ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

vairs negrib nākt ārā.

— Kāpēc nav izpildāmas? Pārsteigts viņš apgriežas.

— To tu man jautā? Pēc visa, kas ir bijis?

Viņa to nopietni uzlūko un pamāj ar galvu — tik tikko ma­nāmi. Tad viņa saka:

— Jā, pēc visa, kas ir bijis!

Luīze stāv pie durvīm, vienu aci piespiedusi atslēgas cauru­mam. Lote stāv turpat blakus un tur abas mazās dūrītes, īkšķus žņaudzīdama, tālu nost no sevis.

— Ā! A! A! — murmina Luīze. — Tētiņš skūpsta māmiņu! Lotiņa gluži pretēji savam paradumam strauji pagrūž māsu

sānis un savukārt palūr pa atslēgas caurumu.

— Nu? — jautā Luīze. — Vēl vienmēr?

— Nē, — čukst Lotiņa un starojoša izslējās. — Tagad mā­miņa skūpsta tētiņu!

Un dvīņu māsiņas gavilēdamas apskaujas.

Bērnu smiekli un kāda bērnu dziesma.

Benno Gravundera kungs, vecs, pieredzējis Vīnes pirmā ie­cirkņa dzimtsarakstu nodaļas darbinieks, slēdz kādas laulības, kas viņu, par spīti visai pieredzei, tomēr brīžiem it kā izsit no sliedēm. Līgava ir līgavaiņa šķirtā sieva. Abas viena otrai bries­mīgi līdzīgās desmitgadīgās meitenes ir līgavas un līgavaiņa bērni. Viens laulību liecinieks, kāds gleznotājs, vārdā Antons Gabele, ir bez kaklasaites. Toties otrajam lieciniekam, kādam padomniekam profesoram doktoram Stroblam, ir suns! Un suns priekšistaba, kur tam īstenībā bija jāpaliek, sataisīja tādu traci, ka vajadzēja viņu vest iekšā un atļaut viņam piedalīties lau­lībās! Suns par laulību liecinieku!

Nē, tas ir kas nedzirdēts!

Lotiņa un Luīze godbijīgi sēž savos krēslos un ir laimīgas kā pasakā. Un viņas ir ne tikai laimīgas, bet arī lepnas, varen lepnas. Jo pašas ir šīs brīnišķīgās, neaptveramās laimes vaini­nieces. Kas gan būtu noticis ar nabaga vecākiem, ja nebūtu bi­juši bērni, ko?

Redziet, kā! Un nebija jau tas arī tik viegli — visā slepe­nībā tēlot likteni! Piedzīvojumi, asaras, bailes, izmisums, sli­mība — nekas viņām netika aiztaupīts, itin nekas! …

Pēc laulību ceremonijas Gabeles kungs sačukstas ar Palfija kungu. Pēc tam abi mākslinieki slepeni samirkšķinās. Bet, par ko viņi sačukstas un samirkšķinās, to zina tikai viņi paši un neviens cits.

K' i ncia kundze, šķirtene Palfija, jaunlaulātā Palfija, savu veco un jauno kungu un pavēlnieku dzirdēja tikai nomurmi­

nām: «Vēl par agru?» Tad, pagriezies pret sievu, viņš vienkārši turpina:

— Man ir laba ideja. Zini ko? Mēs vispirms aiz­brauksim uz skolu un pie­teiksim Loti.

— Loti? Bet Lote jau nedēļām ilgi… Piedod, tev, protams, taisnība!

Diriģenta kungs maigi uzlūko diriģenta kundzi.

— Es domāju gan.

Kiliāna kungs, meiteņu skolas direktors, ir patiesi izbrīnījies, kad diriģents Palfijs ar sievu piesaka otru meitu, kura uz mata līdzinās pirmajai. Bet kā vecs skolotājs viņš ir pieredzējis daudz ko tādu, kas nav bijis mazāk dīvains, un tā galu galā viņš atkal atgūst mieru.

Pēc tam kad jaunā skolniece pēc visiem likumiem ir ievesta lielā grāmatā, viņš omulīgi atlaižas rakstāmgalda krēslā un saka:

— Kā jauns palīgskolotājs es reiz kaut ko piedzīvoju, tas

man jums un abām meite­nītēm jāpastāsta! Ap liel­dienām manā klasē iera­dās jauns zēns. Kāds na­badzīgs zēns, bet ļoti kār­tīgs un, kā es drīz vien ievēroju, ļoti uzcītīgs. Mā­cības viņam veicās labi. Aritmētikā īsā laikā viņš pat bija par visiem labā­kais. Tas ir: ne vienmēr! Sākumā es pie sevis prā­toju: «Kas zina, kāds gan

tam iemesls!» Bet vēlāk nodomāju: «Tas taču savādi! Daž­reiz viņš rēķina kā pa diedziņu un neielaiž nevienu vienīgu kļūdu, citas reizes viņam iet gausāk un bez tam ar kļūdām!»

Skolas direktora kungs uz brīdi apklust un labsirdīgi pa­mirkšķina Luīzei un Lotei.

— Beidzot es izgudroju īpašu metodi. Piezīmju grāmatiņā es atzīmēju, kad zēns bija rēķinājis labi un kad slikti. Un te nu atklājās kaut kas pavisam traks. Pirmdienās, trešdienās un piektdienās viņš rēķināja labi, otrdienās, ceturtdienās un sest­dienās — slikti.

— Nē, tas nu ir gan kaut kas! — Palfija kungs saka. Un abas mazās meitenes ziņkārīgi grozās savos krēslos.

— Sešas nedēļas es to vēroju. Nekad tas nemainījās. Pirm­dienās, trešdienās, piektdienās — labi! Otrdienās, ceturtdienās, sestdienās — slikti! Kādu vakaru es devos pie vecākiem uz māju un pastāstīju viņiem savu mīklaino novērojumu. Viņi ska­tījās viens uz otru — pa pusei apjukuši, pa pusei uzjautrināti, un tad vīrs teica: «Tas, ko skolotāja kungs novērojis, ir pa da­ļai taisnība.» Tad viņš ar diviem pirkstiem pasvilpa. Un tūlīt no blakusistabas izskrēja divi zēni. Divi viena auguma un arī citādi pilnīgi vienādi zēni. «Viņi ir dvīņi,» ierunājās sieva. «Zeps ir labais rēķinātājs, Tonijs ir tas otrs!» Kad es biju kaut cik attapies, es jautāju: «Ja, miļie cilvēki, kāpēc tad jūs abus ne­sūtāt skolā?» Un tēvs man atbldēja: «Mēs esam trūcīgi, sko­lotāja kungs. Zēniem par abiem ir tikai viens labs uzvalks.»

Palfiju laulātais pāris smejas. Kiliāna kungs smaida. Luī­ziņa iesaucas:

— Tā tik ir ideja! Tā mēs arī darīsim!

Kiliāna kungs padraud ar pirkstu.

— Pamēģiniet tikai. — Gestneres jaunkundzei un Brukbau­ras jaunkundzei jau tāpat būs pietiekami grūti jūs vienu no ot­ras atšķirt.

— It īpaši, — sajūsmināta piebilst Luīze, — kad mēs vie­nādi sakārtosim matus un samainīsimies vietām.

Direktors sasit virs galvas plaukstas un vispār izliekas, it ka būtu tuvu izmisumam.

Briesmīgi! — viņš saka. — Un kā tas vēl būs kādreiz vēlāk, kad jūs būsiet jaunas dāmas un kāds jūs gribēs precēt?

— Ta kā mēs izskatāmies vienādas, — domīgi ieminas Lo­tiņa, — mēs iepatiksimies vienam un tam pašam vīrietim!

— Un ari mums noteikti patiks viens un tas pats! — iesau­cas Luīze. — Tad mēs gluži vienkārši precēsim viņu abas! Tā būs vislabāk! Pirmdienās, trešdienās un piektdienās es būšu viņa sieva. Un otrdienās, ceturtdienās un sestdienās būs Loti­ņas kārta!

— Un, ja gadījumā viņš jums neliks rēķināt, viņš vispār ne­manīs, ka viņam ir divas sievas, — diriģenta kungs smieda­mies saka.

Direktors Kiliāna kungs pieceļas.

— Nabadziņš, — viņš līdzjūtīgi piebilst.

Palfija kundze smaida.

— Viens labums tādam sadalījumam tomēr ir! Svētdienās viņš būs brīvs!

Kad jaunizceptais, pareizāk, atkalizceptais laulātais pāris ar dvīņiem iet pāri skolas pagalmam, ir tieši brokastu starp­brīdis. Drūzmējas un grūstās simtiem mazu meiteņu. Luīze un Lote tiek neticīgi apbrīnotas.

Beidzot Trūdai izdodas izspiesties līdz dvīņiem. Smagi elpo­dama, viņa skatās no vienas uz otru.

— Kas tad tas! — viņa saka. Tad viņa aizvainota griežas pie Luīzes: — Vispirms tu man aizliedz še skolā par to runāt, un tagad jūs gluži vienkārši ierodaties!

— Es tev to aizliedzu, — izlabo Lote.

— Tagad tu to mierīgi vari pastāstīt visiem, — Luīze laipni paziņo. — No rītdienas mēs nāksim abas!

Tad Palfija kungs kā ledlauzis spiežas cauri pūlim un izvada savu ģimeni pa skolas vārtiem ārā. Bet Trūda pa to laiku kļūst par vispārējās ziņkāres upuri. Viņa tiek uzstumta pīlādža kokā. Seit no augšas viņa pastāsta ziņkārīgajam mei­teņu pūlim visu, ko zina.