ERIHS KESTNERS: TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Hagedorns apjuka. Viņš palūkojās apkārt un manīja, ka vakarīgi tērptie viesi viņu ziņkārīgi apskata. Arī Ke­selhūta kungs pacēla galvu.

«Kura istaba bija paredzēta Hagedorna kungam?» vai­cāja Kīne.

«Es domāju, dosim viņam septīto apartamentu,» teica durvju sargs.

Direktors piekrita. Mājkalpotājs paķēra Hagedorna koferi un prasīja: «Kur ir kunga lielā bagāža?»

«Nekur,» atbildēja jaunais cilvēks. «Tas ir viss.»

Durvju sargs un direktors mīlīgi pasmaidīja. «Jūs ta­gad droši vien gribēsiet notīrīt ceļojuma putekļus,» teica Kārlis Drošais. «Vai mēs varam jūs pēc tam gaidīt uz vakariņām? Pasniegs nūdeles ar vērša gaļu.»

«Tas vien nebūtu nekāds šķērslis,» teica jaunais cil­vēks. «Bet es esmu jau paēdis.»

Keselhūta kungs pacēla skatu no pieteikšanas formu­lāra un taisīja lielas acis. Mājkalpotājs paņēma atslēgu un gāja ar koferi uz liftu.

«Bet mēs taču jūs vēl vēlāk redzēsim?» lūdzoši teica direktors,

«Protams,» teica Hagedorns. Tad viņš izmeklēja vienu skatu karti, palūdza marku, samaksāja par abām, lai gan durvju sargs apsolījās pierakstīt, un gribēja iet.

«Iekams es neaizmirstu,» steidzīgi teica tēvocis Polters. «Vai jūs interesējaties par vēstuļu markām?» Viņš paņēma aploksni, kurā bija uzglabājis ārzemju markas, un izklāja jaunā cilvēka priekšā raibo bagātību.

Hagedorns aplūkoja vecā durvju sarga seju. Tad viņš pieklājīgi nodevās paviršai marku aplūkošanai. Viņš nekā no tām nesaprata. «Man nav bērnu,» viņš teica. «Bet var­būt kādreiz būs.»

«Tātad es drīkstu arī uz priekšu krāt?» jautāja tēvocis Polters.

Hagedorns paņēma markas. «Dariet vien to,» viņš teica. «Tas nav nekas bīstams.»

Tad viņš devās, starojošā direktora pavadīts, uz liftu. Pastāvīgie viesi, kuru galdiem viņam bija jāiet garām, aprija viņu acīm. Viņš sabāza rokas mēteļa kabatās un savilka spītīgu seju.

Keselhūta kungs, galīgi samulsis, nolika izpildīto pie­teikuma formulāru pie malas. «Kāpēc jūs krājat šim kun­gam vēstuļu markas?» viņš jautāja. «Un kāpēc viņa dēļ pasniedz nūdeles ar vērša gaļu?»

Tēvocis Polters iedeva viņam atslēgu un teica: «Ir pa­saulē jocīgi Gilvēki. Sis jaunais cilvēks, piemēram, ir mil­jonārs. Vai jūs to turētu par iespējamu? Bet tas tomēr tā ir. Viņš tikai nedrīkst zināt, ka mēs to zinām. Tāpēc ka viņš grib uzdoties par nabaga vīru. Viņš cer piedzīvot ļaunas lietas. Tas viņam pie mums neizdosies. Ha, hal Mums telefoniski par viņu ziņoja.»

«Apburošs cilvēks,» teica direktors, atgriezies no lifta. «Ārkārtīgi simpātisks. Un savu . lomu viņš spēlē tiešām veikli. Interesanti, ko viņš teiks par Siāmas kaķiem?»

Keselhūta kungs pieķērās pie letes. «Siāmas kaķi,» viņš čukstēja.

Durvju sargs lepni pamāja. «Trīs gabali. Tas arī mums tika vakar telefoniski ieteikts. Tāpat kā marku krāšana.»

Keselhūta kungs nobālis lūkojās pāri uz durvīm. Vai lai viņš steidzas ārā un mēģina otro nabaga vīru, kurš dodas šurp, pierunāt atgriezties?

Ieradās kāds viesu bars. «Apburošs zēns,» izsaucās Kaspariusa kundze, kāda sparīga brērneniete. Mallebrē kundze uzmeta viņai ļaunu skatu. Dāma no Brēmenes tā­pat atbildēja.

«Kā tad viņu īsti sauc?» jautāja Lenca kungs, kāds resns Ķelnes mākslas priekšmetu tirgotājs.

«Doktors Fricis Hagedorns,» automātiski pateica Jānis Keselhūts.

Tad visi klusēja.

«Jūs viņu pazīstat?» sajūsmināti izsaucās KInes kungs. «Tas ir lieliski! Pastāstiet mums kaut ko par viņu!»

«Nē. Es viņu nepazīstu,» teica Jānis Keselhūta kungs.

Citi smējās. Kaspariusa kundze šķelmīgi draudēja ar pirkstu.

Jānis Keselhūts apjuka. Viņš pakampa savu istabas atslēgu un gribēja bēgt. Viņam aizstājās ceļā. Simts jau­tājumu lidoja gaisā. Viņam stādījās priekšā un kratīja roku. Viņš daudzreiz atkārtoja savu vārdu.

«Mīļais Keselhūta kungs,» beidzot teica resnais Lenca kungs. «Tas nemaz nav jauki no jums, ka jūs mums lie­kat tā ķepuroties.»

Tad atskanēja gongs. Bars izklīda. Visi bija izsalkuši.

Gluži salauzts, Keselhūts atsēdās pie kāda galda hallē; viņam piere bija sraukta mokpilnās krunkās, un viņš ne­zināja izejas no šī stāvokļa. Viens bija skaidrs. Hildas jaunkundze un apdauzītā Kunkeliene bija vakar vakarā telefonējušas. Siāmas kaķi Hagedorna istabā! Tas varēja kļūt aizgrābjoši!

Nabaga vīram, kurš, tautasdziesmas svilpodams, stiepa pa sniegu savu skalu grozu, bija aukstas, mitras kājas. Viņš apstājās un nopūzdamies atsēdās uz sava groza. Iepretim uz pakalna pacēlās liela, melna celtne ar ne­skaitāmiem apgaismotiem logiem. «Tas būs Grandhotelis,» viņš domāja. «Man labāk vajadzēja doties uz kādu mazu, piekvēpušu viesnīciņu, nevis šinī idiotiskā akmens kastē tur augšā.» Tad viņam ienāca prātā, ka viņš taču grib mācīties pazīt cilvēkus. «Tāds neprāts!» viņš teica gluži skaļi. «Tos brāļus taču es sen pazīstu.» Tad viņš pieliecās un samīcīja vienu sniega piku. Viņš ilgi turēja to rokās.

Vai lai sviež to uz kādu laternu? Kā pirms pāris die­nām abi palaidņi Līcenburgas ielā? Vai kā viņš pats pirms četrdesmit gadiem? Sulca kungam sala pirksti. Viņš ļāva baltajai, mazajai sniega pikai neizlietotai nokrist. «Es tā kā tā nevarētu vairs mērķī iesviest,» viņš melan­holiski nodomāja.

Garām pagāja aizkavējušies slēpotāji. Viņi devās augšā pakalnā. Uz Grandhoteli. Viņš dzirdēja tos smejamies un piecēlās. Vēršādas zābaki spieda. Skalu grozs bija smags. Violetais uzvalks no Augļu ielas knieba padusēs. «Es pats sevi varētu iepļaukāt,» viņš aizkaitināts teica un soļoja tālāk.

Kad viņš ienāca viesnīcā, slēpotāji stavēja pie durvju sarga, pirka avīzes un pārsteigti viņu uzlūkoja. No kada krēsla pacēlās eleganti ģērbts kungs. Ak nē! Tas jau bija Jānis!

Keselhūts nospiests tuvojās. Lūdzoši viņš paskatījas uz nabaga vīru. Bet skati tika atsisti. Sulca kungs nolika skalu grozu, pagrieza viesnīcai muguru un pētīja kādu pla­kātu, kurā bija rakstīts, ka aiznākošā vakarā Grandhotelī notiks «lupatu balle». «Tur man, mazākais, nebūs jāpār­ģērbjas',» apmierināti viņš nodomāja.

Slēpotāji klupdami krizdami pazuda liftā. Durvju sargs aplūkoja viņam pievērsto nabaga vīra muguras pusi un teica: «Seit aizliegts piedāvāt preces!» Tad pie­griezās Keselhūtam un prasīja pēc viņa vēlēšanām.

Keselhūts teica: «Man no rītdienas jāslēpo. Es nezinu, kā to dara. Vai jūs domājat, ka es to vēl varēšu iemā­cīties?»

«Protams!» teica tēvocis Polters. «To šeit vēl pavisam citādāki ir iemācījušies. Vislabāk ņemiet privātstundas pie Grasvanderu Tonija. Tad viņš jums vairāk varēs nodo­ties. Bez tam, ņemot vērā mūžīgo gāšanos apmācībā, tas ir patīkamāk, nekā kad jūs pastāvīgi redz trīsdesmit cilvēku.»

Jānis Keselhūts kļuva domīgs. «Kas gāžas?» viņš vil­cinādamies vaicāja.

«Jūs!» durvju sargs paskaidroja. «Visā garumā.»

Viesis piemiedza acis. «Vai tas ir ļoti bīstami?»

«Ne visai,» atteica durvju sargs. «Bez tam Brukbeirā ir pirmklasīgi ārsti! Piemēram, veselības padomnieks dok­tors Cvīzels ir taisni pasaulslavens ar komplicētu kaulu lūzumu dziedināšanu. Kājas, kas bijušas viņa klīnikā, pēc tam izskatās labāk nekā pirms tam!»

«Es neesmu patmīlīgs,» teica viesis.

Par to nabaga vīram, kurš pa to laiku bija izpētījis vairākus plakātus, bija skaļi jāsmejas.