ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

— Kā tas galu galā ir, Rēzij? Tagad, kad tētiņš un māmiņa ir atkal ar mums kopā, Luīzei un man taču vēl var būt māsiņas un brālīši?

— Jā — zināms! — Rēzija pārliecināti saka. — Vai tad jūs tādus vēlaties?

— Protams, — Luīze enerģiski atbild.

— Puikas vai meitenes? — interesējas Rēzija.

— Puikas un meitenes! — Lote saka. Bet Luīze no visas sirds iesaucas:

— Un tikai dvīņus!

PUNKTIŅA UN ANTONS

Ko gan es gribēju teikt? Ak jā, atcerējos. Notikums, par kuru es jums šoreiz pastāstīšu, ir visai dīvains. Pirmkārt, tas ir dī­vains tāpēc, ka tas ir dīvains, un, otrkārt, tas patiešām ir pa­tiess notikums. Apmēram pirms pusgada par to bija lasāms laikrakstā. Ā, jūs domājat un nosvilpjat caur zobiem. Tātad Ķestners ir nočiepis!

Bet to viņš nav darījis.

Laikrakstā par šo notikumu bija uzrakstīts ne vairāk kā div­desmit rindu. Rakstiņš bija tik sīks, ka to būs lasījuši visai maz cilvēku. Tā bija informācija, kurā bija pateikts, ka tādā un tādā datumā Berlīnē noticis tas un tas. Es tūdaļ sameklēju šķēres, izgriezu informāciju un rūpīgi ieliku to dīvainībām pa­redzētajā kārbiņā. Kārbiņu dīvainībām man bija salīmējusi Ruta: uz vāka redzams vilciens ar spilgti sarkaniem riteņiem, turpat blakus stāv divi tumšzaļi koki, un pāri visam lidinās trīs balti mākoņi, apaļi kā sniega bumbas, viss no īsta spodr- papīra, brīnišķīgi. Tie nedaudzie pieaugušie, kas vēl būtu va­rējuši lasīt par šo notikumu, to noteikti nemaz nebūs ievēro­juši. Viņiem šī informācija bija no koka. Kāpēc no koka? Tas saprotams tā.

Ja mazs zēns no krāsns apakšas izvelk pagali un uzsauc paga- lei — nū! — tad pagale pārvēršas par zirgu, īstu dzīvu zirgu. Un, kad lielais brālis, galvu purinādams, aplūko pagali un maza­jam zēnam saka: «Tas jau nemaz nav zirgs, bet tu gan esi ēze­lis,» tad tas nenieka negroza. Un ar manu informāciju laik­raksta bija gluži tāpat. Ļaudis sprieda:

To visu es jums stāstu aiz pavisam dibināta iemesla. Tam, kas raksta stāstus, bieži jautā: «Paklausieties — vai tas, ko jūs rakstāt, patiešām ir noticis?» Sevišķi bērni to vienmēr mats matā grib zināt. Tādās reizēs tad nu tu, cilvēk, stāvi ar smagu galvu un plūkā sev bārdu. Sis un tas stāstos, protams, ir pa­tiešām noticis, bet vai viss? Neviens jau neskraida ļaudīm pa­kaļ ar piezīmju grāmatiņu rokā, lai sīki pierakstītu, ko viņi teikuši un domājuši! Ne jau par visu, kas kādreiz noticis, var rakstīt stāstu. Tas taču skaidrs, vai ne?

Nu, bet daudzi lasītāji, lieli un mazi, man iebilst: «Augsti godātais kungs, ja tas, ko jūs esat sarakstījis, nav noticis, tad tas mūs nemaz neaizkustina.» Un tāpēc man gribētos atbildēt: vai nu tas patiešām ir noticis vai ne, nav svarīgi. Galvenais, ka stāsts ir patiess! Bet stāsts ir patiess tad, ja viss varēja no­tikt tieši tā, kā attēlots. Vai jūs sapratāt? Ja sapratāt, tad jūs esat aptvēruši svarīgu mākslas likumu. Bet, ja jūs to neesat sapratuši, tad arī nav liela bēda. Līdz ar to ievads ir galā, urā!

No pieredzes zinu, ka daži bērni labprāt lasa šādas pārdo­mas kā, piemēram, par pagali un zirgu, īstenību un patiesību. Citi turpretim labāk trīs dienas ēdīs tikai auzu tumi nekā uz­drošināsies iedziļināties tik sarežģītās lietās. Viņi baidās, ka mazajās, glītajās pierītēs varētu rasties grumbas. Ķo tur lai dara?

Es zinu izeju. Savas pārdomas es sakopošu mazās nodaļās un palūgšu to viru, kas grāmatu iespiedis, lai viņš tās atdala no pārējā teksta. Lai viņš tās saliek slīpiem burtiem, tieši tāpat kā šo ievadu. Ja nu jūs redzat kādu gabaliņu iespiestu slīpi, va­rat to pāršķirt, it kā tā nemaz nebūtu. Vai sapratāt? Ceru, ka jūs saprotoši mājat ar galvu.

Ķo es vēl gribēju teikt? Ak jā, atceros. Gribēju teikt, ka tagad stāsts var sākties.

Kad direktors Poges kungs pusdienās atgriezās mājās, viņš apstājās kā pienaglots un samulsis raudzījās dzīvojamā istabā. Tur stāvēja viņa meita Punktiņa ar seju pret sienu, nepārtraukti kniksēja un vaidēja. «Vai meitenei ir vēdergraizes?» Poges kungs domāja. Viņš aizturēja elpu un nekustējās ne no vietas. Punktiņa pastiepa abas rokas pret sudrabaini iztapsēto sienu, kniksēja un drebošā balsī teica:

— Sērkociņi, pērciet sērkociņus, mani kungi!

Punktiņas mazais, brūnais takšelis tupēja meitenei blakus, galvu piešķiebis, brīnījās un sita ar asti takti. Punktiņa bēdīgi teica:

— Žēlojiet mūs, nabaga ļautiņus! Viena kārbiņa tikai desmit feniņus. • Sunītis Pifka sāka kasīt aiz auss. Viņam laikam cena likās par augstu, vai arī viņš nožēloja, ka pašam nav klāt naudas.

Punktiņa izstiepa rokas vēl augstāk, kniksēja un murmi­nāja:

— Māte ir pavisam akla un vēl tik jauna. Trīs kārbiņas par divdesmit pieciem feniņiem. Lai dievs jūs svētī, mīļā dāma! — Šķita, ka siena no viņas būtu nopirkusi trīs kārbiņas sērkociņu.

Poges kungs skaļi iesmējās. Kaut kas tamlīdzīgs viņam vel nekad nebija atgadījies. Viņa meita stāvēja dzīvojamā Istabā, kuras iekārta maksāja trīs tūkstoši marku, un diede- li'ja, lai tapetes no viņas kaut ko nopērk. Punktiņa izbijās, l/.il/.Irdejusi smieklus aiz muguras, apgriezās, ieraudzīja tēvu un ai/muka. Pifka vienaldzīgi cilpoja viņai līdzi.

Jums abiem laikam visi nav mājās? — jautāja tēvs, bet viņš iif.aņenia nekādu atbildi. Tad viņš apgriezās un iegāja savā darba istabā. Tur uz rakstāmgalda bija vēstules un laikraksti. Viņš dziļi iesēdās ādas atzveltnes krēslā, aizdedzināja cigāru un sāka lasīt.

Punktiņas īstais vārds bija Luīze. Bet, tā kā viņa pirmajos dzīvības gados lāgā nebija gribējusi augt, viņu iesauca par Punktiņu. Un tā viņu sauca arī vēl tagad, lai gan meitene jau sen gāja skolā un tik maza nemaz vairs nebija. Viņas tēvs Po­ges kungs bija spieķu fabrikas direktors. Viņš pelnīja daudz naudas, un viņam bija ari daudz ko darīt. Viņa sieva, Punkti­ņas māte, turpretī domāja citādi. Viņai likās, ka vīrs pelna par maz un strādā par daudz. Poges kungs tādos gadījumos mēdza sacīt: sievietes no tādām lietām nekā nesaprot. Bet tam sieva gan īsti neticēja.

Viņi dzīvoja lielā dzīvoklī netālu no Reihstāga krasta. Des­mit istabu dzīvoklis bija tik liels, ka Punktiņa, kamēr, no pus­dienām atgriezdamās, tika līdz bērnu istabai, gandrīz arvien bija izsalkusi. Tik garš bija ceļa gabals.

Tā kā mēs tieši runājām par ēšanu, tad jāsaka: Poges kungs bija izsalcis. Viņš pazvanīja. Ienāca resnā kalpone Berta.

— Vai badā būs jāmirst? — viņš saīdzis jautāja.

— Nē jau, nē! — teica Berta. — Bet cienītā kundze vēl ir pilsētā, un es domāju …

Poges kungs piecēlās.

— Ja jūs vēl turpināsiet domāt, rīt paliksiet bez brīvdie­nas, — viņš pateica. — Žigli! Ēdīsim! Pasauciet jaunkundzi un bērnu. — Resnā Berta sakustējās un izvēlās pa durvīm.

Ēdamistabā Poges kungs ieradās pirmais. Viņš ieņēma tab­leti, savieba seju un uzdzēra ūdeni. Viņš rija tabletes, kad tik vien bija izdevība: pirms ēšanas, pēc ēšanas, pirms gulētiešanas un pēc piecelšanās; dažreiz tabletes bija apaļas ripiņas, dažreiz kā bumbiņas, dažreiz četrstūrainas. Varēja pat domāt, ka viņš tās iebauda ar sevišķu prieku. Bet patiesība iemesls bija kuņģa kaite.