ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Pēkšņi kapela spēlēja tušu. Heltaja kungs, dejas māk­slas profesors un kostīmu balles aranžētājs, iznāca par­ketā, sasita plaukstas un sauca: «Dāmu deja, mani kungi!» Viņš atkārtoja paziņojumu vēl angļu un franču valodā. Viesi smējās. Vairākas dāmas piecēlās. Arī Kaspariusa kundze. Viņa devās pie Hagedorna. Mallebrē kundze no­bālēja un uzlūdza, skābi smaidīdama, baronu.

«Tagad jāķeras pie speķa!» pavēloši teica Sulcs.

Kaspariusa kundze pārspīlēti kniksēja un teica: «Jūs redzat, doktora kungs, no manis nevar izvairīties.»

«Sievietes pārvēršas hiēnās!» deklamēja Sulcs, kas tā­das lietas pazina. Tikmēr brēmeniete un Hagedorns jau bija prom. Deja sākās.

Sulcs paliecās uz priekšu. «Es iešu hallē,» viņš čuk­stēja. «Sekojiet man neuzkrītoši! Paņemiet līdzi vienu pie­klājīgu ЈiЈāryļ» T§d viQg atstāja b|ru.

Slepenpadomnieks Toblers sēdēja ar savu sulaini hallē. Lielākā daļa galdu bija tukša. Keselhūts atvēra savu ci­gāru etviju un vaicāja: «Vai drīkstu jums piedāvāt glāzi konjaka?»

«Nevaicājiet tik dumji!» atteica Toblers.

Keselhūts pasūtīja. Kungi smēķēja un viens otru jautri uzlūkoja. Viesmīlis atnesa konjaku.

«Tagad nu mēs tomēr esam iepazinušies,» Jānis ap­mierināti teica. «Pie tam vēl pirmajā vakarā! Kā es to iz­darīju?»

Toblers rauca pieri. «Jūs esat intrigants, mans mīļais. Patiesību sakot, man vajadzētu jūs atlaist.»

Jānis glaimots pasmaidīja. Tad viņš teica: «Kad es ierados, es taču šausmīgi nobijos! Viesnīcas direktors un durvju sargs līda doktoram Hagedornam visās porās! Vis­mīļāk es būtu jums skrējis pretī, lai brīdinātu.»

«Es savai meitai nogriezīšu ausis,» paskaidroja Tob­lers. «Viņa, protams, ir zvanījusi.»

«Hildegardes jaunkundzei ir tik jaukas ausis,» teica Jānis. «Esmu ar mieru saderēt, ka zvanītāja bijusi Kun­keliene.»

«Ja es nebūtu tik labā omā, tad es dusmotos,» atzinās Toblers. «Tāda bezkaunība! Tiešām laime, ka radās šis trakais pārpratums!» x

«Vai jums ir patīkama istaba?» vaicāja sulainis.

«Apburoša istaba,» apgalvoja Toblers. «Daudz saules, daudz gaisa. Pat ļoti daudz gaisa.»

Jānis noņēma slepenpadomniekam no uzvalka pāris pū­ciņu jn norūpējies berzēja ar plaukstu violeto svārku plecus.

«Stājieties!» murmināja Toblers. «Vai jūs esat traks?»

«Nē,» teica Jānis. «Bet gan priecīgs, ka sēžu jums blakus. Nu jā, mazliet iereibis es gan arī esmu. Jūsu uz­valks izskatās šausmīgi. Es rīt atnākšu jūsu istabā un sakārtošu. Kāds ir jūsu istabas numurs, slepenpadomnieka kungs?»

«Atļaujieties sev tikai to!» stingri teica Toblers. «Tā tik vēl trūktu, lai labi ejošas kuģniecības līnijas īpašnieku pieķertu, ka viņš pie manis slauka putekļus. Vai jums ir zimulis un papīrs? Jums jāuzraksta kāda veikala vēstule. Pasteidzieties! Pirms ierodas mūsu mazais miljonārs. Kā viņš jums patīk?»

«Burvīgs cilvēks,» teica Jānis. «Mums trijatā ies vēl ļoti jautri.»

«Atstājiet mūs, nabaga jaudis, netraucētus!» teica sle- penpadomnieks. «Nododieties, lūdzu, ziemas sportam un izcilajai sabiedrībai!»

«Viesnīcas direkcija domā, ka es doktoru Hagedorna kungu pazīstu jau no Berlīnes, bet tikai negribu atzīties,» stāstīja Jānis. «To neuzskatīs par kaut ko sevišķu, ja es bieži būšu ar viņu kopā. Taisni otrādi, bez manis viņš ne­kad tik drīzi nebūtu kļuvis par miljonāru.» Viņš nolūkojās gar Tobleru uz leju. «Jūsu^pavi arī nav tīrīti!» viņš teica. Varēja redzēt, ka viņš no tā cieta. «Tur cilvēks var krist izmisumā!»

Slepenpadomnieks, kam cigārs sevišķi garšoja, teica: «Labāk rūpējieties par savu kuģniecības līniju!»

Tikko kapela gribēja mazliet atvilkt elpu, dejotāji ap­laudēja kā traki. Kaspariusa kundze klusu teica: «Jūs de­jojat tiešām labi.» Viņas roka atradās uz Hagedorna pleca un izdarīja maigu spiedienu. «Ko jūs darīsiet rīt? Vai jūs slēpojat?»

Viņš atteica, ka nē. «Kā mazam zēnam man bija slē­pes. Tagad tā lieta man par dārgu.»

«Vai neizdarīsim kādu izbraucienu kamanās? Uz Svēto Veitu? Lenču ņemsim līdzi.»

«Esmu norunājis ar saviem abiem paziņām.»

«Atsakiet!» viņa lūdza. «Kā jūs vispār varat nodoties šim vīram, kurš izskatās kā putnu biedēklis, ja es jums piedāvāju savu apburošo sabiedrību?»

«Arī es esmu tāds putnu biedēklis,» viņš sadusmots teica. «Sulcs un es, mēs saderam kopā!»

Viņa smējās un saprotoši piemiedza acis. «Protams, doktor. Es to vienmēr atkal aizmirstu. Bet, neskatoties uz to, jums tomēr vajadzētu braukt ar mani uz Svēto Veitu. Kamanās ar zirgiem. Un siltām segām. Tā kaut kas var būt ļoti skaisti.» Viņa pieglaudās tam vēl ciešāk un vai­cāja: «Vai tad es jums tik ļoti nepatīku?»

_ «Ak nē,» viņš teica. «Bet jums piemīt kaut kas baidoši pēkšņs.»

Viņa mazliet atrāvās no tā, uzmeta lūpu un teica: «Tādi ir vīrieši. Ja runā tā, kā patiesi domā, tad jūs kļūs­tat tik smalki kā viens šoks labdarības dāmu.» Viņa lū­kojās tam taisni acīs. «Neesiet taču tik klīrīgs, deviņi pēr­koni! Mēs esam jauni? Mēs patīkam viens otram? Kā? Kādēļ tad šis teātris?" Vai man nav taisnība?»

Kapela beidza spēlēt.

«Jums ir taisnība,» viņš teic|, «Bet kur ir mani pa- ziņas?»

Viņš pavadīja dāmu pie tās galda, paklanījās viņai un resnajam Lenca kung'am un steidzīgi attālinājās, lai uz­meklētu Sulca un Keselhūta kungus.

«Bāziet prom piezīmes!» slepenpadomnieks Toblers teica savam sulainim. «Tur nāk mūsu mazais miljonārs.»

Hagedorns staroja. Viņš atsēdās un elsoja. «Tā tik ir sieviete!? kā apmāts viņš teica. «Tai būtu bijis jākļūst par kavalērijas ģenerāli!»

«Tādam nolūkam viņa noteikti ir par skaistu,» apgal­voja Sulcs.

Hagedorns pārlika. «Varbūt gan,» viņš teica. «Bet ar katru glītu sievieti taču nevar kaut ko uzsākt! Priekš tā galu galā būtu daudz par daudz skaistu sieviešu!»

«Es varu tikai piekrist doktoram,» teica Keselhūta kungs. «Viesmīl! Trīs šņabjus!» Un, kad viesmīlis bija atkal klāt un šņabis arī, viņš sauca: «Priecīgus Vasar­svētkus visapkārt!»

Viņi iztukšoja triju glāžu bezkrāsaino saturu. Tad Ha­gedorns ziņkārīgi jautāja: «Ko mēs tagad darīsim? Vēl nav pat pusnakts.»

Sulcs nospieda cigāru un teica: «Mani kungi, si- lenlium\ Es atļaujos jums uzstādīt jautājumu, kas jūs pārsteigs. Un jautājums skan šādi: kādā nolūkā mēs esam ieradušies Brukbeirā? Varbūt lai šeit apdzertos?»

«Tā izskatās,» piezīmēja Keselhūts un smējās.

«Kas ir pret to, lai paliek sēžot!» teica Sulcs. «Pirmo­reiz! Otro! Trešoreiz!»

«Vienbalsīgi pieņemts,» teica Hagedorns.

Sulcs turpināja. «Mēs tātad neesam šurp braukuši, lai piedzertos.»

Keselhūts pacēla roku un teica: «Ne tikai, skolotāja kungs.»

«Tātad es uzaicinu klātesošos,» paskaidroja Sulcs, «pacelties no krēsliem un sekot man dabā.»

Viņi ar grūtībām piecēlās un gāja, lēni grīļodamies, ārā no viesnīcas. Skaidrais, aukstais kalnu gaiss aizrāva viņiem elpu. Pārsteigti viņi stāvēja dziļā sniegā. Pāri vi­ņiem pletās tumši zilā, ar zelta un zaļiem, sudraba un iesārtiem briljantiem piesētā, zvaigžņotā debesu velve. Pāri mēnesim traucās vientuļš, balts mākonītis.

Viņi brīdi klusēja. No viesnīcas skanēja tāla deju mū­zika. Keselhūta kungs iekāsējās un teica: «Rītu būs skaisti.»

Vīriešiem ir tieksme samulst aizraujošu iespaidu varā. Tā gadījās, ka, Hagedorns uzaicināja* «Tā, mani kungi! Tagad mēs taisīsim lielu sniegavīru!»