ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Tur kādam slēpes bēg prom,» noteica Hagedorns. Ap­mēram divdesmit metrus no viņiem slēpotājs izdarīja ma­rionetes lēcienu, iedrāzās uz galvas kādā sniega kupenā un pazuda.

«Spēlēsim mazliet ugunsdzēsējus!» sauca Sulcs. Tad viņi šķērsām skrēja laukā iekšā, atkārtoti iegrima līdz gūžām sniegā un palīdzēja viens otram, cik nu bija iespē­jams, tikt uz priekšu.

Beidzot viņi ieraudzīja pāri ķepurojošos kāju un pāri slēpju un vilka un raustīja sVešo kungu, kamēr tas parā­dījās, — jāsaka, ļoti līdzīgs sniegavīram Kazimiram. Tas klepoja un elsa, spļāva mārciņām sniegu laukā un tad, dziļi noskumis, teica: «Labdien, mani kungi.» Tas bija Jānis Keselhūts.

Sulca kungs smējās līdz asarām. Doktors Hagedorns purināja sniegu no cietušā uzvalka. Un Keselhūts neuz­ticīgi aptaustīja savus locekļus. «Acīmredzot es esmu vēl vesels,» viņš tad teica.

«Kādēļ tad jūs tādā ātrumā braucāt lejā pa nogāzi?» jautāja Sulcs.

Keselhūts sadusmots teica: «Slēpes taču brauca. Es nē.»

Tagad arī Grasvanderu Tonijs nobrauca. Viņš ieradās ar elegantu pagriezienu un tad pēkšņi apstājās. «Mans kungs!» viņš sauca. «Straujais nobrauciens taču nāk tikai piektajā stundā!»

Pēc pusdienām trīs vīri izgāja viesnīcas terasē, atgū­lās ērtos guļamkrēslos un pievērtām acīm smēķēja cigā­rus. Saule dedzināja karstāk nekā vasarā.

«Pāris dienās mēs izskatīsimies kā nēģeri,» teica Sulcs. «Brūna sejas krāsa dara brīnumus. Vajag tikai pa­skatīties spogulī, un jau ir vesels.»

Pārējie piekrītoši pamāja.

Pēc kāda laika Hagedorns teicas «Vai jūs zināt, kad mana gļāte Rakstījusi vēstuli, kuru es šodien saņēmu?

Pa to laiku, kamēr es Berlīnē biju pie miesnieka nopirkt ceļam desu.»

«Kādēļ tāda steiga?» nesaprazdams teica Keselhūts.

«Tādēļ, lai man jau pirmā dienā būtu pasts no viņas!»

«Tā!» teica Sulcs. «Ļoti skaista iedoma.»

Saule dedzināja. Cigāri vairs nedega. Vīrieši gulēja. Keselhūta kungs sapņoja par slēpošanu. Grasvanderu To­nijs stāvēja uz viena Minhenes Sieviešu baznīcas torņa. Un viņš, Keselhūts, stāvēja uz otra.

«Un tagad mazs nobrauciens,» teica Tonijs. «Pāri baz­nīcas jumtam, lūdzu. Un pēc tam ar tīra stila lēcienu Briennas ielā. Pils dārza priekšā taisiet vienu pagriezienu un gaidiet mani!»

«Es nebraukšu,» paskaidroja Keselhūts. «Tas man pat sapnī nenāktu prātā!» Te viņš iedomājās, ka viņš taču sapņo! Tad viņš kļuva drošsirdīgs un teica Tonijam? «Brauciet ar tīra stila pagriezieniem pa gaisul» Pēc tam viņš miegā smaidīja.

Kad Hagedorns atmodās, Sulcs un Keselhūts bija no­zuduši. Bet pie viena no mazajiem galdiem netālu no viņa sēdēja Mallebrē kundze un dzēra kafiju.

«Es jūs novēroju, doktora kungs,» viņa teica. «Jums ir gulēšanas talants!»

«Es domāju gan!» viņš lepni atbildēja. «Vai es krācu?»

To viņa noliedza un uzlūdza jauno cilvēku uz tasi ka­fijas. Viņš piesēdās pie viņas. Vispirms viņi runāja par viesnīcu un Alpiem, un par ceļošanu. Tad viņa teica: «Man ir sajūta, ka man jūsu priekšā jāatvainojas par to, ka es esmu tik pavirša sieviete. Jā, jā, es esmu pavirša. Diem­žēl tā ir taisnība. Bet vienmēr es nebiju tāda. Mana būtne allaž pakļaujas tam vīrietim, ar kuru es kopā dzī­voju. Tā tas ir daudzām sievietēm. Mēs piemērojamies. Mans pirmais vīrs bija biologs. Toreiz es biju ļoti izglītota. Mans otrais vīrs bija sacīkšu braucējs, un tanīs divi ga­dos es interesējos tikai par automobiļiem. Es domāju, ja es iemīlētos vingrotājā, tad es varētu iztaisīt tiltu.»

«Cerams, ka jūs nekad neapprecēsiet ugunsrijēju,» tefca Hagedorns. «Starp citu, esot ari tādi vīrieši, kuriem krītot uz nerviem sievietes piemērošanās tieksme.»

«Ir tikai tādi vīrieši,» viņa teica. «Bet vienu divi ga­dus katrs to atrod apburošu.» Viņa taisīja mākslotu starpbrīdi. Tad viņa turpināja; «Es Joti baidos, ka mana paviršība nekļūst hroniska. Bet bez svešas palīdzības es nevaru no tā izrauties.»

«Ja es jūs pareizi saprotu, tad jūs uzskatāt mani par sevišķi enerģisku un vērtīgu cilvēku.»

«Jūs mani saprotat pareizi,» viņa atbildēja un maigi to uzlūkoja.

«Jūsu uzskats mani pagodina,» viņš teica. «Bet galu galā es taču neesmu spējīgs izlūgties Dievam jūsu vese­lību, cienītā kundze!»

«Jūs nepareizi izsakāties,» viņa klusu teica. «Es taču negribu ar jums Dievu lūgt!»

Viņš piecēlās. «Diemžēl man jāiet uzmeklēt mani pa­ziņas. Mēs šo sarunu turpināsim citreiz.»

Viņa deva tam roku. Viņas acis raudzījās aizplīvuroti. «Zēl, ka jūs jau ejat, doktora kungs. Es jums ļoti uzticos.»

Viņš devās meklēt Sulcu, lai pie tā izraudātos, bet at­rada Keselhūtu. Tas teica: «Varbūt viņš ir savā istabā.» Tā tad viņi devās piektajā stāvā. Viņi klauvēja. Tā kā ne­viens neatbildēja, Hagedorns nospieda rokturi. Durvis ne­bija aizslēgtas. Viņi iegāja iekšā. Istaba bija tukša.

«Kas šeit dzīvo?» jautāja Keselhūts.

«Sulcs,» atbildēja jaunais cilvēks. «Protams, par dzī­vošanu nevar būt ne runas. Tā ir viņa guļas vieta. Viņš ienāk vēlu vakarā, apģērbj savu mēteli, uzliek galvā sar. kano pūdeļcepuri un liekas gultā.»

Keselhūta kungs klusēja. Viņš to nevarēja aptvert.

«Nu, iesim prom!» teica Hagedorns.

«Es iešu drusku vēlāk,» teica otrais. «Istaba mani interesē.»

Kad jaunais cilvēks aizgāja, Keselhūts sāka kārtot. Skalu grozs stāvēja atvērts uz grīdas. Veļa bija sajaukta. Mētelis atradās uz gultas. Kaklasaites, prievītes un zeķes gulēja kaudzē uz galda. Krūzē un mazgājamā bļodā ne­bija svaiga ūdens. Jānim bija asaras acīs.

Divdesmit minūtēs bija kārtība! Sulainis izņēma no saviem elegantajiem svārkiem etviju un nolika uz galda trīs cigārus un sērkociņu kārbiņu.

Tad viņš nosteidzās lejā, izvandīja savus koferus un skapjus un atgriezās, slapstīdamies pa kalpotāju kāpnēm, afpakaļ jumta istabiņā. Viņš bija uzstiepis frotē dvieli, pelnu trauku, kamieļvilnas segu, vāzi ar egļu zariem, gu­mijas sildāmo pudeli un trīs ābolus. Sīs dažādās dāvanas nolicis un novietojis, viņš vēlreiz pētoši paskatījās apkārt, taisīja dažas atziines piezīmju grāmatiņā un gāja — at­kal pa kalpotāju kāpnēm — uz savu smalki iekārtoto istabu.

Viņš neviena nebija ceļā sastapis.

Hagedorns bija izmeklējies rakstāmistabā, spēļu zālē, bārā, bibliotēkā, beidzot pat bumbotavā un nu nezināja, ko darīt. Viesnīca bija kā izmirusi. Viesi vēl bija kalnos.

Viņš iegāja hallē un vaicāja durvju sargam, vai tam nebūtu kāda jausma, kur ielīdis Sulca kungs.

«Viņš ir slidotavā, doktora kungs,» teica tēvocis Pol­ters. «Aiz mājas.»

Jaunais cilvēks izgāja no viesnīcas. Mirgoja vēl tikai augstākās virsotnes. Slidotava atradās tenisa laukuma, bet tur neviens neslidoja. Ledus laukums bija zem dziļas sniega segas. Slidotavas otrā galā divi viri raka sniegu Hagedorns dzirdēja, ka tie smējās un sarunājās. Viņš gāja gar augsto drāts žogu apkārt laukumam. Kad viņš bija diezgan tuvu, viņš saucas «Atvainojiet, vai jūs neesat re­dzējuši liela auguma vecāku kungu, kas gribēja slidot?»

Viens no abiem strādniekiem skaļi sauca atpakaļ: «Jā gan, mans mīļais! Liela auguma vecākais kungs rok sniegu!»

«Sulc?» vaicāja Hagedorns. «Tas patiesi esat jūs? Jums laikam izdeguši aizsargi?»