ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Ko viņš tur grib?» jautāja jaunais cilvēks,

«Masēt.»

«Ko?»

«Jūs, doktora kungs.»

«Ļoti liela uzmanība no tā vīra,» teica Hagedorns. «Bet man nav naudas. Sveiciniet viņu no manis.»

Durvju sargs izlikās sāpināts. «Doktora kungs!»

«Vai masāža arī būs bez maksas?» jautāja Hagedorns. «Tad labi. Ja tam katrā ziņā jābūt! Kāds labums no tā tiek?»

Mazais miljonārs tēloja priekšzīmīgi. «Masāža uztur muskulatūru spraigu,» paskaidroja Polters. «Bez tam mil­zīgi pastiprinās asinsriņķošana ādā.»

«Lūdzu,» teica jaunais cilvēks. «Ja tam nav nekādu ļaunāku seku, tad lai notiek. Vai jums atkal ir vēstuļu markas?»

«Vēl nē,» nožēlodams teica durvju sargs. «Bet rit būs noteikti.»

«Es paļaujos uz to,» nopietni atbildēja Hagedorns un iegāja hallē, lai visā mierā varētu pasmaidīt.

Ceturtajā stāvā Kārlis Drošais un Sulcs izkāpa, tāpēc ka lifts sniedzās tikai līdz šejienei.

Kājām viņi uzkāpa piektajā stāvā un ceļoja pa garu, šauru koridoru. Pašā galā direktors atvēra kādas durvis,

iededza gaismu un teica: «Viesnīca ir pilnīgi pārpildīta.»

«Tad tādē(,» teica Sulcs un lūkojās, sākumā apjucis, no gultas, galda, krēsla, mazgājamā galda un šķībām sienām sastāvošā istabiņā. «Mazākas istabas jums nav?»

«Diemžēl nē,» teica direktors.

Sulcs nolika zemē skalu grozu. «Seit ir brīnišķīgi

auksts!»

«Centrālā apkure sniedzas tikai līdz ceturtajam stāvam. Un krāsnij šeit nav vietas.»

«Tam es ticu,» teica nabaga vīrs. «Laimīgā kārtā man ārsts ir stingri aizliedzis gulēt kurinātā telpā. Es pateicos jums p3,r jūsu gaišredzīgo uzmanību.»

«Laipni lūdzu,» atbildēja Kīne un iekoda apakšlūpā. «Ko mēs varam, to darām.»

«Pārējais laiks man gan pilnīgi būs jāpavada viesu telpās,» teica Sulca kungs. «Jo, protams, es neesmu at­braucis šurp nosalšanai.»

Kārlis Drošais teica: «Tikko atbrīvosies kāda kurināma istaba, mēs jūs pārvietosim!»

«Nav jau nekādas steigas,» samierinoši atteica na­baga vīrs. «Man ļoti patīk šķības sienas. Pieraduma vara, jūs saprotat?»

«Es pilnīgi saprotu,» atbildēja direktors. «Esmu lai­mīgs, ka man izdevies uzminēt jūsu gaumi.»

«Patiesi,» teica Sulcs. «Tas jums ir izdevies. Uz redzē­šanos!» Viņš atvēra durvis. Kamēr direktors kāpa pāri slieksnim, Sulcs pārdomāja, vai nevajadzētu viņam palī­dzēt ar labi notēmētu spērienu.

Viņš tomēr savaldījās, aizvēra durvis, atvēra jumta logu un raudzījās uz debesīm. Lielas sniega pārslas grima mazaja istabiņā un saudzīgi nosēdās uz gultas segas.

«Spēriens būtu par agru,» teica slepenpadomnieks Tob­lers. «Spēriens pagaidām paliks krājamā kārbiņā.»

Sim vakaram tas bija raksturīgi. Pirmais pārpratums nepalika pēdējais. (īsi pārpratumi pavairojas ar šūniņu dalīšanos. Maldīšanās sēkla saskaldās, un rodas jau'nl pārpratumi.)

Tanī laikā, kad Keselhūts vilka smokingu un Sulcs tieši zem jumta izkravāja skalu grozu, Hagedorns sēdēja sava zilā uzvalka spožumā hallē, smēķēja vienu no apakš- īrnieka Frankes ceļojumā līdziedotām cigaretēm un krun­koja pieri. Viņam bija neomulīga sajūta. Ja viņu uzlūkotu šķībi, viņš justos labāk. Viņš bija pieradis pie sliktas ap­iešanās. Viņš prata aizsargāties pret to. Bet tagad?

Viņš līdzinājās ezim, kuru neviens negrib kaitināt. Viņš bija nervozs. Kālab cilvēki pēkšņi uzvedas tik pret­dabiski? Ja galdi un krēsli pēkšņi paceltos gaisā kopā ar veco durvju sargu, Hagedorns nebūtu vairāk pārsteigts. Viņš domāja: «Cerams, ka tas vecais Sulcs drīz nāks. Ar to ir skaidrs, kas par lietu!» Papriekš tomēr nāca citi viesi. Vakariņas tuvojās beigām.

Kaspariusa kundze pat nepieskārās saldēdienam un steidzīgi izlidoja cauri lielajai ēdamzālei.

«Riebīga persona,» teica Mallebrē kundze.

Barons Kellers pacēla skatu no sava kompota šķīvja, aprija vienu ķiršu kauliņu un iztaisīja tādas acis, it kā viņš gribētu ielūkpties savā iekšienē. «Kādā ziņā?» viņš tad jautāja.

«Vai jūs zināt, kādēļ Kaspariusa kundze tik ātri pa­ēda?»

«Varbūt viņa bija izsalkusi,» viņš uzmanīgi teica.

Mallebrē kundze ļauni smējās. «Sevišķi prātīgs jūs ne­esat.»

«To es zinu,» atbildēja barons.

«Viņa grib nomakšķerēt mazo miljonāru,» teica Mal­lebrē kundze.

«Patiesi?» jautāja Kellers. «Tikai tādēļ, ka viņš slikti ģērbies?»

«Viņa to atradīs romantisku.»

«To sauc romantisku?» viņš vaicāja. «Tad man Ir jā­piebalso! Kaspariusa kundze ir tiešām riebīga persona.» Pēc īsa brīža viņš iesmējās.

«Kas ir?» prasīja Mallebrē.

«Neskatoties uz manu visiem pazīstamo asprātības trū­kumu, man uzkrīt, ka jūs arī sevišķi ātri ēdat.»

«Esmu izsalkusi,» viņa nesavaldīgi paskaidroja.

«Es pat zinu, pēc kā,» viņš teica.

Kaspariusa kundze, brašā blondīne no Brēmenes, bija sasniegusi savu mērķi. Viņa sēdēja pie galda blakus Ha- gedornam. Dažreiz tēvocis Polters paskatījās uz viņiem un līdzinājās tēvam, kas gandrīz vairs nevar savu svētību atturēt.

Hagedorns klusēja. Kaspariusa kundze pa to laiku ap­rakstīja sava vīra cigāru fabriku. Pilnīgas skaidrības labā viņa vēl pieminēja, ka Kaspariusa kungs palicis Brēmenē, lai nodotos tabakai un abu bērnu uzraudzīšanai.

«Vai es arī reiz drīkstu ko teikt, cienītā kundze?» kaut­rīgi vaicāja jaunais cilvēks.

«Lūdzu.»

«Vai jums ir istabā Siāmas kaķi? 1

Viņa norūpējusies to uzlūkoja.

«Varbūt citi dzīvnieki?»

Viņa smējās. «Es ceru, ka nav!»

«Es domāju suņus vai jūras lauvas. Varbūt jūrascūci- ņas. Vai arī tauriņi.»

«Nē,» viņa atbildēja. «Nožēloju, doktora kungs. Manā istabā es esmu vienīgā dzīvā būtne. Vai jūs arī dzīvojat trešajā stāvā?»

«Nē,» viņš teica. «Es tikai gribētu zināt, kāpēc manā istabā uzturas trīs Siāmas kaķi.»

«Vai tos dzīvnieciņus var kādreiz apskatīt?» viņa vai­cāja. «Es mīlu kaķus vairāk par visu. Viņi ir tik maigi un tomēr vienmēr paliek sveši. Tas ir uztraucoši nesaistošs sakars. Vai jums arī tā šķiet?»

«Man ir maz piedzīvojumu ar kaķiem,» viņš neuzma­nīgi teica.

Viņa taisīja vijolīšu zilas acis un paskaidroja aizplī­vurotā balsī: «Tad piesargieties, mīļais doktor. Es esmu kaķene.»

Laimīgā kārtā Mallebrē kundze un barons Kellers no­sēdās pie blakus galda. Nedaudzās minūtēs galds, pie kura sēdēja Hagedorns, bija apņemts no ziņkārīgiem vie­siem un skaļām balsīm.

Kaspariusa kundze pieliecās. «Šausmīgi, šis troksnis! Nāciet! Parādiet man savus trīs mazos kaķēnus!»

Viņam šāds temps bija nepierasts. «Es domāju, ka tie jau guļ,» viņš teica.

«Mēs tos neuzmodināsim,» viņa teica. «Mēs būsim pa­visam klusi. Es jums to apsolu.»

Tad pie viņiem pienāca sulainis un pasniedza kādu karti. Tur bija rakstīts: «Apakšā parakstījies, kuram ir sakari ar Toblera koncernu, labprāt pāris minūšu runātu ar doktoru Hagedorna kungu bārā. Keselhūts.»

Jaunais cilvēks piecēlās. «Lūdzu, neļaunojieties uz mani, cienītā kundze,» viņš teica. «Ar mani vēlas kāds runāt, kas man var būt ļoti noderīgs. Sī ir savāda vies* nīca!» Pēc šiem vārdiem paklanījies, viņš aizgāja.

Kaspariusa kundze apgādāja savai sejai ilgstošu, iz- plūdušu smaidu.