ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Un Sulcs sauca: «Zaķapastala tas, kas vilcinās! Marš!»

Sekoja dzīva darbība. Būvmateriāla jau bija gana. Viņi cepa un mīcīja vienu bumbu, krustām un šķērsām viļāja to pa sniegu, fanātiski sita to rokām, deformēja to par cilindrisku, pavalstīja vēl pāris reižu nepārtraukti augošo bloku sniegā un beidzot, kad tas likās pietiekoši impozants, novietoja to pie mazajām sidraba eglītēm, kas pretī vies­nīcas ieejai otrpus braucamā ceļa iežogoja parku.

Trīs vīri svīda, bet bija neapturami. Viņi sāka veidot otru sniegavīra daļu — ķermeni. Sniega kļuva par maz. Viņi devās dziļāk parkā. Egles dūrās ar adatām sakarsu­šajās sejās.

Beidzot arī viducis bija gatavs; smagi elsdami, viņi to uzcēla uz sniega pamatnes. Tas izdevās bez lielākiem starpgadījumiem. Keselhūta kungs gan apgāzās un teicas «Mans dārgais smokings!» Bet vairāk tas arī viņu ne­traucēja. Kad pieauguši vīri ir ko iedomājušies, tad viņi arī to izdara. Pat smokingā.

Beidzot radās arī galva. To uzstādīja ķermenim virsū. Tad viņi godbijīgi atkāpās dažus soļus atpakaļ un apbrī­noja savu darbu.

«Nabadziņam diemžēl ir olas galva,» konstatēja Sulcs.

«Tas nekas,» teica Hagedorns. «Mēs to nosauksim vien­kārši par Kazimiru. Kas saucas Kazimirs, tas var sev to atļauties.» Pretrunas neradās.

Tad Sulcs izrāva savu kabatas nazi un gribēja no­griezt violetajam uzvalkam knopes, lai tās iespiestu Kazi­mira sniega vēderā. Bet Keselhūta kungs to nepieļāva, paskaidrodams, ka tas nekādā ziņā neejot. Tādēļ Hage­dorns noņēma Sulca kungam nazi, nogrieza dažus egļu zarus un sprauda tos Kazimiram krūtīs, kamēr tas sāka līdzināties gvardes virsniekam.

«Roku tam nebūs?» jautāja Keselhūts.

«Nē,» teica doktors Hagedorns. «Kazimirs ir torso!»

Tad viņi apbalvoja to ar seju. Degunam viņi izlie­toja sērkociņu kastīti. Muti atveidoja ar īsiem zaru gaba­liem. Acis radīja no koka mizas.

Keselhūts kritiski piezīmēja: «Kazimiram vajag galvas segu, lai neredz tā pliko pakausi.»

«Jūs esat šausmīgs naturālists,» sašutis teica Sulcs.

«Ja jūs būtu kļuvis tēlnieks, tad droši vien jūs saviem veidojumiem uzliktu parūkas!»

«Rīt agri es no virtuves pagādāšu kādu ievārījuma spainīti,» apsolīja Hagedorns. «To mēs uzliksim mūsu mīlulim ačgārniski galvā. Tad viņš spaiņa rociņu varēs izlietot kā zoda saiti.» Priekšlikumu atzina par labu un pieņēma.

«Kazimirs ir skaists, stalts cilvēks,» Sulcs aizgrābts teica.

«Brīnums,» teica Keselhūts. «Viņam jau arī ir trīs tēvi!»

«Bez šaubām, viens no ievērības cienīgākiem sniega- vīriem, kādi jebkad dzīvojuši,» sacīja Hagedorns. «Tā ir mana svētā pārliecība.»

Tad viņi korī sauca: «Ar labu nakti, Kazimir!»

Un sniegavīrs pavisam skaļi atbildēja: «Ar labu nakti, mani kungi!» Bet tas nemaz nebija sniegavīrs, bet kāds viesis no pirmā stāva, kurš no lielā trokšņa viesnīcas priekšā nebija varējis aizmigt. Pārdusmojies viņš aizsita logu.

Un Kazimira trīs tēvi uz pirkstu galiem iegāja iekšā.

Gulēt ejot, Sulca kungs apvilka savu plīša mēteli. Apmierināts viņš uzsmaidīja jumta logam, caur kuru iekšā lūkojās mēness, un teica: «Vecais Toblers salst, bet nepa­dodas!» Tad viņš iemiga.

Arī Hagedorns drīz gulēja. Sākumā viņu gan traucēja elegantā apkārtne un siltais ķieģelis. Tomēr attiecībā uz miegu viņš bija no dabas apdāvināts. Sī apdāvinātība uz­varēja arī Brukbeirā.

Tikai Keselhūta kungs bija nomodā. Viņš sēdēja savā istabā un kārtoja pastu. Kad viņš bija pabeidzis slepen­padomnieka uzdoto veikalniecisko vēstuli, viņš sāka kādu privātu, ārkārtīgi slepenu rakstu.

Tas skanēja sekoši:

«Mijā Hildegardes jaunkundze!

Mēs atbraucām sveiki un veseli. Jums tomēr nevaja­dzēja slepus zvanit viesnīcai. Slepenpadomnieka kungs grib Jums nogriezt ausis. Bija jau ari šausmīgi! To otro uzvarētāju, doktoru Hagedorna kungu, noturēja par pār­ģērbto miljonāru. Es taisni tad ierados. Un tagad Hage- dornam ir kaķi istabā. Nevis slepenpadomnieka kungam.

Mēs iedraudzējāmies. Es ar Hagedornu. Viņš ar Jūsu tēvu. Un caur to slepenpadomnieka kungs ar mani. Esmu ļoti priecigs. Mēs visi tris uztaisījām lietu sniegaviru. Tas saucas Kazimirs, un viņam ir olas galva. Un torso.

Viesnīca ir ļoti smalka. Publika arī. Slepenpadomnieka kungs, saprotams, izskatās briesmīgi. No viņa šlipses var kļūt nelabi. Bet ārā viņu tomēr neizsvieda. Rīt es iešu sa­kārtot viņa istabu. Esmu paņēmis līdzi elektrisko gludekli. Sniegavira dēļ viņš sev gribēja nogriezt svārku knopes. Viņš ir kolosāli jāuzskata. Doktoram Hagedornam sievie­tes skrien dūšīgi pakaļ. Viņas uzskata to par kādu troņ­mantnieku. Pie tam viņš ir bezdarbnieks un saka, ka nevar jau katrā glītā sievietē iemīlēties. Tas varot aiziet par tālu.

Rīt es mācišos slēpot. Privātstundas. Visiem jau nav jāredz, kad es gāzišos. Durvju sargs sākumā domāja, ka slepenpadomnieka kungs ir pauninieks. Tas viņam ir par to. Bet viņš uzskata, ka tas ir tikai jocīgi. Tagad, mazā­kais, es drīkstu viņu pazīt un runāt ar viņu. Esmu ļoti laimīgs. Bet to jau es reiz rakstīju, kā nupat pamanu. Bet, neskatoties uz to, esmu ļoti priecigs.

Mēs bijām bārā un mazliet iemetām. Bet no zvaigžņo­tās debess mēs atkal kļuvām skaidri. Un no sniegavira. Tas stāv viesnīcas durvju priekšā. Viesi rītu brīnīsies.

Es Jums driz atkal rakstīšu. Cerams, ka es neko sva­rīgu nesalauzīšu. Slēpošana ir diezgan bīstama. Kas rū­pēsies par slepenpadomnieka kungu, ja es pie kāda ārsta gulēšu ģipsī! Nu, es jau uzmanīšos, lai paliktu vesels.

Ceru, ka Jums iet labi, mīļā Hildegardes jaunkundze. Esiet bez rūpēm par Jūsu tēvu. Uz mani Jūs varat paļau­ties. To Jūs zināt. Sveiciniet Kunkeli no manis. Un tā iedoma par telefonēšanu izskatoties pēc viņas. Vairāk man nav viņai ko teikt.

Jūsu vecais Jānis Keselhūts.»

No rīta agri, jau ap septiņiem, pirmie viesi izklupa no savām istabām. Skanēja tā, it kā pa koridoru soļotu ūdens­līdēju kolonnas.

Brokastu zālē atskanēja izsalkušu, veselīgu cilvēku sa­runas un smiekli. Viesmīļi balansēja bagātīgi piekrautās paplātes. Vēlāk viņi atstiepa paciņas ar pusdienām, pa­sniedza tās tiem viesiem, kas tikai pēcpusdienā gribēja atgriezties no garākiem slēpju izbraucieniem.

Šodien ari viesnīcas direktors Kīne atkal devās kalnos. Kad viņš zābakos un piešos devās garām durvju sargam, viņš teica: «Poltera kungs, pieskatiet, ka tas Sulcs nedata blēņas! Tas tips ir jaunprātīgs. Viņam ausu ļipiņa ir pie­augusi. Un parūpējieties par mazo miljonāru!»

«Kā miesīgs tēvs,» nopietni paskaidroja tēvocis Pol­ters. «Un tam Sulcam es gan pagādāšu kādu blakus no­darbi, lai viņš nekļūtu pārgalvīgs.»

Kārlis Drošais aplūkoja barometru. «Pirms vakariņām es būšu atpakaļ.» Prom viņš bija.

«Nu, un kad arī,» teica durvju sargs un sāka kārtot pastu.

Keselhūta kungs vēl sēdēja vannā, kad pie durvīm klauvēja. Viņš neatsaucās, tāpēc ka viņam bija ziepes acīs. Un bez tam vēl viņam bija galvas sāpes. «Tas nāk no žūpošanas,» viņš pats sev teica. Un tad viņš lika tecēt aukstam ūdenim pa pakausi.

Te atvērās vannas istabas durvis un ienāca mežonīgs, cirtains kalnu iedzīvotājs. «Labu rītu,» viņš teica. «Atvai­nojiet, lūdzu. Es esmu Grasvanderu Tonijs.»

«Tur nu nekā nevar darīt,» teica kailais vīrietis vannā. «Kā iet?»