ERIHS KESTNERS: TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Ļoti pateicos,» teica Hagedorna kundze. «Vai majes­tāte ņems līdzi savu zilo uzvalku?»

«Protams,» viņš atbildēja. «Tas ir viens no spidošā- kiem uzvalkiem, kādi jebkad ir bijuši.»

Vēlāk māte izvilka no loga spraišļa līdz durvju virai virvi, uz kuras izžāva septiņkārtīgi godalgotā virskreklus. Tad viņi ēda uz virtuves galda pilošo kreklu ēnā recekli ar ceptiem kartupeļiem. Tad vecā dāma ienesa skolotājam Frankem tēju un šķīvi ar nazi un dakšiņu. Un visbeidzot māte un dēls gāja uz kino. Tas atradās kādā piesnigušā sānieliņā un saucās «Victoria Palace».

«Divreiz iebraucēju ložu,» pieprasīja Hagedorns.

«Iebraucēju ložu pie mums diemžēl nav,» teica jaun­kundze pie kases.

«Cik muļķīgi, cik muļķīgi!» viņš noteica. «Tas mums ir ļoti nepatīkami! Tas ievērojami maina lietas stāvokli! Kā tu domā, mīļā krustmāt, vai šinīs apstākļos neiesim labāk mājup?»

«Ak nē,» teica māte. «Tagad, kad nu es esmu Berlīnē viesos, es gribu arī ko piedzīvot.» Pa to laiku viņa tam slepeni iespieda rokā vienu marku un piecdesmit feniņu.

Jaunkundze pārdomāja. «Ņemiet taču orķestra vietas.»

«Tas neiet. Mēs esam nemuzikāli,» viņš teica. «Ziniet ko, dodiet mums divreiz otro parketu!»

«Tas ir pašā priekšā,» teica jaunkundze.

«Cerams,» cienīgi piezīmēja vecā dāma. «Perleburgas pilsētas teātrī mēs arī sēžam pirmā rindā. Mēs vienmēr ņemam priekšējās vietas.»

«Mans krusttēvs ir ugunsdzēsēju priekšnieks,» pa­skaidroja doktors Hagedorns un pamāja jaunkundzei. «Viņš var sev to atļauties.» Tad viņš pasniedza savai mā­tei roku, un svinīgos soļos viņi iegāja tumšajā skatītāju telpā.

S L .

Sekojošās dienās slepenpadomnieks Toblers atkārtoti lika sevi aizvest ar auto uz Berlīnes ziemeļiem un austru­miem. Viņš apgādāja savas ekspedīcijas piederumus. Aiz­vēsturiska izskata kaklasaites viņš ieguva Tempelhofā. Kreklus viņš pirka Landsbergas alejā. Tie bija trīs nekaut­rīgi svītroti flaneļa krekli. Turklāt vēl divi mako krekli, daži stīvināti uzkreklīši, divi pāri aproču un viens pāris niķelētu krekla aproču pogu, no kurām katra attēloja četr- lapainu āboliņa lapu.

Jaunajā Ķēniņa ielā viņš nopirka — veikala likvidāci­jas dēļ sevišķi lēti — kaudzi vilnas zeķu, Minča ielā — rupjus vēršādas zābakus. Beidzot aizbraukšanas dienā viņš iegādājās uzvalku! Tas notika aiz Slēzijas stacijas Augļu ielā. Veikals atradās pagrabā. Bija jānorāpjas lejā seši pakāpieni.

Veclietu tirgotājs, bārdains vecis, izklāja uz letes da­žus no saviem dārgumiem. «Tikpat kā nav nēsāts,» viņš nedroši teica.

Vispirms Toblers ieraudzīja kādu sairušu marengo ke- taveju; viņš gandrīz gribēja paņemt to. Bet patiesībā ke- tavejs gan nebija piemērotākais uzvalks trīsdesmit centi­metru augstam sniegam. Tam blakus atradās gaiši brūns žaketuzvalks, ar mazām rūtiņām un lieliem tauku trai­piem. Tālāk bija tas uzvalks, kuru Toblers beidzot izvēlē­jās. Krāsa pirms gadiem bijusi violeta, ar gaišām svītrām visgarām. Bet laiks paiet.

«Riebīgi glīti,» teica Toblers. «Cik maksā šis tērps?»

«Astoņpadsmit marku,» atbildēja vecais. «Tā ir pēdējā cena.»

Slepenpadomnieks noņēma žaketi no pakaramā un uz­vilka. Mugura bija par šauru, piedurknes par daudz īsas.

«Ņemiet ketaveju!» ieteica vecais vīrs. «Tas gan maksā divdesmit divas markas, bet tās četras markas starpības atmaksājas. Drēbe ir labāka. Jūs to nenožēlosiet.»

«Vai jums nav spoguļa?» vaicāja Toblers.

«Gala istabā,» teica sirmgalvis. Viņi iegāja gala istabā. Seit oda pēc kāpostiem. Slepenpadomnieks sastindzis ska­tījās spogulī, beidzot tomēr sevi pazina; viņam bija jā­smejas. «Vai es jums patīku?» viņš prasīja.

Veikala īpašnieks, atbalstu meklēdams, ieķērās bārdi, «Ņemiet ketaveju!»

Toblers bija neatlaidīgs. «Es ņemšu violeto modeli,» viņš teica. «Tas būs pārsteigums.»

«Tur jums taisnība,» noteica vecais.

Toblers apģērbās un samaksāja. Veclietu tirgotājs ievīs­tīja uzvalku papīrā un pavadīja pircēju līdz durvīm. Atve­rot durvis, viņš aptaustīja Toblera kažoku, lietpratīgi pa- pūta ūdra apkaklē un teica: «Vai jūs gribat mēteli pār­dot? Varbūt es to ņemtu. Par simt divdesmit markām.»

Slepenpadomnieks pakratīja galvu.

«Ketavejs jums bija par dārgu,» turpināja vecais vīrs. «Jums nav naudas. Tas pie bagātiem cilvēkiem atgadās biežāk, nekā nabaga ļaudis to domā. Labi. Simt piecdesmit marku skaidrā naudā! Pārdomājiet to!»

«Tā ir piemiņa,» Toblers laipni teica un gāja.

Veclietu tirgotājs nolūkojās viņam pakaļ un redzēja lielo vāģi un šoferi, kurš pakalpīgi atvēra durtiņas.

Auto aizbrauca. Vecais vīrs pielika ugunij vienu bri- keti un piegāja pie putnu būrīša, kurš karājās pie sienas. «Vai tu to saproti?» viņš prasīja mazam, dzeltenam,ka­nārijputniņam. «Es nē.»

Toblera darbistabā izskatījās atbaidoši. Blakus jaun- iegādātām lietām gulēja priekšmeti, kurus slepenpadom­nieks bija atradis bēniņos pieputējušās lādēs, čīkstošos skapjos. Pāris sarūsējušu slidu. Silts svīteris, kas izskatī­jās tā, it kā tam būtu mēris. Ar roku adīta koši sarkana pūdeļcepure. Pelēki krustots nemoderns plīša mētelis, mazākais, no krusta karagājiena laikiem. Brūna ceļojuma cepure. Pāris melna samta ausu sildītāju ar bīdāmiem me­tāla slēdzējiem. Sen nokalpojis skalu grozs. Pāris vilnas aproču, kuras savā laikā sūtīja ierakumos rezerves virs­niekam.

Toblers nemaz nevarēja atrauties no šī skata. Beidzot viņš iegāja zaļā stūra istabā, kur Jānis sapīcis pielaikoja uzvalkus, kurus viņam pirms četrām dienām bija piegrie­zis labākais Berlīnes drēbnieks. Pēdējie mazākie skaistuma trūkumi bija novērsti, un pasaulslavenās firmas veikal­vedis, kurš personīgi bija ieradies Grunevaldes mājā, iz­šķērdīgi bārstīja sajūsminātus starpsaucienus.

Jānis stāvēja pie sTenas spoguļa kā nepatiesi apsūdzē­tais. Viņš atļāva pielaikot citu pēc cita svārkus, smokingu, slēpju tērpu un fraku, it kā tie būtu spaidu kamzoļi.

Kad beidzot krietnais, sirmais sulainis stāvēja frakā ar platiem pleciem un šaurām gūžām, miljonārs bija aiz­grābts. «Jāni,» viņš izsaucās, «jūs līdzināties kādam sūt­nim! Es neticu, ka es jebkad sev atļaušos jums likt tīrīt savas kurpes.»

Sulainis apgriezās. «Tas ir grēks, slepenpadomnieka kungs. Jūs sviežat naudu pa logu ārā. Es esmu satriekts.»

Drēbnieks atzinās, ka tā kaut ko, ja atļauts piezīmēt, viņš neesot vēl piedzīvojis.

«Jūs runājat, kā nu jūs to saprotat,» teica sulainis.

To drēbnieka kungs nevarēja apstrīdēt, un viņš at­vadījās.

Kad viņš bija prom, Jānis prasīja slepenpadomnie* kam: «Vai Brukbeirā notiek arī karnevāli?»

«Saprotams. Tādās ziemas sporta viesnīcās vienmēr kas notiek.»

Jānis noģērba fraku.

«Vai jūs gribat ģērbt kādu kostīmu?» Toblers pār­steigts vaicāja. «Kādu tad?»

Jānis apvilka livreju un ilgu pilnā balsī teica: «Sulaiņa.»

Pēc vakariņām slepenpadomnieks lūdza pārējos viņam sekot. Viņa meita, Kunkela kundze un Jānis vilcinādamies viņu pavadīja. Viņš atvēra darbistabas durvis un iededza gaismu. Pāris minūšu valdīja klusums. Rakstāmgalda pulkstenis tikšķēja.

Kunkeliene pirmā iedrošinājās ieiet istabā. Lēnām viņa tuvojās kādreizējam violetam uzvalkam no Augļu ielas. Viņa aptaustīja to tik uzmanīgi, it kā baidītos, ka tas var kost. Viņa nodrebinājās un piegriezās svītrotajiem flaneļa krekliem. Viņa pacēla no viena krēsla sastīvinātās manše­tes un paskatījās bezdvēseligi uz četrlapīgām aproču pogām.