ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Ne mazākā mērā!» jautri atbildēja Sulcs. «Es nodo­dos līdzsvarojuma vingrinājumiem!» Galvā viņam bija sarkanā pūdeļcepure, melnie ausu sildītāji, rokās biezie, adītie cimdi un divi pāri pulsa sildītāju. «Durvju sargs mani nodarbina kā tehnisku palīgspēku.»

Nedrošiem soļiem Hagedorns iegāja notlritā ledus lau­kumā un uzmanīgi pārskrēja pie abiem vīriešiem.

Sulcs kratija viņam roku.

«Bet tā kaut kas taču nedrīkst notikt,» samulsis teica jaunais cilvēks. «Tāda bezkaunībai Viesnīcai taču ir kal­potāju diezgan!»

Dārznieks un slēpošanas halles sargs Zeps Iespļāva delnās, raka tālāk un teica: «Protams, ka tā ir. Tā jau Ir zākāšana.»

«Es tā nedomāju,» paskaidroja Sulcs. «Durvju sargs ir norūpējies par manu veselību.»

«Nāciet tūlīt prom!» teica Hagedorns. «Es to tipu pil-

ķēšu, kamēr viņš redzēs baltas pelītes!»

«Mans mīļais,» teica Sulcs. «Es jūs lūdzu neiejaukties gļ n j s $

«Vai ir vēl kāda lāpsta?» vaicāja jaunais cilvēks.

«Ir gan,» atteica Zeps. «Bet puse laukuma jau Ir at­rakta. Pārējo es viens pats izdarīšu. Ejiet launagā, Sulca

kungs!»

«Vai es ļoti kavēju?» kautrīgi vaicāja pavecais kungs.

Zeps smīnēja. «Mazlietl Rakšanu studējuši jūs neesat,»

Sulcs ari smējās. Viņš koleģiāli atvadījās, Iespieda vietējam iedzīvotājam rokā pāris grašu, atslēja savu amata rīku pie sētas un gāja ar Hagedornu cauri parkam uz viesnīcu. «Rīt es slidošu,» viņš teica. «Var būt, ka es nemaz vairs nepratīšu. Zēl, ka šeit nav nevienas mājiņas, kur apsildīties. Tas pie slidskriešanas vienmēr bija tas jaukākais.»

«Es dusmojos,» atzinās Hagedorns. «Ja jūs tagad ne­taisīsiet skandālu, tad jūs vēlākais parīt berzīsiet kāpnes. Vismaz sūdzieties taču direktoram!»

«Direktors taču aiz tā slēpjas. Mani grib izēst no šejie­nes. Man tas liekas ļoti saistoši.» Sulcs paņēma jauno cilvēku aiz rokas. «Man ir tāds untums. NerūcietI Varbūt kādreiz vēlāk jūs mani sapratīsiet!»

«Tam es gandrīz neticu,» atbildēja Hagedorns. «Jūs esat par daudz labsirdīgs. Tāpēc jūs ari dzīvē nekā neesat sasniedzis.»

Otram bija jāpasmaida. «Tā jau nu ir. Jā, katrs nevar būt Albānijas troņmantnieks.» Viņš smējās. «Tagad pa­stāstiet man mazliet par savām mīlestības lietām! Ko tad gribēja tā tumšā skaistule, kas Ienāca terasē, lai sargātu jūsu miegu?»

«Tā ir kāda Mallebrē kundze. Man viņa esot katrā ziņā jāglābj. Viņa piederot pie tām sievietēm, kas pieņe­mot tā vīrieša līmeni, kurā pašreiz iemīlējusies. Sādā veidā viņa nu esot iemantojusi vieglprātību, no kuras viņa beidzot gribot tikt vaļā. Sai atveseļošanai viņai ir nepie­ciešams izglītots, garīgi augstu stāvošs cilvēks. Un tas esmu es!»

«Nabadziņš,» teica Sulcs. «Ja tā persona nebūtu bijusi tik glītai Nu, un tā blondīne no Brēmenes ari grib tikt glābta?» ' «Nē. Kaspariusa kundzei patīk vienkāršāka metode. Viņa apgalvo, ka mēs abi esot jauni un brīvis tas būtu grēks, ja mēs viens otram ko liegtu. Viņa jau vakar va­karā gribēja apskatīt manus trīs Siāmas kaķus.»

«Uzmanību, uzmanību!» teica Sulcs. «Kura jums pa­tīk labāk?»

«Es esmu par lempīgu flirtam. Un es gribētu tāds pa» likt. Es neesmu vairs ziņkārīgs uz piedzīvojumiem, par ku« riem vēlāk jādusmojas. No otras puses, ja sievietes ko Ieņemas galvā, tad viņas pa lielākai daļai to izved. Sa­kiet, Sulc, vai jūs nevarētu mani mazliet uzmanīt?»

«Kā māte,» otrs patētiski paskaidroja. «Ļaunās sievie­tes nedrīkst jums neko nodarīt.»

«Ļoti pateicos,» teica Hagedorns.

«Kā atalgojumu es tagad jūsu salonā saņemšu vienu konjaku. Sniega rakšana rada slāpes. Bez tam man jāsa­sveicinās ar mazajiem kaķēniem. Kā tiem iet?»

«Viņi jau pēc jums jautāja,» paskaidroja Jaunais cilvēks.

Pa to laiku šķietamais kuģniecības līnijas īpašnieks Ke­selhūts sēdēja savā istabā un sacerēja Izmisuma pilnu vēstuli. Viņš rakstīja:

Emilijai Hildegardes jaunkundzei

Es atkal vienu reizi esmu par agru priecājies. Es jau domāju, ka tiktālu viss Ir labi un skaidri. Bet, kad mēs ar doktoru Hagedornu šodien pēcpusdienā meklējām stepen- padomnieka kungu, mēs viņu neatradām. Hagedornam, protams, nav ne jausmas, kas Sulca kungs patiesībā ir.

Mēs meklējām slepenpadomnieka kungu viņa istabā. Tā gan ir lielākā postaža, kāda ir iedomājama. Istaba, kurai ir tikai šķības sienas, atrodas piektajā stāvā, un tā vispār nav nekāda istaba, bet gan viena grabažnica ar gultu. Tur nav pat ne krāsns. Logs ir tieši pāri galvai. Sniegs pil iekšā un pārvēršas par mazām lāstekām. Skapja nav neviena. Bet veļa stāv uz galda un skalu grozā, kuru Jūs jau zināt.

Ja Jūs redzētu šo auksto, nožēlojamo pažobeli, Jūs tūlit paģībtu. Par Ķunkela kundzi nemaz nerunājot.

Es, protams, tūlīt sakārtoju. Un galdā uzliku cigārus, un ābolus. Blakus vāzei ar egļu zariem. Kā greznojumu.

Rit es miestiņā nopirkšu elektrisku sildāmo sauli. Cerams, ka tāda būs dabūjama. To es slepeni tur nolikšu. Kon­takts tur ir. Šodien mani neviens neredzēja. Tā ir laime. Tāpēc ka slepenpadomnieka kungs negrib, ka es nāku augšā. Jo man jābūt bagātam vīram. Un tādēļ es nedrīk­stu manīt, kā viņš dzīvo. Viņš man stāstīja, ka viņa is- tuba esot burvīga, ka tur daudz gaisa; tā jau tiešām tur netrūkst. Kaut tik viņš nekļūtu slims!

Pat istabas numuru viņš man neteica! Istabai nemaz nav numura. Bet viņš to noklusēja ne tikai tāpēc, bet ari lai es to grabažnīcu neatrodu. Viņš to, protams, ari ne­būtu varējis pateikt, ja ar būtu gribējis. Bet viņš jau ne­maz negribēja.

Es nemaz nezinu, ko lai iesāku. Jo, ja es viņu lūgšu pāriet kaut kur citur vai aizbraukt, viņš mani atkal nola­mās. Vai atkal man tūlīt būs jābrauc atpakaļ uz Berlīni, un kas tad notiks? Jūs jau viņu pazīstat. Ja ari ne tik ilgi kā es. Tanī grabažnicā noteikti neviens kalpotājs nepa­liktu dzīvot, bet sūdzētos darba tiesā.

Par sevi es nekā vairāk nevaru pastāstīt. Šodien no rīta man bija pirmā slēpošanas stunda. Slēpes ir ļoti dārgas. Bet man tas gan nāk tikai par labu. Man jau nauda ir jātērē. Slēpošanas skolotāju sauc Toniju Grasvanderu. Tonijs ir Antons. Es viņam jautāju. Viņš man vingrinā­jumu laukumā rādīja, kā tas jādara. Papēža pacelšanu un spieķus, un citas lietas. Un pēkšņi es sāku braukt lejā, kaut gan nemaz negribēju. Tas katrā ziņā izskatījās ļoti smieklīgi. Neskatoties uz to, man bija bailes, ka es tik ātri braucu. Es domāju, ka es tikai aiz bailēm nenogāžos. Par laimi, apkārtnē nebija koku. Es ļoti ilgi lidoju lejup. Tad es pārbraucu lielu sakni. Un uzlēcu gaisā. Un iekritu uz galvas sniegā. Mazākais, metra dziļumā.

Vēlāk divi kungi mani izvilka. Citādi es varbūt būtu nosmacis. Tie divi kungi bija slepenpadomnieka kungs un doktors Hagedorna kungs. Tas droši vien bija liktenis. Vai Jums ari tā neliekas? Rit man ir otrā stunda. Tas nu gan nekā nepalīdz.

Mīļā Hildas jaunkundze, tagad es apģērbšu smokingu un iešu vakariņot. Pagaidām sirsnīgākie sveicieni. Es at­stāšu aploksni vaļā. Iespējams, ka gadās atkal kas jauns. Cerams, ka nē. Tātad līdz vēlākam.»

Vakariņas pagāja bez traucējumiem. Hagedorns dabūja nūdeles ar vērša gaļu. Viesi, kuri sēdēja pie blakus gal­diem un notiesāja Hors d'oeuvres un sutinātas irbītes, ska­tījās uz Hagedorna zupas trauku tā, it kā nūdeļu vira un vērša gaļa būtu visizmeklētākā delikatese.