ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Mallebrē kundzi viņai tomēr neizdevās maldināt. Paš­apmierināti tā ieknieba sēdekļa malā. Aiz pārskatīšanās viņa bija ieķērusies barona piedurknē; tas iestenējās un teica: «Vai tam tiešām jābūt, cienītā kundze?»

Keselhūta kungs vispirms atgādināja, ka viņi reizē ieradušies Grandhotelī, un tad gratulēja uz spodrināmo līdzekļu fabrikas pirmo godalgu. Tad viņš uzaicināja jauno cilvēku uz glāzi ženēvieša. Viņi apsēdās kaktā.

Bāra sēdekļos pie letes sēdēja Mareku dvīņi ar indiešu koloniju virsnieku Sullivanu, dzēra viskiju un runāja angliski.

Uz kāda dīvāna, kam bija vismazākās uztveršanas spē­jas, čubinājās hemniciešu laulātais pāris. Pārējiem bāra apmeklētājiem bija tā laime drīkstēt noklausīties abu maigo sarunu. Kā zināms, Saksijas dialekts ir vairāk nekā jebkurš cits piemērots mīlīgu jūtu apmaiņai. Pat bāra miksers Džonnijs zaudēja pašsavaldīšanos. Viņš ņirdza ar visu ģīmi. Beidzot viņš pieliecās un bez kādas vajadzības skaldīja ledus kastē, tāpēc ka nav pieļaujams, ka viesnīcas kalpotāji izsmej viesus.

«Ja mūsu vācu valodu gribētu salīdzināt ar kādu ēku,» teica Hagedorns, «tad varētu teikt, ka Saksijā ir lijis cauri jumtam.»

Keselhūts smaidīja, pasūtīja vēl divus ženēviešus un teica: «Es gribu skaidri izteikties, doktora kungs. Es gribu jums vaicāt, vai nevaru būt jums izpalīdzīgs. Atvainojiet, lūdzu!»

«Es neesmu tik vārīgs,» atbildēja jaunais cilvēks. «Tas būtu lieliski, ja jūs man palīdzētu. Man tas var noderēt.» Viņš iedzēra vienu malku. «Tas garšo labi. Jā, es esmu kopš gadiem bez nodarbošanās. Spodrināmo līdzekļu fab­riku direktors novēlēja man labu atpūtu Brukbeirā, kad es viņam apvaicājos par kādu darbu. Ja tikai es zinātu, no kādas piepūlēšanās lai es atpūšos! Es gribu strādāt, tā ka lai put! Un mazliet naudās nopelnīt! Tā vietā es palīdzu savai mātei apēst viņas mazos ienākumus. Tas ir riebīgi.»

Keselhūts viņu laipni uzlūkoja. «Toblera koncernam bez spodrināmo līdzekļu fabrikām ir vēl dažas citas,» viņš teica. «Un ne tikai fabrikas. Jūs esat reklāmas speciālists?»

«Jā gan,» teica Hagedorns. «Un ne no sliktākajiem, ja drīkstu izteikt šo pārdrošo apgalvojumu.»

Keselhūta kungs piekrītoši pamāja. «Jūs drīkstat!»

«Ko jūs teiktu par šādu lietu?» dedzīgi vaicāja jaunais cilvēks. «Es varētu vēl šovakar savai mātei rakstīt otru karti. Ka es esmu šeit ieradies vesels, to jau esmu viņai ziņojis. Viņa varētu iekraut manus darbus mazā papes kārbiņā; vēlākais trijās dienās Hagedorna sakopotie darbi būtu Brukbeirā. Vai jūs ko saprotat no reklāmas, Kesel­hūta kungs?»

Jānis kratīja patiesībai atbilstoši galvu. «Neskatoties uz to, es tomēr jūsu darbus gribētu aplūkot, un tad es tos iedošu,» viņš steidzīgi pārlaboja, «tad es tos nosūtīšu ar pāris rindām slepenpadomniekam Toblerarn. Tas būs vislabākais.»

Hagedorns sēdēja taisns kā svece un nobālēja. «Kam jūs gribat tos krāmus sūtīt?» viņš jautāja.

«Slepenpadomniekam Tobleram,» paskaidroja Kesel­hūts. «Es viņu pazīstu kādus divdesmit gadus.»

«Labi?»

«Es ik dienas esmu ar viņu kopā.»

Jaunais cilvēks uz brīdi aizmirsa elpot. «Tā gan ir diena,» viņš tad teica. «Saprātu var zaudēt. Ļoti godātais kungs, nejokojiet, lūdzu, ar mani. Lieta kļūst nopietna. Slepenpadomnieks Toblers lasa jūsu vēstules?»

«Viņš domā lielas lietas no manis,» lepni paskaidroja Keselhūta kungs.

«Kad viņš tās lietas aplūkos, viņam noteikti patiks,» teica jaunais cilvēks. «Sinī ziņā man ir lieluma mānija. Tas nekā nemaksā un uztur labu garastāvokli.» Viņš pie­cēlās. «Vai es tagad varētu ātri nosūtīt savai mātei stei­dzamu atklātni? Vai es jūs pēc tam vēl redzēšu?»

«Es ļoti priecātos,» atbildēja Keselhūts. «Kaut gan ne­esam pazīstami, tomēr sveiciniet savu mātes kundzi no manis.»

«Viņa ir smalka sieviete,» Hagedorns aizejot teica. Pie durvīm viņš vēlreiz atgriezās. «Viens jautājums, Keselhūta kungs, «vai jums istabā ir kaķi?»

«Neesmu ievērojis,» otrs atbildēja. «Liekas gan, ka nē.»

Kad Hagedorns šķērsoja halli, viņš ieskrēja Kaspariusa kundzei rokās. Viņa bija ietinusies nercā un valkāja aug­stas, ar ādu rotātas botes. Viņai blakus soļoja mākslas priekšmetu tirgotājs Lenčs, tērpies kažokā. «Vai jūs nāk­siet līdzi?» vaicāja brēmeniete. «Mēs ejam uz Esplanādi, Tur būs sanāksme. Vai drīkstu iepazīstināt? Doktors Ha­gedorna kungs — Lenca kungs.»

Kungi sasveicinājās.

«Nāciet līdzi, doktora kungs!» teica resnais Lenčs. «Sī 1 skaistā sieviete ir kaislīga dejotāja. Starp citu, arī lab­prāt kaislīga. Un es ķermeniski neesmu sevišķi piemērots pieglaušanai.»

«Atvainojiet mani,» teica jaunais cilvēks. «Man jāuz­raksta viena vēstule.»

«Pastu var kārtot visu dienu,» teica Kaspariusa kun­dze. «Dejot var tikai vakarā.»

«Vēstule vēl šodien jāaizsūta,» nožēlodams teica Hage­dorns. «Nepatīkamas darīšanas!» Tad viņš steidzīgi aiz- gāja.

Mallebrē kundze, redzēdama viņu nākam, deva baro­nam zīmi. Kellers piecēlās, smaidot aizsprostoja jaunajam cilvēkam ceļu, stādījās priekšā un vaicāja: «Vai es drīkstu jūs iepazīstināt ar kādu šarmantu dāmu?»

Hagedorns sadusmots atbildēja: «Ļoti lūdzu,» — un ļāva norisināties parastajām ceremonijām. Kellers atsēdās. Jaunais cilvēks nepacietīgi palika stāvot.

«Es baidos, ka mēs jūs aizkavējām,» teica Mallebrē kundze. Cenzdamās panākt iespaidu, viņa runāja veselu tercu zemāk nekā parasti. Kellers smaidīja. Viņš pazina Mallebrē kundzes akustisko taktiku.

«Es ļoti nožēloju, bet man jums jāpiekrīt,» atteica Ha­gedorns. «Pasts! Neatliekamas darīšanas!»

Mallebrē nicinoši kratīja melnos ilgviļņus. «Jūs taču esat šeit, lai atpūstos.»

«Tas ir pārpratums,» viņš atbildēja. «Esmu šeit iera­dies tādēļ, ka mani šurp sūtīja kā kādas sacensības uz­varētāju.»

«Atsēdieties!» teica Mallebrē. Viesi no blakus galdiem ļoti ieinteresēti skatījās uz viņiem.

«Ļoti laipni,» teica Hagedorns. «Diemžēl man jādodas uz manu istabu. Ar labvakaru!» Viņš aizgāja. v Barons Kellers smējās. «Jums nevajadzēja tik ātri ēst, cienītā kundze.»

Mallebrē kundze aplūkoja pūderkastītes spogulītī seju, uzkaisīja pūderi uz sava dižciltīgā deguna un teica: «No­gaidīsim,»

AT

Kāpnēs Hagedorns satika Sulca kungu. «Es salstu kā skroderis,» teica Sulcs. «Vai jūsu istaba arī nav kurināta?»

«Ir gan,» teica Hagedorns. «Vai jūs negribat pie manis ieskatīties? Man jāuzraksta uz mājām. Man nupat bija neticams piedzīvojums. Miniet! Nē, to neviens nevar uz­minēt. Iedomājieties: es nupat runāju ar kādu kungu, kurš personīgi pazīst veco Tobleru! Kas katru dienu ar viņu satiekas! Ko jūs uz to sakāt?»

«Tas liktos neiespējami,» apgalvoja Sulcs un sekoja jaunajam cilvēkam pirmajā stāvā.

Hagedorns ieslēdza elektrisko spuldzi. Sulcam likās, ka viņš sapņo. Viņš ieraudzīja salonu, guļamistabu un baltu vannas' istabu. «Ko tas nozīmē?» viņš domāja. «Tik daudz labāks jau viņa sacensības atrisinājums nav, ka mani iesēdināja tanī pažobelē zem jumta un viņu šinī is­tabu virknē.»

«Vai dzersiet vienu šņabi?» vaicāja jaunais cilvēks. Viņš ielēja franču konjaku. Viņi pieskandināja un teica: «Sveiki!»

Klauvēja.

Hagedorns sauca: «Iekšā!»

Ienāca apteksne. «Es tikai gribēju pavaicāt, vai dok­tora kungs jau ies gulēt. Tas ir ķieģeļa dēļ.»