ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Stīvinātie uzkreklīši deva pēdējo triecienu. Stenēdama viņa iekrita klubkrēslā, uzsēdās spēcīgi uz tur noliktām slidām, kā vajāta uzšāvās gaisā, galīgi apmulsusi, apska­tījās apkārt un teica: «To es nepārdzīvošu!»

«Domājiet, ko jūs gribat!» teica Toblers. «Bet vispirms, lūdzu, iekraujiet dažas lietas skalu grozā!»

Viņa sasita rokas. «Nekad, nekad!»

Viņš gāja uz durvīm. «Tad es pasaukšu kādu no kal­ponēm.»

Kunkela kundze padevās. Viņa uzrāva grozu uz galda un ievietoja lietas. «Pūdeļcepuri arī?»

Slepenpadomnieks bargi pamāja.

Vairākkārtīgi viņa aiztaisīja uz dažām sekundēm acis, lai nebūtu jāredz tas, ko viņa dara.

Hilda teica: «Parīt tu būsi atkal mājās, miļais tēv.»

«Kā tā?»

«Viņi tevi izsviedīs.»

«Es esmu priecīgs, ka braucu līdzi,» teica Jānis. «Var­būt jāiegādājas revolveris. Tad mēs labāk varētu aiz­sargāties.»

«Nekļūstiet smieklīgi,» teica Toblers. «Godalgu tikpat labi varēja iegūt tāds cilvēks, kas visu mūžu tā ģērbies, kā es tagad desmit dienas ģērbšos! Kas tad būtu?»

«To viņi arī izsviestu,» teica sulainis. «Bet tas par to nebrīnītos.»

«Tagad jūs mani padarījāt sevišķi ziņkārīgu,» noslē­dzot paskaidroja slepenpadomnieks. «Gan jau mēs redzē­sim, kam būs taisnība.»

Klauvēja.

Ienāca jaunā kalpone Izolde. «Ģenerāldirektors Tīde- maņa kungs gaida lejā salonā.»

«Tūlīt nākšu,» teica Toblers. «Viņš grib noturēt priekš­lasījumu. It kā es dotos pasaules .ceļojumā.»

Izolde gāja.

«Un tu taču jau parīt būsi mājās!» teica Hilda.

Tēvs pie durvīm apstājās. «Vai jūs zināt, ko es darīšu, kad mani izsviedīs?»

Visi ieinteresēti paskatījās uz viņu.

«Tad es nopirkšu viesnīcu un izsviedīšu tos citus ārā!»

Kad Jānis arī bija aizgājis, Hilda ātri pieteica stei­dzošu sarunu ar Brukbeiru. «Citas izejas nav,» viņa teica Kunkelienei. «Citādi rītvakar pasaule ies bojā.»

«Jūsu tēva kungs diemžēl ir mazliet sajucis,» teica saimniecības vadītāja. «Iespējams, ka tas jau sen noticis, tikai mums tas nav uzkritis. Sitās kaklasaites! Cerēsim, ka tas pāries.»

Hilda paraustīja plecus. «Tikko savienojums būs sa­ņemts, nelaidiet nevienu cilvēku istabā! Tikai pār jūsu līķi.»

«Arī tad nē!» drošsirdīgi apgalvoja Kunkela kundze un iebāza veco, pretīgo plīša mēteli kurvī. Telpa pama­zām pieņēma parasto, cēlo izskatu. «No viņa jau daudz kas ir piedzīvots,» teica saimniecības vadītāja. «Vai jūs vēl atceraties, kā viņš pirms divi gadiem operā, kā taču tā saucās, noņēma diriģentam takts zizli? Slepenpadomnieks sēdēja tieši aiz kapelmeistara, kas tik skaisti diriģēja. Uz skatuves gulēja viena slima jaunkundze gultā un draugs atnesa viņai uzroci, tādēļ ka viņai sala rokas, — un prom bija spieķītis! Diriģents pārbijies apgriezās, un skatītāji šausmīgi smējās. Pie tam tā nemaz nebija joku luga! Un viss tas derību dēļ!»

Hilda nepacietīgi lūkojās uz telefonu. «Cerams, ka ģenerāldirektors viņu pietiekoši aizkave's.»

«Telefonējiet taču tad, kad slepenpadomnieka kungs jau būs aizceļojis.»

«Tagad vai nekad,» teica Hilda. «Patiesību sakot, man tur nav nekādas daļas. Mans tēvs ir vecs diezgan. Es sev to pārmetu.»

Kunkeliene savilka groza siksnas. «Viņš ir mazs bērns! Es nezinu, kas tā par lietu! Patiesībā viņš taču ir saprā­tīgs cilvēks. Vai ne? Un tik jauks un cēls. Bet viņam pēk­šņi uznāk trakums. Varbūt viņš par daudz lasa. Tas esot kaitīgi. Te nu bija! Tagad viņš brauc kā nabaga cilvēks uz Alpiem.»

Telefons zvanīja.

Hilda steidzās pie rakstāmgalda. Savienojums ar Bruk- beiru. Atsaucās viesnīcas centrāle. Hilda lūdza direktoru. Pagāja kāds laiks. Tad Hilda teica: «Jūs esat Grand- hoteļa direktors? Ļoti patīkami. Uzklausiet, lūdzu! Rīt­vakar pie jums ieradīsies kāds spodrināšanas līdzekļu fab­rikas rīkoto sacensību godalgas ieguvējs.»

Direktors paskaidroja, ka tas viņam jau zināms, un būšot liels prieks.

«Nepriecājieties par agru,» viņa teica. «Diemžēl šis vie­sis jums radīs galvassāpes. Viņš uzdosies par nabaga vīru, kaut gan viņš ir miljonārs. Pat multimiljonārs.»

Viesnīcas direktors tūkstošreiz pateicās par aizrādī­jumu. Tad viņš apvaicājās, kādēļ multimiljonārs uzdodo­ties par nabaga vīru.

«Viņam ir tāda iedoma,» teica Hilda. «Viņš grib pētīt cilvēkus. Viņš grib iepazīties līdz pamatiem ar viņu mo­rāli. Esmu viņa tuviniece, un man ir svarīgi, lai viņam nedarītu pāri. Viņš ir kā bērns, jūs saprotat? Viņš nekādā ziņā nedrīkst uzzināt, ka jūs zināt to lietu. Viņam jāgūst ļespaids, ka viņu tur par nabaga velnu, un, neskatoties Uz to, ar viņu tomēr apietas tā, kā viņš ir paradis.»

Direktors teica, ka to varēšot nokārtot. Tad viņš vēl apvaicājās, vai noslēpumainajam viesim esot kādas pa­ražas, kuras smalkjūtīgā veidā varētu ievērot.

«Laba ideja,» viņa piekrita. «Tātad uzmaniet! Katru otro dienu viņš masējas. Viņš krāj vēstuju markas. Va­karā viņa gultā jābūt karstam ķieģelim. Vismīļāk viņš ēd nūdeles ar vērša gaļu vai citus vienkāršus ēdienus. Dzē­rienos viņš ir izsmalcinātāks. Sevišķi viņš ciena franču konjaku. Kas gan vēl?»

«Kaķi!» teica Kunkela kundze, fanātiski apsargājot durvis.

«Vai jums ir Siāmas kaķi?» prasīja Hilda. «Nē? Pagā­dājiet dažus viņa istabai. Rīt es jums pārsūtīšu tūkstoš marku.»

Viesnīcas direktors domāja, ka viņš visu ir atzīmējis. Par samaksu, protams, nevarot būt ne runas. Viņu vies­nīca esot ar plašu vērienu. Bez tam programmas īsteno­šana esot bērnu spēle, izņemot Siāmas kaķus. Bet arī tos,..

«Slepenpadomnieka kungs nāk,» uztraukti čukstēja Kunkela kundze.

«Sveiki,» teica Hilda un pakāra klausuli.

Brandess viņus aizveda uz Anhaltes staciju. Hilda un Kunkeliene brauca līdzi. Tobleram patika, ka viņam vi­cina mutautiņus.

«Mīļais Jāni,» teica viņš automobilī, «neaizmirstiet ma­nus rīkojumus. Minhenē mēs pāris stundu uzturēsimies «Regīnā». Rīt ap pusdienas laiku es pārvērtīšos Sulca kungā. Jūs pagādāsiet papes kārbu un aiznesīsiet uzvalku, kas man ir mugurā, veļu, zeķes un apavus uz pastu. No Minhenes viesnīcas es iziešu kažokā. Mēs paņemsim tak- sīti. Tur es uzvilkšu Sulca plīša mēteli un jūs paņemsiet Toblera kažoku kā savējo. No Starnbergas stacijas mēs vairs neesam pazīstami.»

«Vai es, mazākais, drīkstu aiznest jūsu skalu grozu uz vilcienu?» prasīja Jānis.

«To es pats varu,» teica Toblers. «Bez tam, no Minhe­nes mēs brauksim atsevišķi.»

«Visskaidrākā krimināllieta,» paskaidroja Hilda.

Pēc brīža Kunkela kundze jautāja: «Kā jūs to izturē­siet, slepenpadomnieka kungs? Bez masāžas. Bez siltā ķieģeļa. Bez pilsoniskas virtuves un bez jūsu kaķiem gu­ļamistabā!» Viņa šķelmīgi ieknieba Hildai rokā.

Toblers paskaidroja: «Beidziet reiz ar to! Man šie vecie, mīļie paradumi jau sen apriebušies. Es esmu traki priecīgs, ka vienreiz varu no tiem aizbēgt.»

«Tā, tā,» teica Kunkela kundze un uztaisīja vienu no saviem dumjākiem ģīmjiem.

Uz perona viņi nonāca diezgan vēlu. Bija vēl taisni tikdaudz laika, lai izteiktu dažus liekus aizrādījumus. Jā­nim pirms iekāpšanas bija Hildai svēti jāapsola, mazā' kais, katru otro dienu sūtīt izsmeļošu ziņojumu. Viņš to apsolīja un ierāpās vilcienā.

Tad vilciens sāka kustēties. Hilda un Kunkela kundze izrāva kabatas drāniņas un vicināja. Slepenpadomnieks apmierināti pamāja. Palicējiem garām jau aizslīdēja nā­košie vagoni. Kāda maza, veca sieviete, tipinot blakus vil­cienam, uzskrēja Hildai virsū.