?» vaicāja Toblers.

«Jā,» atbildēja Jānis. «Visi skaļās, yz mums un tur mus par sajukušiem,»

«Ko jūs vēl ievērojāt?»

«Var darīt, ko grib, vīns garšo lieliski. Sveiki!»

Tanī pašā laikā Kaspariusa kundze, lielu banti matos un arī citādi pārģērbusies kā pusaudze skolniece, kopā ar apašu Frici Hagedornu sēdēja piesmēķētā, pārpildītā alus pagrabā. Pie viņas galda bez tam sēdēja vēl daudz citu viesu. Tie arī bija kostīmos, bet viņi no tā stipri cieta.

Apaļi trīsdesmitgadīgais skolas bērns atvēra somu, iz­ņēma no tās pūderkastīti un apputināja nekautrīgo degunu ar rozā pūderslotiņu.

Jaunais cilvēks nolūkojās uz viņu. «Kā iet ar skolas darbiem, mazā?»

«Man steidzoši vajadzīgas pāris palīgstundas. Sevišķi cilvēku pazīšanā. Tur es nekā nesaprotu.»

«Pagaidi, kamēr paaugsies,» viņš teica. «Sinī nozarē mācās tikai no piedzīvojumiem.»

«Nepareizi,» viņa teica. «Ja tas būtu svarīgākais, tad es būtu labākā visā klasē. Bet tas nav svarīgākais.»

«Zēl. Tad viss tavs čaklums bijis veltīgs? Ak, nabaga bērns!»

Viņa piekrītoši pamāja.

«Par ko tu gribi kļūt, kad kādreiz atstāsi skolu?»

«Ielu dzelzceļu konduktors,» viņa teica. «Vai puķu audzētāja. Vai, vislabākais, pastaigāšanās vadītāja.»

«Tā. Tas ir interesants amats! Es patiesībā gribēju kļūt par sniegavīru; tiem ir vairāk nekā pusgadu brīvdie­nas. Bet sniegavīram jāiztur abitūrijas eksāmens.»