ERIHS KESTNERS - TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

Abi sasveicinājās. Fricis bija no prieka kā sajucis. «Es tevi meklēju kā kniepadatu! Saki, vai tu vispār neesi adrešu grāmatā? Un vai tu zini, kur dzīvo Hilda? Vai tu nemaz nekaunies, ka mani atstāji sēžam Brukbeirā? Un kāpēc Hilda un krustmāte Jūliņa brauca līdzi? Un Kesel­hūta kungs arī? Tev ir skaists uzvalks! Uz cerībām vai uz nomaksu?» Jaunais cilvēks sajūsmināts uzsita savam ve­cajam draugam uz pleca.

Eduards netika pie vārda! Viņš nedroši smaidīja, jo viņa nodoms bija izpostīts. Fricis vēl vienmēr viņu uzska­tīja par Sulcu! Tas bija kas traks!

Hagedorna māte atsēdās un novilka vienu puszābaku. «Laiks ir grozījies,» viņa teica. «Sulca kungs, es priecā­jos ar jums iepazīties. Viens tātad, manu zēn, mums jau būtu. Gan jau mēs atradīsim arī līgavas jaunkundzi.»

Klauvēja. Ienāca sulainis. «Toblera jaunkundze liek vaicāt, vai cienītā kundze nevēlētos mazliet patērzēt ar viņu pirms ēšanas.»

«Kāda cienītā kundze?» apjautājās vecā dāma.

«Laikam gan domāta esat jūs,» teica Eduards.

«To nu es negribētu ievest,» viņa noņurdēja. «Es esmu Hagedorna kundze. Tas skan pietiekoši smalki. Nu labi, iesim patērzēt. Galu galā viņa taču ir jūsu šefa meita.» Viņa apvilka atkal kurpi, mazliet savieba seju un tad ap­mierināti pamāja abiem vīriešiem un sekoja sulainim.

«Kāpēc tad tu jau esi Berlīnē?» jautāja Eduards.

«Atvaino,» Fricis teica apvainots. «Kad man durvju sargs Polters izstāstīja, kas noticis, tad taču Hagedornam vairāk nebija palikšana.»

«Kaspariusa man ar direktoru starpniecību piedāvāja divi simti marku, ja es tūlīt pazūdot.»

«Šausmīgi bezkaunīga sieviete,» teica Fricis. «Viņa nribēja mani pavest, tas ir skaidrs. Tu biji viņas dziņām ce|ā. Cilvēka bērns, tā nu gan būs sataisījusi acis, kad es biju pazudis!» Viņš sirsnīgi uzlūkoja savu draugu. «Tevi nu es būtu sadabūjis! Tagad man vēl trūkst tikai Hildas.

Tad ducis būtu pilns. Kāpēc tad viņa ari aizbrauca? Vai viņa tev iedeva savu adresi?»

Klauvēja. Atvērās durvis uz blakus istabu. Sulainis parādījās un pazuda. Eduards piecēlās un devās turp. Fri­cis uzmanīgi sekoja.

«Tā!» viņš teica. «Saimnieka darba kabinets. Tad viņš drīz arī pats ieradīsies. Eduard, netaisi jokus! Sēsties tūlīt uz cita krēsla!» Proti, Eduards bija nosēdies pie rakstām­galda.

Fricis bija pikts. «Ja vecais Toblers nesaprot jokus, tad mēs varam izlidot! Sēsties kaut kur citur! Es taču gribu precēties, Eduard!»

Uzrunātais tomēr palika sēžot aiz rakstāmgalda. «Ta­gad, lūdzu, uzklausi mani,» viņš lūdza. «Es Brukbeirā tevi mazliet šmaucu. Man tas nemaz nebija patīkami. Es me­loju nelabprāt. Ļoti nelabprāt! Bet tanī sasodītā viesnīcā man nebija dūšas izteikt taisnību. Es baidījos, ka tu mani nepārproti.»

«Eduard,» teica jaunais cilvēks. «Nu tu kļūsti jocīgs! Nepūt pīlītes! Runā ārā! Kā tu mani šmauci? Pirms at­bildi, atsēsties uz cita krēsla. Tas mani padara nervozu.»

«Lieta ir tāda,» iesāka Eduards. «Tas ir arī sakarā ar šo krēslu. Man ļoti grūti pateikt. Tātad…»

Kāds klauvēja. Ienāca sulainis, teica: «Galds klāts, slepenpadomnieka kungs!» — un tad atkal aizgāja.

«Kas tad tas?» jautāja Hagedorns un piecēlās. «Ko tas sulainis tev teica? Slepenpadomnieks?»

Eduards samulsis paraustīja plecus. «Iedomājies!» viņš teica. «Es tur nevaru nekā darīt, Frici. Nedusmojies, jā? Es esmu vecais Toblers.»

Jaunais cilvēks saķēra galvu. «Tu esi Toblers? Tu biji tas miljonārs, par kuru mani noturēja? Tevis dēļ man istabā bija trīs kaķi un gultā ķieģelis?»

Slepenpadomnieks piekrītoši pamāja. «Tā ir. Mana meita, man nezinot, ir telefonējusi. Un, kad mēs abi iera­dāmies, mūs samainīja. Es nevarēju atteikties no sava inkognito. Es sacensībā biju uzvarējis Sulca vārdā! Tu saproti?»

Hagedorns stīvi paklanījās. «Slepenpadomnieka kungs, šādos apstākļos es gribētu lūgt…»

Toblers teica: «Nerunā tālāk, Frici, es tevi lūdzu! Ne­runā blēņas, jā? Es tev aizliedzu!» Viņš piegāja pie jaunā cilvēka ar galīgi samulsušo seju. «Kas tev nāk prātā? Vai tev mūsu draudzība ir tik nevērtīga, ka tu viņu vienkārši gribi aizsviest prom? Tikai tāpēc, ka man ir nauda? Tas taču nav negods!» Viņš saķēra jauno cilvēku pie rokas un sāka soļot ar viņu pa istabu. «Mana pārģērbšanās par nabaga vīru bija mazliet vairāk nekā joks. Es reiz gribēju uzturēties cilvēkos bez fatālās miljonāra slavas. Es gri­bēju piedzīvot, kā cilvēki izturas pret nabaga vīru. Mazais joks tagad izbeigts. Tas, ko es gribēju piedzīvot, ir nieks, salīdzinot ar to, ko piedzīvoju. Esmu atradis draugu, bei­dzot, manu zēn! Nāc, sniedz vecajam Tobleram roku!» Slepenpadomnieks sniedza Fricim pretim savējo. «Vēlreiz deviņi pērkoni, stūrgalvis tāds! Vai drīz būs?»

Fricis saķēra pasniegto roku, «Būs kārtībā, Eduard,» viņš teica.

Kad viņi iegāja ēdamistabā, slepenpadomnieks teicas «Protams, mēs esam pirmie. Ko tās sievietes gan var pļā­pāt!»

«Pareizi,» teica Hagedorns. «Tev ir meita. Cik tad viņa

veca?»

Toblers pasmīnēja. «Precību gados. Kopš dažām die­nām saderinājusies.»

«Smalki,» teica Fricis. «Gratulēju. Bet tagad nopietni: vai tu tiešām nezini, kur Hilda dzīvo?»

«Viņa man neuzdeva adresi,» diplomātiski noteica sle­penpadomnieks. «Gan jau tu atradīsi Hildu ar visu adresi.»

«Man arī ir tāda sajūta,» teica jaunais cilvēks. «Bet, kad es viņu saķeršu, tad viņa ko piedzīvos! Citādi viņa domās, ka es laulībā dzīvošu zem tupeles. Tas jānostāda pie laika. Kā tu domā?»

Pa durvīm ieripoja bīdāmais galdiņš. Sekoja sirms kalpotājs. Tas ar nokārtu galvu stūma ar traukiem apklāto galdiņu. Beidzot viņš pacēla galvu un sacīja: «Labvakar, doktora kungs!»

«Labvakar,» atbildēja Hagedorns. Tad viņš sarāvās. «Keselhūta kungs!»

Sulainis pamāja. «Pareizi, doktora kungs.»

«Un kuģniecības līnijas?»

«Izrunātas,» paskaidroja slepenpadomnieks. «Jānis ir mans vecais sulainis. Es negribēju braukt uz Brukbeiru viens pats, tāpēc viņam bija jātēlo kuģniecības līnijas īpašnieks. To viņš arī spīdoši nospēlēja.»

«Nebija viegli,» pieticīgi teica Jānis.

Fricis vaicāja: «Vai tas būtu pretrunā ar jūsu arod- uzskaticm, ja es jums sirsnīgi spiestu roku?»

Jānis teica: «Sini gadījumā, man liekas, var taisīt iz­ņēmumu.»

Fricis spieda viņam roku. «Tikai tagad es saprotu, kā­pēc jūs bijāt tā izbijies par Eduarda istabu. Jūs mani smalki apvedāt ap stūri!»

Jānis teica: «Tā nebija istaba, bet pārpratums.»

Fricis atkal atsēdās. Vecais, cienījamais kalpotājs uz­lika traukus galdā. Jaunais cilvēks smiedamies teica: «Kad es atceros, kā man tevis dēļ bija jāļaujas masēties, tad tāpēc vien man būtu jākļūst nesamierināmam. Starp citu, es tev nopirku senlaicīgu alvas krūzi. Un jums, Jāni, kasti Havannas cigāru. Hildai auskarus. Tos es tagad varu ievērt degunā.»

«Pateicos par cigāriem, doktora kungs.»

Hagedorns uzsita uz galda. «To taču jūs vēl nemaz nezināt! Pirms prombraukšanas es viesnīcas direktoram un durvju sargam paziņoju, ka es nemaz neesmu pār­ģērbts miljonārs! Tik garus ģīmjus, kādi viņiem palika, reti var redzēt.»

Toblers vaicāja: «Vai ģenerāldirektors Tidemanis jau zvanīja?»

«Vēl ne, slepenpadomnieka kungs.» Kalpotājs griezās pie Hagedorna. «Toblera koncerns šodien vai rīt nopirks Brukbeiras Grandhoteli, un tad abi kungi izlidos.»

«Bet Eduard,» teica Fricis. «Tu taču nedrīksti likt ciest diviem kalpotājiem par viesu augstprātību! Viņi abi jau bija gan riebekļi, bet jāteic, ka arī tava iedoma — apmes­ties luksusa viesnīcā kā iedomātam nabagam ir diezgan muļķīga.»