ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

— Tas tev jāizrauj, — Antons pamācīja. — Paņem diegu, uzmet zobam cilpu, piesien diega otru galu pie durvju roktura un tad skrej no durvīm prom. Knaukš — un laukā būs!

— Praktiskais Antons, — sacīja Punktiņa un atzinīgi uzsita viņam uz pleca. — Baltu vai melnu?

— Ko tad? — viņš jautāja.

— Diegu, — viņa atteica.

— Baltu, — atbildēja Antons.

— Labi, padomāšu, — piebilda Punktiņa. — Vai jūs, Hābe­kusa kungs, drīz beigsiet?

— Jā gan, — frizieris atbildēja. Tad viņš pagriezās un sa­cīja Burliha kungam: — Grūti audzināms bērns, vai ne?

Uz ielas Punktiņa satvēra Antona roku un jautāja:

— Vai bija ļoti grūti?

— Nu, bija jau visvisādi, — viņš teica. — Nākamo reizi es tevi gan vairs neņemšu līdzi.

— Dari, kā zini, — viņa sacīja un palaida vaļā Antona roku. Viņi jau bija nonākuši pie Ganību dambja tilta. Punktiņa

sarunājās ar suni, bet ilgi viņa nepanesa Antona klusēšanu.

— Kas tavai mātei īsti kaiš? — viņa jautāja.

— Viņai bija audzējs. Tad māti aizveda uz slimnīcu, un tur viņai audzēju izgrieza. Apmeklēju viņu katru dienu. Ak dievs, cik slikti māte toreiz izskatījās, pavisam vāja un dzel­tena kā cidonija. Un nu viņa guļ jau četrpadsmit dienas mājās. Viņai ir jau daudz labāk. Māsiņas slimnīcā vienmēr bija ļoti laipnas pret mani. Viņas, šķiet, domāja, ka mana māte mirs.

— Kas tad viņai bija par audzēju? — prasīja Punktiņa. — Vai ar ziediem, lapām un puķu podu? Vai viņa to aiz pār­skatīšanās bija norijusi?

— Droši vien ne, — viņš teica. — Tad es kaut ko zinātu. Nē, audzējs bija iekšējs.

— Ģerānija vai ūdenslapa? — ziņkārīgi jautāja Punktiņa.

— Nē taču, tā ir āda un gaļa, kas aug cilvēka iekšās. Un, ja to neļauj izņemt laukā, tad jāmirst.

Pēc kāda brīža Punktiņa apstājās, sakrustoja rokas uz vē­dera un vaimanāja:

— Anton, mīļais Anton, man šeit iekšā tā spiež. Klausies, man arī ir audzējs! Droši vien maza eglīte. Man tā patīk eglī­tes.

— Nē, — viņš teica. — Tev nav koks, tev vējš galvā.

Trešās pārdomās vesta PAR FANTĀZIJU

Jūs droši vien esat ievērojuši, ka Punktiņa ir meitene ar visai nepastāvīgu raksturu. Viņa kniksē sienai un pārdod tai sērkociņus, viņa pārģērbjas un velk uz pannas savu takšeli, viņa liek to gultā, iedomājas, ka tas ir vilks un viņu apris. Pun­ktiņa lūdz miesnieku Bulriha kungu dziedāt ar viņu četrbalsīgi, beidzot pat izgudro, ka viņai ir audzējs. Viņa iedomājas to, kā īstenībā nemaz nav vai kas īstenībā ir pavisam citādi, nekā to iedomājas.

Reiz es lasīju par kādu vīru, kam bija spēcīga fantāzija un kas ļoti dzīvi sapņoja. Vienreiz, piemēram, viņš sapņoja, ka iz­lec pa logu. Un, kad vīrs pamodās, viņš patiešām gulēja uz ielas. Par laimi, viņš dzīvoja pirmajā stāvā. Bet iedomājieties tikai, ja šis virs dzīvotu ceturtajā stāvā! Tad dzīvā fantāzija būtu apdraudējusi viņa dzīvību.

Fantāzija ir brīnišķīga īpašība, bet tā jātur grožos.

Andahtas jaunkundze pa to laiku sēdēja ar savu līgavaini vasaras kafejnīcā, un brīžiem viņi arī dejoja. Starp galdiem stāvēja skaistas, ziediem rotātas ābelītes, tās bija darinātas no papes un papīra un izskatījās ļoti dabiskas. Papes zaros ka­rājās papīra ziedi, raibi baloni un garas serpentīna čūskas. Ka­fejnīcā bija ļoti omulīgi, un orķestris spēlēja jautras dejas. An­dahtas jaunkundze vairs nebija cerējusi, ka viņai gadīsies lī­gavainis, jo viņa bija ļoti gara un vāja, bet nu jau kopš četr­padsmit dienām viņai līgavainis tomēr bija. Kaut tikai nebūtu tik stingrs! Pastāvīgi komandēja Andahtas jaunkundzi un, ja viņa tūlīt nepaklausīja, tad tik bargi paskatījās, ka viņa no iz- bīļa pat nodrebēja.

— Vai tu sajēdz? — viņš jautāja un, paliecies uz priekšu, pameta niknu skatienu.

— Robert, vai tu to patiešām gribi darīt? — viņa bailīgi jautāja. — Man krājkasē ir divsimt marku, tās tu vari dabūt.

— Tavus pāris grašus, muļķa kaza! —=- viņš sacīja. No tā var spriest, ka viņš nebija nekāds smalkais kavalieris. — Līdz rītam man jādabū plāns.

Andahtas jaunkundze padevīgi pamāja ar galvu. Tad viņa čukstēja:

— Klusu, bērni nāk!

Punktiņa un Antons pienāca pie galdiņa.

— Tas ir Velna Roberts, — Punktiņa teica Antonam, rādī­dama uz līgavaini.

— Bet Punktiņa! — šausmās iesaucās Andahtas jaunkun­dze.

— Liec viņu mierā, — līgavainis teica un māksloti smai- 226

dīja. — Mazā princese tikai joko. Ak, cik piemīlīgs pinčers! — viņš pēc tam sacīja un gribēja takšeli noglaudīt. Bet Pifka at­ņirdza zobus, rūca un grasījās kost. Tad viņiem abiem bija jāapsēžas. Līgavainis gribēja viņiem pasūtīt karstu šokolādi, bet Antons iebilda:

— Nē, mans kungs, netērējieties veltīgi mūsu dēļ.

Tā kā orķestris atkal sāka spēlēt, Andahtas jaunkundze ar savu Robertu aizgāja dejot. Bērni palika pie galdiņa.

— Vai mēs arī dejosim? — Punktiņa vaicāja.

Antons no uzaicinājuma noteikti atsacījās.

— Es taču esmu vēl tikai zēns. Starp citu, šis Roberts man nemaz nepatīk!

— Vai ne! — sacīja Punktiņa. — Viņam ir tāds skatiens kā smaili uzasināts zīmulis. Arī Pifkam kaut kas ir pret viņu. Ci­tādi šeit ir aizraujoši.

— Aizraujoši? — pārvaicāja Antons. — Ak tā, atkal tavs izgudrojums.

Punktiņa piekrītoši pamāja. — Anton, bet ir vēl kāds, kas man nepatīk. Tas ir mūsu švei­cara dēls. Viņš man sacīja, ja es nedošot viņam desmit mar­kas, tad viņš visu izstāstīšot manam tēvam. Viņa vārds ir Gotfrīds Kleperbeins.

— Viņu es pazīstu, — atbil­dēja Antons. — Viņš iet manā skolā, vienu klasi augstāk. Nu pagaidi, viņu es izpurināšu no biksēm.

— Vareni! — iesaucās mei­tene. — Bet viņš ir lielāks par tevi.

— Lai, — zēns sacīja. — Es viņu miltos samalšu.

Andahtas jaunkudze un vi­ņas līgavainis pa to laiku de­joja. Arī daudzi citi cilvēki de­joja. Roberts nikni šķielēja uz bērniem un čukstēja:

— Gādā, lai es tos nebēdņus neredzētu. Rīt pēcpusdienā mēs atkal šeit satiksimies. Kas tev bija jāatnes līdzi?

Plāns, — atbildēja Andahtas jaunkundze. Izklausījās, it ka viņai būtu aizlūzusi balss.

Uz ielas Andahtas jaunkundze sacīja:

— Briesmīgais bērns! Tā nokaitināt manu līgavaini!

Punktiņa neko neatbildēja, bet pārbolīja acis, lai sasmīdi­nātu Antonu.

Andahtas jaunkundze apvainojās. Viņa tā steidzās ar Pifku pa priekšu, it kā viņai kāds par to maksātu.

Pavisam nemanot viņi bija nonākuši pie Poges mājām.

— Tātad šovakar mēs atkal tiekamies, — sacīja Punktiņa. Antons piekrītoši pamāja ar galvu. Kamēr viņi vēl tur stāvēja, pa durvīm iznāca Gotfrīds Kleperbeins un gribēja viņiem paiet garām.

— Acumirkli, — iesaucās Antons. — Man tev kas svarīgs jāpastāsta.

Gotfrīds Kleperbeins apstājās.

— Marš mājās! — Antons uzsauca Punktiņai.

— Vai tu viņu tagad samaisi miltos? — jautāja Punktiņa.

— Tā nav sieviešu darīšana, — viņš atbildēja. Andahtas jaunkundze un Punktiņa iegāja mājā, Punktiņa aiz durvīm ap­stājās un lūrēja caur durvju stiklu. Bet Antons to nezināja.

— Pielūko, — viņš sacīja Gotfrīdam Kleperbeinam, — ja tu mazo vēlreiz aizskarsi, tev būs darīšana ar mani. Viņa atrodas manā aizsardzībā, saprati?