ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

— Tā ir, — viņa sacīja. — Jūs taču pazīstat Antonu Gastu?

— Viņš ir manā klasē, — paskaidroja Bremzera kungs un raudzījās laukā pa logu.

— Jā, jā, — apmierināta noteica Punktiņa. — Es redzu, mēs jau sākam saprasties.

Bremzera kungs kļuva ziņkārīgs.

— Nu, kas tad ir ar Antonu?

— Rēķināšanas stundā viņš esot aizmidzis, — stāstīja Pun­ktiņa. — Un viņa skolas darbi jums diemžēl arī vairs nepatīkot.

Bremzera kungs piekrītoši pamāja ar galvu un teica:

— Tā ir. — Pa to laiku vēl daži citi skolotāji bija pienākuši tuvāk, viņi gribēja dzirdēt, kas noticis.

— Atvainojiet, mani kungi, — sacīja Punktiņa, — esiet tik laipni un ejiet atpakaļ savās vietās. Man ar Bremzera kungu jārunā zem četrām acīm. — Skolotāji sāka smieties un apsē­dās uz saviem krēsliem. Viņi vairs nerunāja, bet klausījās.

— Es esmu Antona draudzene, — sacīja Punktiņa. — Viņš man stāstīja, ka jūs, ja tas tā turpināšoties, rakstīšot viņa mā­tei.

— Tā ir. Šodien viņš ģeogrāfijas stundā no kabatas izvilka burtnīcu un tur kaut ko rēķināja. Vēl šodien viņa mātei nosū­tīšu vēstuli.

Punktiņa labprāt būtu mēģinājusi, vai Bremzera kunga kai­lās galvas vidū nevar paspoguļoties, bet tagad nebija laika.

— Tā, nu uzklausiet mani labi, — viņa teica. — Antona

māte ir ļoti slima. Viņa bija slimnīcā, tur viņai izgrieza kādu augu, nē, audzēju, un nu viņa jau vairākas nedēļas guļ mājās gultā un nevar strādāt.

— To es nezināju, — sacīja Bremzera kungs.

— Nu viņa tātad guļ gultā un nevar vārīt. Bet kādam taču tas ir jādara! Un vai jūs zināt, kas vāra? Antons vāra. Un man jums jāteic, ka viņš kartupeļus, olu kulteni un tamlīdzīgas lie­tas pagatavo vienkārši lieliski!

— To es nezināju, — atbildēja Bremzera kungs.

— Kopš vairākām nedējām viņa vairs nepelna. Bet kādam taču nauda ir jānopelna. Un vai jūs zināt, kas pelna naudu? Antons pelna naudu. To jūs, protams, arī nezinājāt. — Punktiņa noskaitās. — Ko tad jūs vispār zināt?

Pārējie skolotāji smējās. Bremzera kunga kailā galva pietvīka.

— Un kā tad Antons pelna naudu? — viņš jautāja.

— To es neizpaudīšu, — noteica Punktiņa. — Es jums varu pateikt tikai tik daudz, ka nabaga zēns nopūlas dienu un nakti. Viņš ļoti mīl savu māti, un tādēļ viņš nomokās un vāra, pelna naudu un maksā par ēdienu, un maksā īri, un matus viņš iet griezt uz nomaksu, un es vispār brīnos, ka viņš neguļ visās jūsu stundās. — Bremzera kungs klusēja. Pārējie skolotāji klausījās. Punktiņa bija pilnās burās. — Un tad jūs gribat sēsties un rakstīt viņa mātei vēstuli, ka zēns ir slinks! Tas nu ir par traku! Nabaga sieviete aiz bailēm saslims no jauna, ja jūs to vēstuli sūtīsiet. Var būt, ka viņa jūsu dēļ dabū vēl kādu audzēju un viņai atkal vajadzēs iet slimnīcā. Bet tad arī zēns kļūs slims. Par to es jums galvoju! Ilgāk viņš neizturēs!

— Nu, nebaries tik ļoti, — Bremzera kungs sacīja. — Kāpēc tad viņš man par to nekā nesacīja?

— Tur jums taisnība, — atzina Punktiņa. — Es jau arī viņam jautāju, un vai zināt, ko viņš man sacīja?

— Nu? — jautāja skolotājs. Un viņa kolēģi jau atkal bija piecēlušies no krēsliem un nostājušies puslokā ap meiteni.

— Viņš sacīja: labāk es sev nokodīšu mēli, — pastāstīja Punktiņa. — Viņš laikam ir ļoti lepns.

Bremzera kungs atgāja no loga.

— Nu labi, — viņš teica, — es vēstuli nerakstīšu.

— Tas ir pareizi, — sacīja Punktiņa. — Jūs esat jauks cilvēks. Es jau tūlīt tā domāju ... sirsnīgs paldies.

Skolotājs viņu pavadīja līdz durvīm.

— Ari es pateicos tev, mans bērns.

— Un vēl kas ... — teica Punktiņa. — Kamēr neesmu aizmirsusi. Tikai nestāstiet Antonam, ka es pie jums esmu bijusi.

— Ne pušplēsta vārda, — Bremzera kungs apsolīja un noglaudīja viņai roku. Atskanēja zvans. Sākās mācības. Punktiņa nodrāzās pa kāpnēm lejā, iekāpa mašīnā pie Hollaka kunga un brauca uz māju. Visu ceļu viņa šūpojās uz sēdekļa un pie sevis kaut ko dungoja.

Astotās pārdomās vēsta PAR DRAUDZĪBU

Vai nu jūs man ticat vai ne — es apskaužu Punktiņu. Ne vienmēr ir tāda izdevība kā šeit, kad draugam vari būt noderīgs. Un cik reti šādu pakalpojumu draugam var izdarīt tik slepeni! Bremzera kungs nerakstīs Antona mātei vēstuli. Zēnu viņš vairs nebārs. Vispirms Antons brīnīsies, tad viņš priecāsies, un Punktiņa slepus berzēs rokas, jo viņa zina, kā tas viss notika. Bez viņas viss būtu izgājis greizi.

Bet Antons par to neko neuzzinās. Punktiņai nevajag pateicības. Viņai prieks par savu darbu. Viss cits prieku drīzāk pamazinātu nekā palielinātu.

Katram no jums es novēlu kādu labu draugu. Un es novēlu katram izdevību izdarīt pakalpojumus draugam, viņam nezinot. Centieties uzzināt, cik tā ir liela laime — aplaimot.

Kad Antons savā skolas somā meklēja dzīvokļa atslēgu, lai atslēgtu durvis, tās atvērās pašas no sevis, un viņa priekšā stāvēja māte.

— Labdien, manu zēn, — viņa sacīja un smaidīja.

— Labdien, — viņš apmulsis atbildēja. Tad viņš uzdroši­nājās aiz prieka palēkties, apskāva māti un teica: — Es esmu tik priecīgs, ka tu atkal esi vesela. — Viņi abi iegāja dzīvojamā istabā. Antons apsēdās uz dīvāna un apbrīnoja katru mātes soli.

— Mazliet nogurstu, — viņa paskaidroja un piekususi ap­sēdās dēlam blakus. — Kā veicās skolā?

— Naumaņu Rihards ģeogrāfijas stundā sacīja, ka Indijā dzīvojot indiāņi. Šausmas, kas tas par stulbu cilvēku. Un Smies ieknieba Pramanam, un Pramans izlēca no sola, un Bremzera kungs jautāja, kas tur notiek. Un Pramans teica, ka viņam esot kāda blusa, varbūt pat divas. Un tad Smies pielēca kājās un iesaucās, ka viņš nedrīkstot sēdēt blakus tādiem zēniem, kam esot blusas. Viņa vecāki to neļaujot. Mēs nosmējāmies līki. — Antons māksloti iesmējās, tad vēlreiz. Tad viņš jautā­ja: — Tev šodien joki nepatīk?

— Stāsti vien mierīgi tālāk, — māte sacīja.

Antons atspieda galvu pret dīvāna atzveltni un izstiepa kājas.

— Bremzera kungs pēdējā stundā bija ļoti laipns pret mani un vēlējās, lai es viņu apciemojot, ja man esot laiks. — Pēkšņi viņš satrūkās: — Ak, es miegamice! Man taču jāvāra! — Māte viņu aizturēja un norādīja uz galdu. Uz tā jau bija nolikti šķīvji un liela, kūpoša bļoda.

Zirņi ar desiņām? — Antons jautāja. Māte apstiprinoši

pamāja ar galvu, tad abi apsēdās un sāka ēst. Antons ēda dū­šīgi. Kad šķīvis bija iztukšots, māte viņam uzlika vēl. Viņš bija sajūsmināts. Bet tagad viņš pamanīja, ka māte savai porcijai nebija pat pieskārusies. Nu arī Antonam vairs negaršoja. Bē­dīgs viņš maisīja zupu un zvejoja desas gabaliņus. Klusums kā draudoša migla nolaidās pār istabu.

Beidzot viņš vairs neizturēja.

— Māmiņ, vai es neesmu bijis paklausīgs? Ja nu kādreiz pašam nemanot… Vai varbūt naudas dēļ? Bez tām desiņām īstenībā varēja iztikt.

Viņš maigi uzlika uz mātes rokas savējo.

Māte ātri izgāja ar traukiem virtuvē. Tad viņa ienāca atkal un sacīja:

— Sāc nu mācīties. Es tūlīt nākšu. — Antons sēdēja uz krēsla un purināja galvu. Ko gan viņš bija nogrēkojies? No­klaudzēja gaiteņa durvis. Viņš atvēra logu, nosēdās uz palo­dzes un izliecās laukā. Pagāja labs brīdis, kamēr māte iznāca laukā no mājas. Viņa gāja sīkiem soļiem. Steiga viņu nogurdi­nāja. Viņa devās pa Artilērijas ielu uz leju un tad pagriezās ap stūri.