ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

— Ko tad? — Punktiņa nevainīgi jautāja.

Gotfrīds Kleperbeins draudoši nostājās ceļā.

— To tu zini tīri labi, neizliecies par muļķi, manu sirsniņ!

Punktiņa gribēja tikt mājā, bet zēns viņu nelaida iekšā.

Tad viņa nostājās tam blakus, salika rokas uz muguras un izbrīnījusies raudzījās debesīs, it kā tuvotos cepelīns vai maijvabolīte uz slidām, vai kas tamlīdzīgs. Zēns, protams, arī paskatījās uz augšu, un tad meitenīte ka zibens pašāvās tam garām, bet Gotfrīds Kleperbeins palika, kā mēdz teikt, ar garu degunu.

Pirmās pārdomās vĒsta PAR PIENĀKUMU

Pirmajā nodaļā jau parādījušies diezgan daudzi cilvēki, vai ne? Palūkosim, vai mēs viņus visus atceramies. Tātad tur ir direktors Poges kungs, viņa godātā laulātā draudzene, Punkti­ņa, kalsnā Andahtas jaunkundze, resnā Berta, Gotfrīds Kleper­beins un Pifka, mazais takšelis. Būtībā Pifku mums nevaja­dzētu pieminēt, jo takši nav īsti cilvēki, žēl.

Un tagad es gribu vaicāt sekojošo: kura no šim personām jums patika un kura ne? Ja man atļauts izteikt savas domas, tad Punktiņa un arī resnā Berta man patīk diezgan labi. Par Poges kungu man vēl nav skaidra priekšstata. Toties Punktiņas māli es nevaru ieredzēt ne acu galā. Kaut kas šajā sievietē man nepatīk. Viņa nerūpējas par savu vīru, kāpēc tad viņa to ap­precēja? Viņa nerūpējas par savu bērnu, kāpēc viņa to laida pasaulē?

Si sieviete izturas nevērīgi pret saviem pienākumiem, vai man nav taisnība? Nevienam nebūtu ko iebilst, ka viņa labprāt iet uz teātri vai kino vai, manis dēļ, visu nedēļu kaut kur skrai­da apkārt. Tomēr vispirms viņa ir Punktiņas māte un Poges kunga sieva. Bet, ja viņa to aizmirst, arī mēs viņu varam aizmirst.

Vai ne?

Pēc pusdienām direktora Poges kundzei uznāca migrēna. Migrēna ir galvas sāpes — ari tad, kad tādu nemaz nav. Res­najai Bertai guļamistabā vajadzēja nolaist aizkarus, lai būtu tik tumšs kā īstā naktī. Poges kundze ielikās gulta un sacīja Andahtas jaunkundzei:

— Ejiet ar bērnu pastaigāties un paņemiet līdzi suni. Man vajadzīgs miers. Un lai nekas ļauns nenotiek!

Andahtas jaunkundze devās uz bērnu istabu pēc Punktiņas un suņa. Viņa ieradās tieši teātra izrādes vidū. Bērna gultiņā gulēja Pifka, bija redzams tikai viņa purniņš. Viņš pašlaik tē­loja vilku, kas aprijis Sarkangalvītes vecmāmiņu. Pasaku Pif­ka gan nezināja, bet savu lomu viņš nemaz netēloja slikti. Punktiņa stāvēja pie gultas, galvā uzlikusi savu sarkano ce­purīti, un rokā turēja Bertas tirgus grozu.

— Bet, vecmāmiņ, — viņa izbrīnījusies jautāja, — kāpēc tev ir tik milzīgi liela mute?

Pēc tam viņa pārvērstā briesmīgi zemā balsī rūca:

— Lai tevi labāk varētu aprīt. — Punktiņa nolika grozu zemē, piegāja pavisam tuvu pie gultas un kā sufliere čukstēja mazajam Pifkam:

— Tā, nu tev mani jāaprij.

Pifka, kā jau teicu, pasaku par Sarkangalvīti vēl nezināja, viņš pagriezās uz sāniem un pat nedomāja darīt kaut ko tam­līdzīgu.

Rij mani! — pavēlēja Punktiņa. — Vai tu rīsi mani? — Tad viņa piesita ar kāju pie zemes un iesaucās: — Ka tevi ne­labais! Vai tu esi kurls? Tev mani jāaprij!

Pifkam pietika, viņš izkārpījās no segas un, atsēdies uz spilvena, sāka riet, cik skaļi vien varēja.

— Sim lopiņam nav ne mazākā talanta, — piebilda Pun­ktiņa, — bezgala nožēlojams aktieris!

Andahtas jaunkundze aplika Pifkam — vilkam, kas neko nenojauta, — ap kaklu siksnu ar saiti, iestūķēja meitenīti zilā mētelī ar zelta pogām un teica:

— Atnes savu linu cepuri. Mēs ejam pastaigāties.

īstenībā Punktiņa vēlējās paturēt galvā savu cepurīti, bet

Andahtas jaunkundze piebilda:

— Tad tu netiksi pie Antona. — Tas līdzēja.

Viņas aizgāja. Pifka notupās uz bruģa, un Andahtas jaun­kundzei viņš bija jāvelk.

— Atkal jau šļūc, — teica audzinātāja, paņēma Pifku un pārlika pār roku; un viņš karājās kā saplēsta rokas soma, ne­laipni ar acīm mirkšķinādams. — Kādā ielā dzīvo Antons? Vai tu esi ievērojusi?

— Artilērijas ielā, ceturtā stāvā, pa labi, — atbildēja Pun­ktiņa.

— Un kāds ir mājas numurs?

— Simt astoņdesmit, dalīts ar pieci, — atteica Punktiņa.

— Kādēļ tu neiegaumē uzreiz skaitli trīsdesmit seši? — jau­tāja Andahtas jaunkundze.

— Tā ir vieglāk paturēt prātā, — meitenīte apgalvoja. — Starp citu, man šķiet, ka Berta kaut ko nojauš, viņa teica, ka viens taisni vai rīšus aprijot viņas sērkociņus. Pastāvīgi viņa tos pērkot, un vienmēr tie nozūdot. Cerams, ka tas viss nenāks gaismā. Kleperbeins man jau atkal draudēja. Viņš prasa desmit markas, pretējā gadījumā visu izstāstīšot. Ja nu viņš tie­šām izstāsta direktoram, tad tik būs tracis!

Andahtas jaunkundze neko neatbildēja. Pirmkārt, viņa jau no dabas bija nerunīga, un, otrkārt, šī saruna viņai nebija vi­sai patīkama. Abas gāja gar Sprē upes krastu, tad pārgāja pāri mazam dzelzs tiltiņam, tālāk devās pa Kuģu Būvētāju dambi, iegriezās Fridriha ielā pa kreisi, tad gar stūri pa labi un bei­dzot nokļuva Artilērijas ielā.

— Ļoti veca, neglīta māja, — piezīmēja audzinātāja. — Pie­sargies, ka tik tur grīdā nav kāda atvērta iuka.

Punktiņa smējās, paņēma Pifku rokās un jautāja:

*— Kur mēs vēlāk satiksimies?

— Atnāc tieši sešos uz Vasaras kafejnīcu!

— Vai jūs tur atkal dejosiet ar savu līgavaini? Pasveiciniet viņu no manis. Un līksmu dejošanu! — Tad viņas izšķīrās. Andahtas jaunkundze aizgāja dejot, un Punktiņa iesoļoja sve­šajā mājā. Pifka kauca, kā likās, viņam māja nepatika.

Antons dzīvoja ceturtajā stāvā.

— Tas ir jauki, ka tu mani apciemo, — viņš sacīja. Viņi sasveicinājās un labu brīdi stāvēja durvīs. Zēns bija aizlicis lielu, zilu priekšautu.

— Tas ir Pifka, — iepazīstināja Punktiņa.

— Ļoti priecājos, — atbildēja Antons un glaudīja mazo takšeli. Un atkal viņi stāvēja viens otram līdzās un klusēja.

— Iesim nu tagad uz viesu istabu, — Punktiņa beidzot teica. Viņi sāka smieties, un Antons gāja pa priekšu. Viņš ie­veda Punktiņu virtuvē un teica:

— Es pašlaik vāru.

— Tu vāri? — viņa jautāja un aizmirsa pat aizvērt muti.

— Nu jā, — viņš atbildēja. — Ko lai dara? Mana māte jau ilgi slima, tādēļ, kad pārnāku no skolas, man jāvāra pusdienas. Nevaram taču mirt badā?

— Lūdzu, nejūties traucēts, — Punktiņa teica, nolika Pifku zemē, novilka mēteli un noņēma cepuri. — Turpini vien mie­rīgi vārīt. Es skatīšos, kā to dara. Kas tad šodien būs?

— Sausi kartupeļi ar sāli, — viņš atbildēja, paņēma trauku lupatu un piegāja pie pavarda. Tur stāvēja katliņš, Antons pa­cēla vāku, iedūra dakšu kartupeļos, apmierināts pamāja ar galvu un sacīja: — Viņai ir jau daudz labāk.

— Kam? — jautāja Punktiņa.

— Manai mātei. Viņa man sacīja, ka rīt uz pāris stundām piecelšoties. Un nākošajā nedēļā varbūt pat varēšot sākt strā­dāt. Mana māte ir apkopēja.

— A, — novilka Punktiņa. — Mana māte nedara nekā. Paš­laik viņai ir migrēna.

Antons paņēma divas olas, sasita tās pret podu, izlēja sa­ini ii, čaumalas iemeta ogļu kastē, ielēja podā mazliet ūdens, pipfma turziņu, uzbēra no tās uz olām un ūdens kaut ko baltu nu lini ar mazu karotīti sāka maisīt.

Ak šausmas! — viņš iesaucās. — Kunkuļi.