ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Un viss tas dēļ tās vīriešu kārās Kaspariusas!» teica tēvocis Polters. «Viņa Sulcu grib dabūt prom tikai tādēļ, lai labāk varētu tikt klāt mazajam miljonāram.»

«Kāpēc tad jūs man to agrāk neteicāt?» sašutis jau­tāja Kārlis Drošais.

Durvju sargs atcerējās trīssimt markas, kuras viņš šini gadījumā bija ievilcis, un pievienoja tām šo pārmetumu.

Ieradās krustmāte Jūliņa ar savu brāļameitu. Viņas bija apkrāvušās ar cepuru kārbām, lietussargiem un so­mām. Direktors gribēja viņām palīdzēt. «Pirkstus nost!» pavēlēja krustmāte. «Es šeit biju tikai divas dienas, bet man pietika. Es jūs visur ieteikšu, kur tikai varēšu!»

«Esmu izmisis,» paskaidroja Kīnes kungs.

«Mana līdzjūtība,» teica krustmāte.

Durvju sargs jautāja: «Manas dāmas, kāpēc jūs tik pēkšņi mūs atstājat?»

«Viņš ir galīgi stulbs,» teica krustmāte Jūliņa.

«Seit ir vēstule doktoram Hagedornam,» teica Hilda. Tēvocis Polters to godbijīgi saņēma. Jaunā meitene griezās pie direktora. «Ka neaizmirstu — mēs pirms sešām dienām sarunājāmies pa telefonu.»

«Es tiešām neatceros, cienītā jaunkundze!»

«Es jūs toreiz sagatavoju uz kāda pārģērbta miljonāra ierašanos.»

«Jūs tā bijāt?» vaicāja durvju sargs. «Un tagad jūs atstājat doktoru Hagedorna kungu vienu?»

«Kā gan vienā pašā cilvēkā spēj salīst tik daudz muļ­ķības?» noteica krustmāte Jūliņa, kratīdama galvu.

Hilda teica: «Krustmārniņ, tagad nekādas izskaidroša­nās! Sveicināti, kungi. Es domāju, ka jūs vēl ilgi atcerēsie­ties šodien izdarīto kļūdu.» Ar to abafe dāmas iekāpa Leh- nera limuzīnā.

Drīz ieradās arī Sulcs un Keselhūts. Sulcs nolika uz letes vēstuli Fricim.

Direktors un tēvocis Polters paklanījās. Viņus neviens neievēroja. Auto pildījās. Jānis turēja klēpī sildāmo apa­rātu. Koferos tam vairs nebija vietas.

Lehneru Leopolds jau gribēja braukt, kad pieskrēja slēpošanas halles sargs Zeps. Viņš izdeva guturālas aiz­kustinājuma skaņas, saķēra Sulca roku un acīmredzami bija nolēmis to noraut.

«Ir jau labi, Zep,» teica Sulcs. «Es to darīju labprāt, jo jūs bijāt laipns pret mani, kad tīrījām slidotavu.»

Keselhūts rādīja uz kūstošā sniegavira nožēlojamām atliekām. «Skaistais Kazimirs beigts.»

Sulcs pasmaidīja. Viņš atcerējās zvaigžņoto nakti, kad Kazimirs nāca pasaulē. «Tomēr bija skaisti,» viņš no­rūca.

Tad auto aizbrauca. Sniega peļķes šķīda uz visām pusēm.

Kad Hagedorns atgriezās viesnīcā, durvju sargs viņam nodeva divas vēstules. «Nu, nu,» noteica Fricis un, atsē­dies hallē, atplēsa aploksnes.

Pirmā vēstule skanēja šādi:

«Mīļo zēn! Man negaidot un tūlit jāatgriežas Berlīnē. Man ļoti žēl. Uz drīzu atkalredzēšanos. Sirsnīgi sveicieni. Tavs draugs Eduards.»

Otrā bija rakstīts sekoši:

«Manu mīlulīt, kad Tu lasīsi šis rindas, tava līgavas jaunkundze būs aizmukusi. Viņa noteikti nekad vairs tā nedarīs. Tiklīdz Tu viņu būsi atradis, Tu drīkstēsi viņu tik ilgi vilkt aiz ausim, kamēr tās taisnleņķigi atkarāsies no galvas. Varbūt tas man piestāvēs. Lūdzu, brauc drīz uz Berlīni, kur Tevi gaida ne tikai manas ausis, bet arī Tavas nākamās sievas Hildegardes Hagedornes lūpas.»

Fricis izgrūda briesmīgu lāstu un skrēja pie durvju sarga. «Ko tas nozīmē?» viņš galīgā nesaprašanā jautāja. Sulcs aizbraucis! Mana līgava aizbraukusi! Un krustmāte Jūliņa?»

«Aizbraukusi!» teica durvju sargs.

«Un Keselhūta kungs?»

«Aizbraucis,» čukstēja durvju sargs.

Hagedorns pētīja tēvoča Poltera grēcinieka seju. «Te taču kaut kas nav kārtībā! Kāpēc šie četri aizbrauca? Ne­stāstiet man pasaciņas! Citādi es varu kļūt nikns!»

Durvju sargs teica: «Kāpēc abas dāmas un Keselhūta kungs aizbrauca, to es nezinu.»

«Un Sulca kungs?»

«Daži viesi sūdzējās, ka viņš traucējot saskaņu. Direk­cija viņu lūdza aizbraukt, ko viņš tūlīt ievēroja. Ka galu galā aizbrauks četras personas, to mēs nebijām sagaidī­juši.»

«Tikai četras?» jautāja doktors Hagedorns un, piegā­jis pie vilcienu saraksta, kurš karājās pie sienas, teica: «Es arī, protams, braukšu. Pēc vienas stundas iet mans vilciens.» Viņš skriešus devās uz kāpnēm. Durvju sargs bija tuvu sabrukumam. Viņš aizvilkās līdz birojam, iegrima kādā krēslā un ziņoja Kārlim Drošajam jaunāko nelaimi

«Hagedorna aizbraukšana ir jānovērš!» teica direktors. «Tāds sadusmojies miljonārs var mums sagādāt tik ne­labu slavu, ka mums nākamā sezonā nāksies aiztaisīt visu bodīti.»

Viņi uzkāpa pirmajā stāvā un klauvēja pie septītā apartamenta, bet Hagedorns neatbildēja. Kīnes kungs no­spieda rokturi. Durvis bija aizslēgtas. Viņi pat koridorā dzirdēja, ka istabā atrauj atvilktnes un dauza skapju durvis.

«Viņš saiņo ļoti skaļi,» durvju sargs nospiests teica. Viņi bēdīgi devās lejup hallē un gaidīja parādāmies jauno cilvēku.

Viņš parādījās. «Koferi lai aiznes kalpotājs uz staciju. Es iešu kājām.»

Abi skrēja viņam pakaļ. «Doktora kungs,» lūdzās Kār­lis Drošais, «to jūs mums nedrīkstat nodarīt.»

«Nepūlieties veltīgi!» teica Hagedorns.

Durvīs viņš sadūrās ar puķu veikala pārdevēju. Tā nesa dāvanas, kuras viņš pirms nepilnām divi stundām bija pircis. «Esmu mazliet aizkavējusies,» viņa teica.

«Patiesi vārdi,» viņš atbildēja.

«Par to atkal buķete izdevusies ļoti skaista,» viņa ap­galvoja.

Viņš dusmīgi iesmējās. To jūs varat sev iespraust pog­caurumā! Paturiet savus dārzājus!»

Viņa izbrīnījusies kniksēja un steidzīgi attālinājās.

Tagad Fricis atradās ar alvas krūzi, kasti cigāru un savdabīgajiem auskariem viens pats Brukbeirā!

Direktors teica: «Vai mēs, mazākais, drīkstam lūgt no­klusēt jūsu aprindās šo bēdīgo starpgadījumu?»

«Manās aprindās?» izbrīnījies teica Hagedorns. «Jā, pareizi! Esmu jums parādā vēl vienu paskaidrojumu! Jūs taču mani uzskatāt par miljonāru, vai ne? Tās ir blēņas. No manām aprindām Brukbeirā var būt mūžīgi droša. Es līdz vakardienai biju bezdarbnieks. Jūs brīnāties? Kāds jūs ir izjokojis. Sveiki, mani kungi!» Durvis aiz viņa aizvērās.

«Viņš nemaz nav miljonārs?» piesmacis vaicāja direk­tors. «Tam cilvēkam ir laime, Polter! Cilvēka bērns, j-aunā meitene mūs būs piešmaukusi! Paldies Dievam! Mēs bijām tie muļķi? Vienkārši zvēriski!»

Durvju sargs uztraukti plātījās. Pēkšņi viņš iesita sev pa pieri. Viņš izskatījās tā, it kā gribētu nogalināt kādu vērsi. «Šausmīgi! Briesmīgi!!» viņš kliedza. «Labākais būs, ja izdarīsim pašnāvību!»

«Labprāt,» paskaidroja direktors vēl īsti pacilātā omā. «Bet kāpēc, laipni lūdzu? Daži viesi priekšlaikus aizbrau­kuši. Nu, un? Viena jauna meitene mūs piezobojusi? To es varu pārdzīvot!»

«Sī lieta mums lauzīs kaklu,» teica durvju sargs. «Mēs bijām absolūti idioti!»

«Nu, nu,» teica Kārlis Drošais. «Jūs esat netaisns pret mani.»

Tēvocis Polters pamācoši pacēla rādāmo pirkstu. «Ha­gedorns nebija miljonārs, bet jaunā meitene nav melo­jusi. Seit bija pārģērbies miljonārs! Ak, tas ir briesmīgi! Mēs esam nošauti!»

«Tagad man kļūst par raibu!» nervozi izsaucās direk­tors. «Izsakieties taču beidzot skaidrāk!»

«Pārģērbto miljonāru mēs pirms vienas stundas iz­sviedām ārā,» durvju sargs teica aizkapa balsī. «Viņu sauca par Sulcu!»

Kīnes kungs klusēja.

Durvju sargs ac T m redzami sabruka. «Un šim cilvē­kam es liku tīrīt slidotavu! Ar somu viņam bija jāiet lejā