ERIHS KESTNERS: TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Tanī pašā vakarā stundu vēlāk notika saruna, kurai nebija lemts palikt bez sekām. Pie tēvoča Poltera, kas sē­dēja aiz letes un pārskatīja kādu angļu laikrakstu, iera­dās Kaspariusa kundze. «Man ar jums jārunā,» viņa pa­skaidroja.

Viņš lēnām piecēlās. Viņam sāpēja kājas.

«Mēs pazīstamies jau piecus gadus, vai ne?»

«Jā gan, cienītā kundze. Kad jūs biiāt pie mums pir­moreiz, tad viesnīcā dzīvoja akadēmiskie slēpotāji.» Tas skanēja mazliet divdomīgi.

Viņa smaidot tvēra savā brokāta somiņā un pasniedza durvju sargam banknošu sainīti.. «Tur ir pieci simti marku,» viņa nevīžīgi teica. «Man šī summa taisni lieka.»

Viņš paņēma naudu. «Cienītā kundze, esmu jūsu rī­cībā!»

Viņa izņēma no zelta etvijas cigareti. Viņš pasniedza uguni. Viņa smēķēja un pārbaudoši viņu uzlūkoja. «Vai vēl neviens viesis nav žēlojies par Sulca kungu?»

«Protams, jā,» viņš atbildēja. «Vairākkārtīgi ir apjau­tājušies, kā tik noplīsis cilvēks dzīvo taisni mūsu vies­nīcā. Turklāt šis cilvēks uzvedas augstākā mērā bezkau­nīgi. Man pašam bija starpgadījums ar viņu šo pēcpus-, dienu; to pat grūti aprakstīt.»

«Aprakstīšana arī būtu lieka,» viņa paskaidroja. «Es sēdēju pie blakus galda. Tas bija skandalozi! Jums neva­jadzēja pieļaut šādu bezkaunību. Tas bojā jūsu viesnīcas labo slavu.»

Durvju sargs paraustīja plecus. «Ko es tur varu darīt, cienītā kundze? Viesis paliek viesis.»

«Uzklausieties! Man ir no svara, lai Sulca kungs ne­kavējoties pazūd. Iemesli jums nav jāzina.»

Viņas sejas izteiksme nemainījās.

«Jūs esat inteliģents cilvēks,» viņa teica. «Iespaidojiet viesnīcas vadību! Pārspīlējiet sūdzības par Sulcu! Pieme­tiniet vēl, ka es nekad vairs nebraukšu šurp, ja neko ne­uzsāks pret viņu. Starp citu, arī Lenca kungs ir vienos uzskatos ar mani.»

«Un kas būtu darāms praktiski?»

«Rīt Kīnes kungam vajadzētu Sulcam likt priekšā aiz­braukt, viesu un viesnīcas labā. Acīmredzot šis cilvēks ir ļoti trūcīgs. Piedāvājiet viņam atlīdzību naudā! Summas lielums man nekrīt svarā. Dodiet viņam trīssimt marku. Tas viņam būtu vesels kapitāls.»

«Es saprotu,» teica durvju sargs.

«Jo labāk,» viņa augstprātīgi teica. «Pārpalikums no tām pieci simti markām, protams, paliek jums.»

Viņš pateikdamies paklanījās. «Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, cienītā kundze.»

«Vēl kaut kas,» viņa teica. «Ja šis Sulca kungs rīt pēcpusdienā vēl nebūs nozudis, es ar vakara vilcienu do­šos uz San-Moricu. Ziņojiet, lūdzu, arī to savam direkto­ram!» Viņa nevīžīgi pamāja ar galvu un iegāja bārā. Va­kara kleita tā čaukstēja, it kā nepārtraukti čukstētu savu cenu.

Nākošā rītā īsi pēc astoņiem zvanīja pie Hagedorna kundzes Momzena ielā. Vecā dāma atvēra durvis.

Arā stāvēja miesnieka Kuhenbuha māceklis, kas bija divi metri garš un saucās Kārlītis. «Mans meistars liek jūs sveicināt,» teica Kārlītis. «Ap desmitiem zvanīšot dok­tors Hagedorns no Alpiem, bet lai jūs nesabīstaties, viņš liek sacīt.»

«Tur lai cilvēks nesabīstas?» jautāja vecā dāma.

«Nē. Viņš mums vakar vakarā telegrafēja, lai mēs jūs sagatavojam uz ko priecīgu.»

«Tas pēc viņa izskatās,» teica māte. «Kas priecīgs?

Varu jau iedomāties. Acumirklī, atnesīšu jums kādu fe­niņu par nākšanu.» Viņa pazuda un atgriezās ar pieciem feniņiem, kurus iedeva Kārlītim, kas pateikdamies nodrā- zās pa kāpnēm.

Tieši pulksten deviņos Hagedorna kundze ieradās Ku« henbuhu veikalā.

«Kārlītis jums būs sastāstījis atkal blēņas,» teica mies« nieka sieva. «Jūs nākat stundu par agru.»

«Es zinu,» teica Hagedorna māte. «Bet man mājās nav miera. Varbūt viņš telefonē agrāk. Es jūs nemaz ne­traucēšu.»

Kuhenbuha kundze labsirdīgi smējās. Par traucēšanu nevarot būt ne runas. Viņa iedeva vecajai dāmai tele­grammu un uzaicināja atsēsties.

«Kā viņš uzvedas,» aizskarta teica Hagedorna kundze. «Viņš rīkojas tā, it kā es būtu no stikla. Tik ātri es pa­tiešām nesabīstos.»

«Ko viņš īsti varētu gribēt?» jautāja miesnieka sieva.

«Esmu šausmīgi uztraukusies,» teica vecā dāma. Tad nāca pircēji, un viņai bija jāklusē. Viņa katru minūti rei­zes trīs skatījās pulkstenī, kas karājās pār? gaļas izstrā­dājumiem. Veikalā bija auksts, akmens pliens mitrs, un ārā slapjdraņķis.

Kad īsi pēc desmitiem atskanēja telefona zvans, viņas pacietība jau arī bija izbeigusies. Drebēdama viņa aiz­skrēja aiz veikala letes, aizspraucās aiz skaldāmā bluķa, krampjaini piespieda klausuli pie auss un teica Kuhen­buha kundzei: «Cerams, ka es skaidri dzirdēšu. Viņš taču ir tik tālu prom!» Tad viņa klusēja un sasprindzināti klau­sījās. Pēkšņi viņas seja sāka starot, kā svinību telpa, kas nupat vēl bijusi tumsā. «Jā?» viņa gaišā balsī sauca. «Seit Hagedorne! Frici, vai tu tas esi? Vai tu esi kāju lau­zis? Nē? Tas labi. Varbūt roku? Arī nē? Par to es esmu priecīga, manu zēn. Vai tu esi pilnīgi vesels? Kā? Ko tu saki? Lai es mierīgi klausos? Frici, kā tu uzvedies? Tā taču ar māti nerunā. Pat ne telefoniski. Kas noticis?»

Viņa samērā ilgi klusēja un uzmanīgi klausījās.

«Zēn, zēn! Tu nejoko? Astoņi simti marku mēnesī? Seit Berlīnē? Tas ir skaisti. Iedomājies, ja tev būtu jābrauc uz Kēnigsbergu vai Ķelni un es sēdētu viena Momzena ielā un ķertu mušas. Ko lai es daru? Runā skaļāk, Frici! Vei­kalā ir cilvēki. Ak tā, lai es pieturos kaut kur? Labprāt, manu zēn. Kādēļ tad? Ko tu izdarīji? Tu saderinājies? Šausmas, atkāpieties! Hildegarde Sulce? Nepazīstu. Kādēļ

tad tūlīt saderināties? Vispirms taču vajag tuvāk iepazī­ties. Nerunā preti, to es labāk linu. Es gan biju saderi­nājusies, kad tevis vēl nemaz nebija pasaulē! Kā tā, tu to ceri? Ak tā!»

Viņa smējās.

«Nu, gan jau es to jaunkundzi izpētīšu. Ja vfņa man nepatiks, tad es neatjaušu. Nogaidīt un dzert tēju. Tēju dzert, es teicu. Ielūdz viņu pie mums vakariņās! Vai viņa ir izlutināta? Nē? Tava laime! Ko tu nosūtīji? Divi simti marku? Man taču nekā nevajag. Tātad labi. Es nopirkšu pāris virskreklu un vēl šo to, ko tev vajag. Vai mums nav jābeidz, Frici? Iznāks par dārgu. Ko es vēl gribēju vaicāt: vai tev pietiek veļas? Vai tur ir labs laiks? Tur arī kūst? Tas ir žēl. Sveicini to meiteni no manis. Neaizmirsti! Un savu draugu. Klausies, to taču ari sauc Sulcu! Tā gan laikam ir viņa meita! Pat nav radinieki? Tā, tā.»

Tagad vecā dāma atkal ilgāku laiku klausījās. Tad viņa turpināja: «Tātad, mīļo zēn, uz priecīgu atkalredzē­šanos! Paliec sveiks un vesels! Nepaskrien zem tramvaja Zinu jau. Tanī govju ciematā tādu nemaz nav.» Viņa smē­jās. «Man iet lieliski. Pateicos par piezvanīšanu, tas bija ļoti mīļi no tevis. Vai tu jau zini, vai tev būs izdevīga braukšana uz biroju? Vēl nezini? Tā. Kā tad sauc to firmu? Toblera fabrikas? Tās pašas, no kurām tu dabūji godalgu? Frankes kungs gan priecāsies. Protams, pasveicināšu Pats par sevi saprotams. Tā, tagad beigsim. Citādi jā­maksā dubulti. Uz redzēšanos, manu zēn. Jā. Protams. Jā, jā. Jā! Uz redzēšanos!»

«Tās gan bija labas ziņas,» atzinīgi teica Kuhenbuha kundze.

«Astoņi simti marku mēnesī,» teica vecā dāma. «Un pirms tam gadiem ilgi bez feniņa!»

«Astoņi simti marku un līgava!»

Hagedorna kundze apstiprinoši pamāja. «Mazliet par daudz vienā reizē, vai ne? Bet galu galā bērni jau ir tā­dēļ, lai reiz paši kļūtu vecāki.»