Ērihs Kestners - Emīls un Berlīnes zēni

— Bet es domāju, ka tev ļoti daudz laika. Nostājies ar koferi un puķu kāpostiem aiz avīžu būdas un spēlē pats ar sevi slēpšanos! Tur jau vajag desmit līdz divdesmit metru lieka laika.

— Nē, — Emīls iebilda, — es novēroju kādu zagli.

— Ko? Man ir skaidrs... zaglis, — otrs zēns sacīja, — bet ko tad šis aptīrījis?

— Mani! — Emīls atbildēja un bija tīri vai lepns. — Vil­cienā. Kamēr es gulēju. Simt četrdesmit markas. Tās man vajadzēja šeit, Berlīnē, atdot vecmāmiņai. Tad viņš ielavījās citā kupejā un izkāpa pie zooloģiskā dārza. Skaidrs, ka es viņam pakaļ. Tad tramvajā. Un tagad viņš ar savu stīvo platmali sēž tur pāri pretī kafejnīcā un ir labā omā.

— Nū, draugs, tas taču ir lieliski! — zēns iesaucās. — Tas jau ir kā kino! Un ko tu tagad domā iesākt?

— Nav ne jausmas. Nemitīgi jāseko. Šimbrīžam nekā cita nezinu.

— Pasaki taču tur tam policistam. Tas šo saņems aiz čupra.

— To es nedrīkstu. Pie mums Neištatē es esmu savārījis ziepes. Tagad viņiem laikam ir zobs uz mani. Un ja es...

— Saprotu, saprotu!

— Un Fridriha ielas stacijā gaida mana vecmāmiņa.

Zens ar autotauri bridi padomaja. Tad viņš teica:

— Šis gadījums ir kolosāls. Godavārds, pirmklasīgs. Klau, draugs, ja tev nekas nav pretī, es palīdzēšu!

— Es tev būtu milzīgi pateicīgs!

— Nerunā niekus, jefiņ! Skaidrs, es piedalos. Mani sauc Gustavs.

— Un es esmu Emīls.

Viņi sarokojās un ļoti iepatikās viens otram.

— Bet tagad — uz priekšu, — Gustavs sacīja, — ja mēs šeit nekā cita nedarīsim kā tikai dirnēsim, šis nelietis mums izspruks no nagiem. Vai tev ir vēl drusku naudas?

— Ne graša.

Gustavs klusu pataurēja, lai ierosinātu domas. Tas nelī­dzēja.

— Kā būtu, — Emīls apjautājās, — ja tu pieaicinātu vēl dažus draugus?

— Ziķeri, tā ir ģeniāla ideja! — Gustavs jūsmīgi iesaucās. — Tā es darīšu! Man tikai jāizdrāžas cauri pagalmiem un jāpataurē, tūlīt visi būs klāt kā likts.

Dari to! Emīls mudināja. — Bet nāc drīz atpakaļ. Kaut kad tas tips sadomās iet prom. Un tad man, pats par sevi saprotams, viņam jāseko. Un, kad tu atgriezīsies, es jau būšu gabalā.

Skaidrs! Es nekavēšos! Vari paļauties! Turklāt šis ben­desmaiss Josti kafejnīcā ēd putotas olas un citus smalkus ēdie­nus. Kādu laiciņu viņš tur vēl paliks. Tātad uz redzi, Emīl! Zini, es nāvīgi priecājos. Tas tik būs traks numurs! — Un viņš joza prom.

Emīls jutas ārkārtīgi atvieglots. Ķeza ir un paliek ķeza. Bet, ja uzrodas draugi, kas gatavi aiz laba prāta palīdzēt, tad tas ir liels mierinājums.

Zēns neizlaida no acīm zagli, kas ēda ar lielu baudu, — laikam jau tērēja Emīla mātes ietaupījumus. Emīls vienīgi baidījas, ka šis nelietis varētu piecelties un pazust. Tad nedz Gus­tavs, nedz viņa taure nespētu neko līdzēt.

Bet Grundeisa kungs bija tik laipns un palika. Protams, ja viņš būtu kaut ko nojautis par briestošo sazvērestību, tad viņš pasūtītu sev vismaz lidmašīnu. Jo patlaban lieta pama­zām kļuva nopietna...

Pēc desmit minūtēm Emīls atkal sadzirdēja autotauri. Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka vismaz divi duči zēnu ar Gustavu priekšgalā soļoja šurp pa Trautenavas ielu.

— Stāt! Nu ko tu tagad teiksi? — Gustavs noprasīja, un seja viņam staroja.

— Esmu aizkustināts, — Emīls atteica un aiz laimes iebuk­ņīja Gustavam sānos.

— Tā, mani kungi! Tas ir Emīls no Neištates. Pārējo es jums jau esmu pastāstījis. Tur viņā pusē sēž tas nelietis, kas viņam izvilcis naudu. Tas pa labi pie apmales, ar melno kat­liņu uz paura. Ja mēs tam zellim ļausim aizmukt, tad būsim īsti aitasgalvas. Skaidrs?

— Nekur viņš neaizmuks, Gustav! — sacīja zēns ar raga brillēm.

— Tas ir Profesors, — Gustavs paskaidroja. Emīls sniedza viņam roku.

Tad viņu pēc kārtas iepazīstināja ar visu baru.

— Tā, — Profesors teica, — tagad piedosim gāzi. Aiziet! Vispirms — naudu šurp!

Katrs deva, cik viņam bija. Nauda bira Emīla cepurē. Bija pat viena vesela marka. To iedeva pavisam mazs puisēns, ko sauca par Otrdieni. Aiz prieka viņš lēkāja no vienas kājas uz otru, jo beigās viņam tika atļauts visu naudu pārskaitīt.

— Mūsu kapitāls, — viņš pavēstīja uzmanīgajiem klausītājiem, — ir piecas markas un septiņdesmit feniņi. Labāk būtu, ja mēs naudu sadalītu trim cilvēkiem. Gadījumam, ja mums būtu jāšķiras.

— Ļoti labi, — Profesors sacīja. Viņš un Emīls dabūja katrs divas markas. Gustavs — vienu marku septiņdesmit.

— Lielais paldies, — Emīls sacīja, — ja mēs viņu notver­sim, es jums naudu atdošu. Ko mēs tagad darīsim? Man gri­bētos vispirms kaut kur nolikt koferi un puķes. Ja sāksies pa­kaļdzīšanās, tie nesamie briesmīgi traucēs.

— Dod tos krāmus šurp, — Gustavs teica. — Es tūliņ tos aiznesīšu uz Josti kafejnīcu, nodošu bufetē un pie reizes nopētīšu zagļa kungu.

— Bet dari to izveicīgi, — Profesors ieteica. — Blēdis nedrīkst manīt, ka detektīvi viņam nonākuši uz pēdām. Tas apgrūtinātu sekošanu.

— Vai tu domā, ka esmu aptaurēts? — Gustavs norūca un aizjoza.

— Tam kungam ir smalks ģīmis, taisni kā no bildes, — viņš atgriezies pavēstīja. — Mantas nodevu drošās rokās. Tās mēs varam paņemt, kad mums bus parocīgi.

— Tagad, — Emīls ierosināja, — vajadzētu apspriest kau­jas plānu. Tikai ne šeit. Tas būs pārāk uzkrītoši.

— Aiziesim uz Nikolsburgas laukumu, — Profesors ieteica. — Divi no mums paliks šeit pie avīžu kioska un uzmanīs, lai tas tips neaizšmauc. Piecus vai sešus mēs noliksim stafetē, kas tūlīt paziņos, ja kas atgadīsies. Tad mēs drāzīsim atpakaļ.

— Ļauj tikai man rīkoties! — Gustavs iesaucās un sāka organizēt sakaru nodaļu. — Es palikšu te pie kioska, — viņš sa­cīja Emīlam, — neraizējies! Mēs viņu projām nelaidīsim. Ti­kai pasteidzieties. Ir jau pāris minūšu pēc septiņiem. Tagad laidieties prom!

Viņš izvietoja sakarniekus. Pārējie ar Emīlu un Profesoru priekšgalā devās uz Nikolsburgas laukumu.

Viņi apsēdās apstādījumos uz diviem baltiem soliem un ze­mām dzelzs margām, kas iežogoja zālāju, un savilka nopietnas sejas. Zēns, kas bija iesaukts par Profesoru, acīmredzot šādu dienu bija gaidīt gaidījis. Viņš satvēra raga brilles tāpat kā viņa tēvs, justīcijas padomnieks, paknibinajas ap tām un klās­tīja savu plānu.

— Ir iespējams, — viņš iesāka, — ka apstākļi mums liek doties katram uz savu pusi. Tāpēc mums nepieciešama telefona centrāle. Kuram no jums ir telefons?

Pieteicās divpadsmit zēni.

— Un kuram no tiem, kam ir telefons, ir saprātīgākie ve­cāki?

— Laikam jau man! — iesaucās mazais Otrdienis.

— Telefona numurs?

— Bavārija 0579.

— Te ir zīmulis un papīrs. Krumbīgel, sagatavo divdesmit zīmītes un uz katras uzraksti Otrdieņa telefona numuru. Bet skaidri salasāmi! Un tad tu iedosi mums katram vienu zīmīti. Telefona centrāle vienmēr būs informēta, kur detektīvi atrodas un kas noticis. Un, kurš gribēs to uzzināt, tas piezvanīs maza­jam Otrdienim un saņems no viņa izsmeļošu paskaidrojumu.

— Bet es taču neesmu mājās, — mazais Otrdienis iebilda.

— Tu būsi mājās, — Profesors atbildēja. — Tiklīdz mūsu apspriede būs galā, tu dosies mājās un sēdēsi pie telefona.

— Ak, es labprāt gribētu būt klāt, kad noziedznieku sa­ķers! Mazi puikas tādā reizē var noderēt.