ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

— Brūtgāns ar brūti, — Kleperbeins smējās. — Galīgi ķerti! — Sajā mirklī viņš dabūja tādu pļauku, ka atsēdās uz bruģa. — Nu, pagaidi! — viņš iesaucās un uzlēca kājās. Tad viņš dabūja vēl vienu pļauku, šoreiz pa otru vaigu, un viņš at­kal atsēdās. — Nu pagaidi tikai, — viņš teica, bet, drošs paliek drošs, augšā necēlās.

Antons panāca vēl soli tuvāk.

— Šodien es tev sacīju ar labu, — viņš piemetināja. — Ja atkal kaut ko dzirdēšu, tad par sevi neatbildu. — Un viņš pa­gāja Gotfrīdam Kleperbeinam garām, uz viņu pat nepaskatījies.

— Manu dieniņu, — sacīja Punktiņa aiz durvīm, — tam zē­nam gan ir iekšā!

Andahtas jaunkundze jau bija iegājusi dzīvoklī. Kad viņa gāja garām virtuvei, resnā Berta, kas sēdēja uz krēsla un mi­zoja kartupeļus, viņai uzsauca:

— Panāciet tuvāk!

Andahtai nebija ne mazākās patikas to darīt, bet viņa to­mēr paklausīja, jo baidījās no Bertas.

— Paklausieties, — teica Berta, — mana istaba atrodas trīs kāpnes augstāk, zem jumta. Bet es tomēr manu, ka te kaut kas nav kārtībā. Vai jūs man, laipni lūdzu, nepaskaidrotu, kādēļ

meitenīte pedejā laika izskatās tik bāla un zem acīm viņai ir tadi riņķi? un kāpēc viņa rītos negrib agri celties?

Punktiņa aug, — atbildēja Andahta. — Viņai vajadzētu dzert zivju eļļu vai dzelzi.

jūs man jau sen esat kā muša putrā, — sacīja Berta. —- Ja es kādreiz uzzināšu, ka jūs kaut ko slēpjat, zivju eļļu va­jadzēs dzert jums un turklāt ar visu pudeli!

Jūs esat par daudz prasta, lai es uz jums apvainotos, — guvernante izmeta un sarauca degunu.

- Es jūs nevaru apvainot? — jautāja resnā Berta un pie­cēlās. — To mēs vēl redzēsim, jūs aitasgalva, jūs viltīgā apiņu maiksts, jūs varat dzert kafiju no jumta caurules, jūs bezkau­nīgais spoks, jūs…

Andahtas jaunkundze aizspieda sev ciet abas ausis, no dus­mām samiedza acis un kā žirafe aizdrāzās pa gaiteni.

Ceturtās pārdomās vesta PAR DROSMI

Seit es mazliet vēlētos parunāt par drosmi. Antons nupat divreiz iepļaukāja zēnu, kas ir lielāks par viņu. Un te nu va­rētu domāt, ka Antons ir drosmīgs. Drosme tā tomēr nebija. Tās bija dusmas. Un tā ir maza starpība ne tikai vārdā.

Drosme var būt tikai tad, ja rīkojas aukstasinīgi. Ja ārsts, lai pārbaudītu savu atklājumu, iešļircina sev dzīvībai bīstamas baktērijas un pēc tam iepotē pretlīdzekli, kuru ir atradis, tad viņš parāda drosmi. Ja kāds polārpētnieks zinātniskos nolūkos ar dažiem suņu pajūgiem dodas uz ziemeļpolu, tad ari tas pa­rāda drosmi. Ja profesors Pikards ar balonu paceļas strato­sfērā, kaut gan pirms tam vēl neviens tur augšā nav bijis, tad viņš ir drosmīgs.

Vai jūs sekojāt profesora Pikarda lidojumam? Tas bija in­teresanti. Viņš atkārtoti gribēja pacelties, bet vienmēr to atlika, jo laiks nebija piemērots. Laikrakstos par viņu jau sāka zobo­ties. Ļaudis tūlīt smējās, tiklīdz ieraudzīja viņa fotogrāfiju. Bet viņš nogaidīja izdevīgu brīdi. Viņš bija tik drosmīgs, ka labāk ļāva sevi izsmiet, nekā izdarīja kādu muļķību. Viņš nebija ne pārgalvīgs, ne arī traks, viņš bija tikai drosmīgs. Viņš gri­bēja kaut ko izpētīt, viņš negribēja kļūt slavens.

Drosmi nepierāda ar dūri vien, ir vajadzīgs arī prāts.

Direktors Poge vēl bija savā spieķu fabrikā. Cienītā kundze atradās guļamistabā un izklaidējās ar migrēnu. Andahtas jaun­kundze sēdēja savā istabā.

Punktiņa un Pifka līdz vakariņām bija vieni. No resnās Bertas Punktiņa dabūja baltu diegu un uzrunāja takšeli, kas mazliet noguris tupēja savā groziņā:

— Nu, mazais, uzmanību! — Pifka kļuva uzmanīgs. Pie­kusis viņš vienmēr klausīja uz vārda.

Meitene norāva no spolītes diega pavedienu, vienā galā iz­veidoja cilpu un uzmeta kustīgajam zobam, bet otru piesēja pie durvju roktura.

— Nu vairs nav joki, — sacīja Punktiņa un noskurinājās: — Brrrr! — Tad viņa pamazām, cik atļāva pavediens, attāli­nājās no durvīm. Viņa mazliet atrāvās, iekunkstējās un izmisusi savieba seju. Tad viņa atkal piegāja pie durvīm, pavediens kļuva vaļīgs.

— Pifka, Pifka, — viņa žēlojās, — tāda nodarbošanās man neder. — Tad viņa vēlreiz skrēja prom no durvīm, bet sāka jau vaimanāt, iekams diegs vēl nebija izstiepts.

— Tas ir izslēgts, — viņa noteica. — Ja zēns būtu šeit, es varbūt riskētu. — Punktiņa atspiedās pret durvīm un saspringti domāja.

Tad viņa atraisīja pavedienu no roktura.

— Dod ķepiņu! — viņa pavēlēja. Bet Pifka to vēl neprata. Punktiņa noliecās, pacēla takšeli un uzlika viņu uz sava mazā rakstāmgaldiņa. Pavediena brīvo galu viņa piesēja pie Pifkas kreisās pakaļkājas. — Lec nu zemē! — viņa lūdzās. Pifka tur­pretim saritinājās un gatavojās uz galdiņa krietni nosnausties.

' — Lec zemē! — Punktiņa draudoši murmināja un, padoda­mās liktenim, aizvēra acis.

Takšelis cik vien spēdams uzsmailēja savas ļenganās ausis, bet zemē lēkt ir nedomāja.

Punktiņa atkal atvēra acis. Iepriekš izciestās bailes, izrā­dījās, bija veltīgas. Tad viņa Pifku pagrūda, un nu vairs cits nekas neatlika: viņš nolēca zemē. — Vai zobs ir ārā? — viņa tam jautāja. Bet arī to suns nezināja. Punktiņa pataustīja mutē. — Nē, — viņa noteica. — Pavediens ir par garu, mans dēls.

Tad viņa ar Pifku padusē uzkāpa uz soliņa, kas stāvēja pie rakstāmgalda, pieliecās un nolika Pifku atkal uz galdiņa. — Ja tas nelīdzēs, — viņa murmināja, — tad es likšu sevi hlorofor- mēt. — Viņa Pifku atkal mazliet pagrūda, un Pifka slīdēja pa galdiņu zemē, bet Punktiņa izslējās taisna kā svece. Suns pāri galdiņa malai noslīdēja uz grīdas.

— Au! — meitene iekliedzās. Mutē bija asins garša. Pifka aizcilpoja uz groziņu. Viņš priecājās, ka nebija vairs piesiets. Punktiņa izslaucīja pāris asaru no acīm. — Zēn, zēn, — viņa noteica, mutautiņu meklēdama. Beidzot viņa to atrada, iebāza mutē un iekoda tajā. Diega pavediens nokarājās pār groza malu. Istabas vidū uz grīdas gulēja mazs, balts zobiņš. Pun­ktiņa atraisīja pavedienu no Pifkas kājas, pacēla zobu un lēkāja pa istabu. Tad viņa aizdrāzās pie Andahtas jaunkundzes.

— Zobs ir ārā, zobs ir ārā!

Andahtas jaunkundze žigli aizklāja kādu papīra gabalu, labajā rokā viņa turēja zīmuli.

— Tā? — viņa sacīja. Tas bija viss.

— Kas ar jums notiek? — jautāja Punktiņa. — Jūs esat ļoti pārvērtusies, vai pati to nemanāt? Kas jums lēcies? — Viņa nostājās audzinātājai blakus un paslepus šķielēja uz papīru, un sacīja, kā to darīja viņas vectēvs: — Nu, izkratiet man savu sirdi.

Andahtas jaunkundzei nebija ne mazākās vēlēšanās sūdzēt grēkus.

Kad īsti Bertai ir brīvdiena? — viņa jautāja.

Rīt, — atbildēja Punktiņa. — Un kādēļ jūs to gribat

zināt?

— Tāpat vien, — sacīja jaunkundze.

— Tāpat vien! — satraukta iesaucās Punktiņa. — Tādas atbildes man patīk. — Bet šodien no jaunkundzes neko neva­rēja izdibināt. Katrs vārds maksāja dālderi. Punktiņa izlikās klūpam un uzkrita virsū jaunkundzes rokai. Viņa ieraudzīja pa­pīru. Tur bija uzzīmēti vairāki četrstūri. Vienā četrstūrī bija ierakstīts: dzīvojamā istaba, otrā darbistaba. Bet tai pašā mirklī zīmējumu atkal aizklāja Andahtas jaunkundzes garās, vājās rokas.

Punktiņa nezināja, ko par to domāt, un nolēma, ka šovakar jāparunā ar Antonu, varbūt viņš kaut ko sapratīs!