ERIHS KESTNERS: TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Tieši tādēļ taču Eduards no manis neatvadījās!» viņš izsaucās. «Viņš baidījās, ka es arī braukšu līdzi, un gri­bēja, lai es palieku Brukbeirā! Viņš taču nezināja, ka es dabūšu zināt, cik riebīgi ar viņu ir apgājušies.»

«Tad viņš, mazākais, varēja pierakstīt klāt savu Ber­līnes adresi,» viņa teica. «Cilvēks ar sirdi to būtu darījis. Tur tu vari sacīt, ko gribi. Un kāpēc tā jaunkundze no tevis neatvadījās? Un kāpēc viņa neuzdeva adresi? No meitenes, kuru tu gribi precēt, mēs to varam prasīti Visu, kas pienākas!»

«Tu tos abus nepazīsti,» viņš teica. «Citādi to visu tikpat maz saprastu kā es. Var jau maldīties cilvēkos, bet tik stipri nav iespējams.» 9.t

«Un kas nu būs?» viņa jautāja. «Ko darīsi?»

Viņš piecēlās, paņēma cepuri un mēteli un sacījai iMeklēšu abus!»

Viņa nolūkojās pa logu viņam pakaj. Viņš gāja pāri ielai.

«Viņš iet salīcis,» viņa domāja. «Kad viņš iet salīcis, tad viņš ir bēdīgs.»

'Nākošajās piecās stundās doktoram Hagedornam bija nogurdinošs darbs. Viņš apmeklēja visus, kas saucās par Eduardu Sulcu. Tā bija pilnīgi muļķīga nodarbošanās. Ja vēl pats ģimenes galva atvēra durvis, tad lieta nebija tik ļauna. Tad, mazākais, Fricis tūlīt zināja, ka viņam jā­griežas apkārt. Viņam bija tikai vēl jāpavaicā, vai ģimenē ir meita, vārdā Hildegarde.

Lieta bija daudz ļaunāka, ja parādījās kāda Sulca kun­dze. Nevarēja taču vienkārši vaicāt: «Vai jūsu vīra kungs bija līdz vakardienai Brukbeirā? Vai jums ir meita? Jā? Saucas Hilda? Nē? Sveiki!»

Viņš izmēģinājās dažādi. Neskatoties uz pūlēm, viņam radās iespaids, ka viņu uzskata par traku.

Sevišķi ļauni bija Prāgas ielā un Mazuru alejā.

Prāgas ielā Sulca kundze sašutusi izsaucās: «Tātad Brukbeirā bija tas nelietis? Man viņš stāsta, ka nākot no Magdeburgas. Vai viņam kāds sievišķis bija līdzi? Resna, sarkanblonda?»

«Nē,» teica Fricis. «Tas nemaz nebija jūsu vīrs. Jūs da­rāt viņam pāri.»

«Un kāpēc tad jūs nākat šurp? Nē, nē, mans mīļais! Jūs paliksiet šeit un gaidīsiet, kamēr mans Eduards pār­nāk mājās! Tam es parādīšu!»

Hagedornam ar visu spēku bija jāizraujas. Viņš bēga. Viņa lamājās, tā ka dārdēja kāpņu telpa.

Jā, pie Sulciem Mazuru alejā eksistēja meita, vārdā Hildegarde! Viņas gan nebija mājās. Toties tēvs bija. Viņš lūdza Frici ienākt salonā.

«Jūs pazīstat manu meitu?» vaicāja tēvs.

«Es īsti nezinu,» samulsis teica Fricis. «Varbūt tā ir viņa, varbūt arī nē. Varbūt jums ir pie rokas kāda jaunās dāmas fotogrāfija?»

Šulca kungs draudoši smējās. «Es negribu cerēt, ka jūs manu meitu mēdzat satikt tikai tumsā!»

«Nekādā ziņā,» pa'skaidroja Fricis. «Es tikai gribētu konstatēt, vai jūsu meitas jaunkundze un mana Hilda ir identiskas.»

«Jums taču ir nopietni nodomi?» Sulca kungs bargi jautāja. Jaunais cilvēks apstiprinoši pamāja.

«Tas mani iepriecina,» teica tēvs. «Vai jums ir labi ienākumi? Vai jūs dzerat?»

«Nē,» atbildēja Fricis. «Tas ir, es neesmu dzērājs. Alga ir pieklājīga. Lūdzu, parādiet man kādu fotogrāfijut»

Sulca kungs piecēlās. «Neņemiet ļaunā, bet man lie­kas, ka jums viss nav mājās.» Viņš piegāja pie klavie­rēm, paņēma ģīmetni un teica: «Seit!»

Hagedorns ieraudzīja vāju, neglītu meiteni. Tas bija kāds uzņēmums no masku balles. Hilda Sulca bija ģērbu­sies kā Pjero un koķeti smaidīja. Ka viņa šķielē, varēja būt fotogrāfa vaina; bet, ka viņai līkas kājas, pie tā nu fotogrāfs vainīgs nebija. «Visuvarenais!» viņš čukstēja. «Seit noticis pārpratums! Atvainojiet par traucējumu!» Viņš izdrāzās koridorā, iekļuva kāpņu vietā guļamistabā, apgriezās, ieraudzīja tuvojamies Sulca kungu kā atriebēju eņģeli, laimīgi atvēra pareizās durvis un noskrēja lejā.

Pēc šī pārdzīvojuma viņš brauca ielu dzelzceļā mājup. Viņš bija apmeklējis divdesmit trīs Sulcus.

Viņam bija darbs vēl kādām piecām dienām.

Māte uztraukta nāca pretim: «Kā tu domā, kas šeit bija?»

Viņš kļuva mundrs. «Hilda?» viņš vaicāja. «Vai arī Eduards?» — «Kur nu,» viņa atteica.

«Es eju gulēt,» viņš noguris teica. «Vēlākais pēc trim dienām es pieņemšu detektīvu.»

«Dari gan to, manu zēn. Bet šovakar mēs iesim viesos. Mēs esam uzlūgti. Pagādāju tev ļoti skaistu virskreklu; un kaklasaiti — zilu ar sarkanām strīpām.»

«Pateicos,» viņš teica un atlaidās krēslā. «Pie kā tad mēs esam ielūgti?»

Viņa saķēra tā roku. «Pie slepenpadomnieka Toblera.»

Viņš sarāvās.

«Vai tas nav lieliski?» viņa sajūsmināti vaicāja. «Pa­klausies, kā tas bija! Zvanīja trīsreiz. Es izeju ārā. Kas tur stāv? Kāds šoferis livrejā. Viņš prasa, kad tu atgrie­zīšoties no Brukbeiras. Mans dēls ir jau atpakaļ, es saku. Viņš paklanās un saka: «Slepenpadomnieks Toblers lūdz jūs un jūsu dēla kungu būt šovgkar viņa viesiem. Būs vienkāršas vakariņas. Slepenpadomnieka kungs gribētu iepazīties ar savu jauno līdzstrādnieku.» Tad viņš vēl maz­liet pagrozījās un teica: «Nenāciet, lūdzu, lielā tualetē. Slepenpadomnieka kungs to sevišķi nemīl. Vai jums pulk­sten astoņos vakarā būtu ērti?» Apburošs cilvēks. Viņš gribēja pulksten astoņos mums atbraukt pakaļ ar limu­zīnu, bet es teicu, ka mēs labāk brauksim ar ielu dzelz­ceļu. 176. un 76. pietur tuvumā. Un lielas tualetes, es teicu, mums nemaz nav. Par to jums nemaz nav jābaidās.» Viņa uzlūkoja cerību pilnām acīm savu dēlu.

«Tur nu mums būtu gan jāaiziet,» viņš teica.

Hagedorna kundze neticēja savām ausīm.

«Es saprotu tavas rūpes, manu zēn,» viņa tad teica. «Bet tev patiešām vajadzētu mazliet saņemties!» Viņa maigi noglāstīja tā matus. «Galvu augšā, Frici! Šodien mēs ejam pie Tobleriem! Es domāju, tas ir ļoti laipni no viņa. Patiesību sakot, viņam tas taču nemaz nav vajadzīgs, vai ne? Multimiljonārs, kam pieder koncerns un kāds tūk­stotis kalpotāju. Ja viņš ar visiem tiem gribētu vakariņot! Tas galu galā ir pagodinājums. Šodien nokārtosim veikala lietas. Es ģērbšu melno zīda. Vecai sievietei nav jāskrien apkārt diez cik modernai. Ja es viņam nebūšu pietiekoši smalka, tad es tur nekā nevaru palīdzēt.»

«Protams, māmiņ,» viņš teica.

«Redzi nu,» viņa teica. «Nelauzi galvu, manu zēn, par taviem Sulciem! Rīt ar vēl ir diena.»

Viņš noraizējies pasmaidīja. «Un kāda vēl,» viņš teica. Tad viņš izgāja no istabas.

Fricis Hagedorns ar savu māti sekoja kalpotājam, kas viņiem bija atvēris vārtus. Vienmērīgos attālumos starp kailiem kokiem mirdzēja lieli kandelabri. Kāpnēs māte čukstēja: «Tā jau ir gatavā pils!»

Hallē sulainis noņēma viņiem mēteļus un cepures. Tas gribēja arī vecajai dāmai palīdzēt novilkt botes, bet viņa nosēdās, iespieda tam rokās savu lietussargu un teica? «Tā tikai vēl trūka!»

Viņi uzkāpa pirmajā stāvā. Kādā kāpņu nišā atradās romiešu karotājs bronzā. Hagedorna māte teica, uz to rā­dīdama) «Uzrauga, lai nekas nepazūd!»

Sulainis atvēra durvis. Viņi iegāja iekšā. Durvis bez trokšņa aizvērās, un viņi atradās mazā bīdermeijerīgā sa­lonā. Pie loga sēdēja kāds kungs. Tagad viņš piecēlās.

«Eduard!» iesaucās Fricis un metās viņam klāt. «Pal­dies Dievam, ka tu esi šeit! Vecais Toblers tevi ari ielū­dzis! Tas ir lieliski! Māte, tas viņš ir! Tas ir mans draugs Sulcs. Un tā ir mana māte!»