ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

— Tas mātei.

— Man vēl kas iešāvās prātā, — iesaucās Punktiņa un sāka rakņāties savā mazajā somiņā. — Tepat ir. — Viņa tu­rēja kaut ko rokā.

Antons pieliecās tuvāk.

— Zobs, — viņš noteica. — Vai tad ir jau ārā?

— Muļķīgs jautājums, — viņa apvainojusies sacīja. — Vai tu gribi to paturēt?

Zēns no zobiem neko nesaprata, un Punktiņa to atkal nolika

atpakaļ. Tad pienāca Andahtas jaunkundze, jau mazliet ieskur­buši, un skubināja doties mājās. Viņi gāja kopā līdz Ganību dambja tiltam un tur atvadījās.

— Vai tavu klases audzinātāju sauc par Bremzeru? — uz­prasīja Punktiņa.

Antons apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Rīt pēcpusdienā es tevi atkal apciemošu, — viņa apso­līja. Viņš priecīgi pakratīja viņai roku, paklanījās Andahtas jaunkundzei un skriešus aizsteidzās prom.

Punktiņa un Andahtas jaunkundze bez starpgadījumiem no­kļuva mājās. Vecāki vēl aizvien bija pie ģenerālkonsula Ole- riha. Meitene ielikās gultā un uz vietas aizmiga. Pifka klusi ņurdēja, jo bija pamodināts. Guvernante devās uz savu istabu, ieslēdza kumodē ubadzes apģērbu, un tad arī viņa devās pie miera.

Antons vēl nevarēja iet gulēt. Viņš aizlavījās garām mātes istabai, tad pa gaiteni iegāja virtuvē un ieslēdza gaismu, pa­slēpa savu koferīti, piesēdās pie galda, atbalstīja galvu rokās un žāvājās tā, ka gandrīz vai žokļus izmežģīja. Tad viņš izvilka no kabatas zīmuli, zilu burtnīcu un atvēra to. Vienā lapā bija rakstīts «Izdevumi», otrā — «Ieņēmumi». Pēc tam viņš iebāza roku bikšu kabatā, izvilka sauju monētu un cītīgi sāka skaitīt. Pavisam bija divas markas piecpadsmit. Ja nebūtu Punktiņas un laipnā kunga, viņam tagad būtu tikai četrdesmit pieci feniņi, viņš pie sevis nodomāja un ierakstīja burtnīcā vakara ieņēmumus.

Kopā ar pārpalikumu, ko viņš slepeni glabāja tušas kārbiņā, viņam pavisam bija piecas markas un sešdesmit feniņi, un piecas markas bija jādod saimniekam par īri. Tātad ēšanai palika tikai sešdesmit feniņi. Viņš paskatījās mazajā pielie­kamā. Kartupeļi vēl bija. Uz griežamā dēļa atradās speķa kamara. Ja rīt ar speķa kamaru ierīvētu pannu, tad varbūt izdotos uzcept kartupeļus. Bet no aknu desas atkal nekā. Un viņam tā gribējās aknu desu. Viņš novilka kurpes, uzlika uz šķīvja apelsīnu šķēlītes, nodzēsa gaismu un klusi izgāja no virtuves. Pie guļamistabas durvīm viņš apstājās un piespieda ausi pie durvīm. Māte bija aizmigusi. Viņš dzirdēja tās vien­mērīgo elpu, reizēm viņa pat iekrācās. Antons noglāstīja dur­vis un pasmaidīja, jo māte tieši tai mirklī atkal iekrācās. Tad viņš klusi iegāja dzīvojamā istabā. Viņš izģērbās tumsā, uzlika drēbes uz krēsla, iebēra naudu tušas kārbiņā, atgūlās uz dīvāna un apsedzās.

Vai tikai gaitenī durvis bija noslēgtas? Vai gāzes krāns nogriezts? Antons nemierīgi grozījās šurp un turp, tad vēlreiz piecēlās un paskatījās, vai viss kārtībā.

Viss bija kārtībā. Viņš atkal apgūlās. Rēķināšanas uzde­vumi bija atrisināti. Arī diktātam viņš bija sagatavojies. Jācer, ka Bremzera kungs nerakstīs mātei vēstuli, jo tad atklātos, ka viņš vakaros stāv uz Ganību dambja tilta un pārdod kurpju auklas. Vai viņam vēl kurpju auklu bija diezgan? Brūno vairs ilgam laikam nepietiks. Acīmredzot brūnās kurpes valkā vairāk nekā melnās. Vai arī brūnās kurpju auklas trūkst ātrāk?

Antons apgriezās uz otriem sāniem. Cerams, ka māte izve­seļosies. Tad viņš beidzot iemiga.

Septītās pārdomās vesta PAR DZĪVES NOPIETNĪBU

Nesen es biju Rostokā gadatirgū. Ielas, kas slīpi novirzās uz Varnovu, bija pilnas būdām, un lejā, upes krastā, griezās ka­ruseļi. Tā kā visapkārt bija patīkami trokšņaini, kļuvu ļoti jautrs, piestājos pie būdas, kur pārdeva saldumus, un prasīju par desmit feniņiem medu. Tas garšoja lieliski.

Tad garām gāja kāds zēns ar savu māti, paraustīja viņu aiz piedurknes un teica: «Vēl vienu piparkūku!» Pie tam viņam jau bija piecas piparkūku paciņas padusē. .

Māte izlikās nedzirdam. Tad viņš apstājās, piesita kāju pie zemes un brēca: «Vēl vienu piparkūku!»

«Tev taču jau ir piecas pakas,» atgādināja māte. «Padomā tikai, trūcīgie bērni vispār nedabū piparkūkas.»

Vai jūs zināt, ko zēns atbildēja?

Viņš dusmīgi kliedza: «Kāda man daļa gar trūcīgiem bēr­niem?» Es tā izbijos, ka gandrīz noriju savu medu ar visu pa­pīru. Bērni, bērni, kā tas var būt iespējams?

Sim zēnam ir tāda nepelnīta laime, ka viņam ir turīgi ve­cāki, bet viņš vēl nostājas un brēc: «Kāda man daļa gar trūcī­giem bērniem?» Viņš gan .varēja no savām piecām piparkūku pakām divas uzdāvināt trūcīgiem bērniem un priecāties, ka bi­jusi iespēja sagādāt viņiem mazu prieku!

Dzīve ir nopietna un grūta. Un, ja tie cilvēki, kam iet labi, labprāt nepalīdz tiem, kam klājas grūti, tad tas ir ļoti slikti.

Piektdienās Punktiņai skola beidzās stundu agrāk nekā pa­rasti. Direktors Poge to zināja un sūtīja viņai pretī šoferi ar mašīnu, lai tas meitenīti atvestu mājās. Sajā laikā viņam tā vēl nebija vajadzīga, un Punktiņa tik labprāt brauca ar auto.

Kad Punktiņa iznāca pa skolas parādes durvīm, šoferis pie­lika roku pie cepures un atvēra mašīnas durvis. Viņa pieskrēja pie šofera un sajūsmināta sniedza viņam roku.

— Labdien, Hollaka kungs, — sacīja Punktiņa. Pārējās ma­zās meitenītes jau priecājās, jo, kad pēc Punktiņas Poges at­brauca ar mašīnu, viņas dabūja krietni izvizināties. Tomēr šo­dien Punktiņa apgriezās uz kāpšļa, skumji paskatījās uz visām un sacīja: — Meitenes, neņemiet ļaunā, es braukšu viena pati! — Meitenes stāvēja kā ar aukstu ūdeni aplieti pūdeļi.

Man ir svarīgas darīšanas, — paskaidroja Punktiņa. — Un jiis man tikai traucētu. — Pēc tam viņa viena pati iesēdās lie­lajā automobilī, nosauca šoferim kādu adresi, arī viņš iekāpa, 11 n divdesmit mazas meitenītes žēli noskatījās, kā aizbrauc skaistais auto.

Pēc dažām minūtēm mašīna apstājās pie kādas lielas ēkas, tin tā jau atkal bija skola!

— Mīļais Hollaka kungs, — teica Punktiņa, — vienu acu­mirkli, ja drīkstētu lūgt. — Hollaka kungs piekrītoši pamāja ar galvu, un Punktiņa žigli skrēja pa kāpnēm augšā. Vēl bija starpbrīdis. Viņa uzkāpa pirmajā stāvā un kādam zēnam pa­jautāja, kur atrodas skolotāju istaba. Viņš meiteni pavadīja. Viņa pieklauvēja. Tā kā neviens neatsaucās, viņa pieklauvēja vēlreiz un, proti, diezgan spēcīgi.

Tad durvis atvērās. Kāds garš, jauns kungs stāvēja viņai pretī un ēda sviestmaizi.

— Vai garšo? — apjautājās Punktiņa.

Viņš smējās.

— Un ko tu vēl gribi zināt?

— Man vajadzētu aprunāties ar Bremzera kungu, — pa­skaidroja viņa. — Mans vārds ir Poge.

Skolotājs pārstāja ēst un sacīja:

— Nu, nāc vien iekšā. — Viņa tam sekoja, un viņi ienāca lielā istabā ar daudziem krēsliem. Uz katra krēsla sēdēja kāds skolotājs; Punktiņai no šī šausmīgi skaistā skata sirds sāka straujāk pukstēt. Viņas pavadonis pieveda viņu pie loga, kur atspiedies stāvēja vecs, resns skolotājs ar gluži kailu galvu. — Bremzer, — sacīja Punktiņas pavadonis, — vai drīkstu iepa­zīstināt ar Poges jaunkundzi? Viņa grib ar tevi runāt.

Un viņš atstāja abus vienus.

— Tu ar mani gribi runāt? — jautāja Bremzera kungs.