ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Здесь есть возможность читать онлайн «ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1983, Издательство: «LIESMA», Жанр: Детские приключения, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI
ĒRIHS KESTNERS
Romāni berniem
RĪGA «LIESMA» 1983
Erich KSstner EMIL UND DIE DETECTIVE Williams & Co. Verlag Berlin-Grunewald 1932
Erich Kastner DAS DOPPELTE LOTTCHEN Altberliner Verlag Lucie Groszer
Erich Kastner PONKTCHEN UND ANTON Cecilie Dressler Verlag Berlin
No vācu valodas tulkojušas Laima Rumniece, lize Gintere un Zigrida Plaka
Mākslinieks Valters Trirs
Kestners Ē.
 Emīls, divas Lotiņas un citi: Romāni bērniem / No vācu vai. tulk. L. Rūmniece, I. Gintere, Z. Plaka; Māksi. V. Trīrs. — R.: Liesma, 1983. — 296 lpp., il.
Krājumā iekļauti trīs populārā vācu rakstnieka darbi: «Emīls un Berlī­nes zēni», «Divas Lotiņas» un «Punktiņa un Antons». Vidējā skolas ve­cuma bērniem.

EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pēc tam ieradās Andahtas jaunkundze. Andahtas jaunkun­dze bija bērnu audzinātāja. Viņa bija ļoti gara, ļoti vāja un ļoti

savāda. «Viņa laikam bērnībā bāzta pārāk karstā vannā,» Berta arvien mēdza teikt, un vispār viņas viena otru diez kā necieta. Agrāk, kad Poges mājās vēl nebija guvernantes un bija tikai auklīte Kēte, Punktiņa vienmēr sēdēja virtuvē pie Bertas un Kutēs. Tur viņa lobīja pākstis, Berta veda viņu iepirkties un stāstīja meitenei par savu brāli Amerikā. Punktiņa vienmēr bija sveika un vesela un neizskatījās tik bāla kā tagad, kopš maja bija šī savādā Andahta.

Mana meita izskatās Joti bāla, — Poges kungs norūpē­jies teica. Vai jums tā neliekas?

— Nē, - atbildēja Andahtas jaunkundze. Tad Berta ienesa

zupu un smejas. Andahtas jaunkundze pašķieleja uz kalpones pusi. ^

— Kāpēc jūs tik aušīgi smejaties? — jautāja namatēvs un strēba tik centīgi, it kā par to viņam kāds maksātu. Tad viņš pēkšņi ļāva karotei iekrist zupā, piespieda salveti pie mutes, sāka rīstīties, neganti klepot un rādīja uz durvīm.

Tur stāvēja Punktiņa. Ak tavu brīnumu! — kāda viņa iz­skatījās.

Viņa bija uzvilkusi tēva sarkanos rītasvārkus, zem tiem pabāzusi spilvenu un izskatījās pēc apaļas, iedauzītas tējkan­nas. Tievās, kailās kājas, kas bija redzamas, atgādināja bungu vālītes. Uz galvas meitenei šūpojās Bertas svētdienas cepure. Tas bija jocīgs daikts no raibiem salmiem. Punktiņa vienā rokā turēja mīklas veltni un atvērtu lietussargu, bet otrā auklu. Pie auklas bija piesieta panna, un pannā, kas klabēdama vilkās viņai nopakaļ, sēdēja takšelis un rauca pieri. Pieri viņš rauca nevis tāpēc, ka bija saīdzis, bet tāpēc, ka viņam bija par daudz ādas uz galvas. Un, tā kā nebija kur palikt, radās ilg­viļņi.

Punktiņa apgāja vienreiz apkārt galdam, tad nostājās pretī tēvam, vērīgi viņā lūkojās un nopietni jautāja:

— Lūdzu, uzrādiet biļeti?!

— Nē, — tēvs sacīja. — Vai jūs mani nepazīstat? Es taču esmu dzelzceļa ministrs.

— Ak tā, — viņa atteica.

Andahtas jaunkundze piecēlās, paķēra Punktiņu aiz apkak­les, atbruņoja un novilka dīvaino apģērbu, līdz meitene atkal izskatījās pēc normāla bērna. Resnā Berta paņēma kostīmu, mīklas veltni un lietussargu un iznesa laukā. Viņa smējās vēl virtuvē. To varēja gluži skaidri, dzirdēt.

— Kā gāja skolā? — jautāja tēvs, bet, tā kā Punktiņa ne­atbildēja un ar karoti plunčāja zupu, viņš turpināja jautāt:

— Cik ir trīsreiz astoņi?

— Trīsreiz astoņi? Trīsreiz astoņi ir viens simts divdesmit, dalīts ar pieci, — meitene atbildēja.

Direktors Poges kungs ne par ko vairs nebrīnījās. Viņš klu­sībā pārrēķināja un, tā kā bija pareizi, sāka atkal ēst. Pifka bija uzrāpies uz tukša krēsla, atbalstījis priekškājas pret galdu un, pieri saraucis, vēroja, vai visi ēd zupu. Izskatījās, it kā tas gribētu teikt runu. Berta ienesa vistu ar rīsiem un viegli iesita

Pifkam. Takšelis to pārprata un uzrāpās uz galda. Punktiņu no cēla Pifku zemē un teica:

— Vislabāk es gribētu būt dvlne.

Tēvs skumīgi paraustīja plecus.

— Tas būtu lieliski, — sacīja meitene. — Mēs ietu vienādi ģērbtas, un mums būtu vienāda matu krāsa, vienādi kurpju nu­muri, vienādas kleitas un pavisam, pavisam vienādas sejas.

— Un tad? — jautāja Andahtas jaunkundze.

Punktiņa nosēcās aiz labsajūtas, iedomājoties tādu laimi.

— Neviens nezinātu, kura esmu es un kura ir viņa. Un, ja domātu, ka tā esmu es, tad tā būtu viņa. Un, ja domātu, ka tā ir viņa, tad tā būtu es. Ai, tas būtu lieliski!

— Tas būtu neizturami, — piezīmēja tēvs.

— Un, ja skolotāja sauktu: «Luīze!» — tad pieceltos es un teiktu: «Ne, es esmu tā otra.» Un tad skolotāja sacītu: «Sē­dies!» izsauktu otru un kliegtu: «Kāpēc tu nepiecelies, Luī­ze?» —- un tā sacītu: «Es taču esmu Karlīnīte.» Un pēc trim dienam kolotāja dabūtu krampjus un brauktu atvaļinājumā uz sanatoriju ārstēties, bet mums būtu brīvdienas.

— Dvīņi bieži vien ir arī ļoti atšķirīgi, — Andahtas jaun­kundze apgalvoja.

— Mēs ar Karlīnīti nekādā ziņā ne, — iebilda Punktiņa.

lādu līdzību jūs vēl nebūtu redzējuši. Pat direktors mūs ne­varētu atšķirt. — Direktors bija viņas tēvs.

— Man jau ar tevi pietiek, — direktors sacīja un paņēma otru porciju vistas.

— Kas tev ir pret Karlīnīti? — Punktiņa jautāja.

— Luīze! — tēvs skaļi iesaucās. Kad viņš teica Luīze, tas nozīmēja, ka nu jābeidz blēņoties, citādi nebūs labi. Punktiņa klusēja, ēda vistu ar rīsiem un paslēpšus rādīja Pifkam visā­das grimases, kamēr tas izbailēs noskurinājās un aizskrēja uz virtuvi.

Heidzot, kad viņi jau ēda saldo ēdienu — todien bija plū­mes - , ieradās ari Poges kundze. Viņa gan bija ļoti skaista, bel ■ tarp mums runājot — arī diezgan neciešama. Berta kād­reiz bija teikusi kādai citai kalponei: «Manu cienīgo vajadzētu ar slapju lupatu nosist. Viņai ir jauks, ņiprs bērns un labs vīrs, bet vai tu domā, ka viņa par tiem rūpējas? Nekas tamlī­dzīgs. Cauru dienu braukā apkārt pa pilsētu, iepērkas, apmaina pirkto, iet uz pēcpusdienas tējām un modes skatēm, un vakaros arī vēl nabaga vīram jāskrien līdzi. Visu cauru nedēļu — gan uz teātri, gan uz kino, gan uz ballēm — vienā skriešanā. Mā­jās viņa vispār vairs nerādās. Nu, bet tur ir ari savs labums.»

Tātad Poges kundze bija ieradusies, apsēdās un izskatījās aizvainota. īstenībā viņai vajadzētu lūgt piedošanu, ka ieradu­sies tik vēlu. Taču viņa vēl apvainojās, ka pārējie nebija gai­dījuši ar pusdienām. Poges kungs atkal ieņēma tabletes, šoreiz četrstūrainas, savieba seju un uzdzēra pēc tam ūdeni.

— Neaizmirsti, ka mēs šovakar esam ielūgti pie ģenerālkon­sula Oleriha, — sieva atgādināja.

— Neaizmirsīšu, — sacīja Poges kungs.

— Vista ir pavisam atdzisusi, — viņa teica.

— Tā ir gan, — sacīja resnā Berta.

— Vai Punktiņai skolā kaut kas uzdots? — Poges kundze jautāja.

— Nē, — atbildēja Andahtas jaunkundze.

— Bērns, tev jau viens zobs kustas! — kundze iesaucās.

— Tā ir gan, — teica Punktiņa.

Poges kungs piecēlās no galda.

— Es nemaz vairs neatceros, kāda mūsu māja izskatās vakaros.

— Turklāt mēs vakar vakarā pat līdz āra durvīm neti­kām, — atbildēja viņa sieva.

— Toties Brikmaņi bija šeit, — viņš sacīja, — un Srami un Dītrihi, visa māja bija pilna cilvēku.

— Vai mēs vakar bijām mājās vai nebijām mājās? — sieva enerģiski jautāja un vērīgi raudzījās vīrā. Direktors Poge dro­šības labad neko neatbildēja un iegāja darba istabā. Punktiņa sekoja tēvam un apsēdās pie viņa lielajā ādas atzveltnes krēslā.

— Zobs kustas? — viņš jautāja. — Vai sāp?

— Ak, ko nu, — meitene atbildēja. — To es pie gadījuma izraušu. Varbūt vēl šodien.

Tad mājas priekšā ietaurējās mašīna. Punktiņa pavadīja tēvu līdz nama durvīm. Hollaka kungs, šoferis, meitenīti svei­cināja, un arī viņa sveicināja. Punktiņa darīja to tāpat kā viņš — pielika roku pie cepures, kaut gan viņai cepure nemaz nebija galvā. Tēvs iekāpa, auto aizbrauca, tēvs vēl pamāja ar roku, ari Punktiņa pamāja.

Kad viņa gribēja ieiet atpakaļ istabā, durvīs stāvēja Got­frīds Kleperbeins, tas bija šveicara dēls un īsts resgalis.

— Paklau, — viņš teica, — ja tu man dosi desmit markas, es neko neizpaudīšu. Citādi es pateikšu tavam tēvam.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI»

Обсуждение, отзывы о книге «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x