ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

— Godavārds? — jautāja zēns.

— Ko? Ak tā. Tātad labi. Godavārds!

— Vai jūs šovakar atkal iesiet prom?

— Mēs ejam uz operu, — sacīja Poges kungs.

— Tātad izliecieties, it kā jūs ietu uz operu, — ieteica Gotfrīds Kleperbeins. — Bet pēc tam nostājieties mājas priekšā un, ja jūs pēc ceturtdaļstundas nepiedzīvosiet zilus brīnumus, sauciet mani par muļķi.

— Būs darīts, — teica Poges kungs, pastūma zēnu sānis un iegāja mājā.

Pirms iešanas uz operu vecāki, kā parasts, ienāca pie Pun­ktiņas bērnu istabā. Punktiņa bija jau gultā, un Andahtas jaun­kundze lasīja pasaku par Aladinu un burvju lampu.

Māte purināja galvu:

— Tik liela meitene un liek sev vēl pasakas lasīt priekšā.

— Ak, pasakas ir tik dēkainas, tik apburošas un vispār tik dīvainas, — iebilda Punktiņa. — Man tā patīk klausīties pasa­kas!

— Nu jā, — teica tēvs. — Bet īstā lasāmviela pirms gulēt­iešanas tā tomēr nav.

— Zini, direktor, man ir stipri nervi, — apgalvoja meite­nīte.

— Guli labi, mīlulīt, — piebilda māte. Šodien viņai kājās bija sudraba kurpes, galvā sudraba cepurīte un mugurā zils tērps vienās mežģīnēs. Punktiņa sacīja:

— Laimīgi jums izlīt!

— Ko? — vaicāja māte.

— Būs lietus, — atbildēja meitenīte. — Man naktskreklā ir reimatisms.

— Jau līst, — aizrādīja māte.

— Redzi nu, — turpināja Punktiņa. — Manam reimatismam vienmēr ir taisnība.

Poges kungs jautāja Andahtas jaunkundzei, vai viņa vēl šovakar kaut kur ies.

— Ko jūs domājat, direktora kungs, — bija atbilde.

Kad viņa sieva sēdēja mašīnā, viņš teica:

— Iedod man biļeti. Es aizmirsu cigārus. Brauciet vien tā­lāk, Hollak. Es jūs ar taksometru panākšu.

Poges kundze ziņkārīgi paskatījās vīrā un iedeva viņam bi­ļeti. Viņš pamāja šoferim, un mašīna aizbrauca.

Poges kungs, protams, negāja atpakaļ uz dzīvokli. Viņš ne­bija no tiem vīriešiem, kuri aizmirst savus cigārus. Viņš no­stājās aiz kāda koka iepretim mājai un gaidīja. Vai tas nebija smieklīgi, ka viņš bija paklausījis tāda žeņķa muļķībām? Un viņš patiešām nokaunējās.

No otras puses, viņam jau vairākas dienas bija tāda dīvaina sajūta pakrūtē.

Vardu sakot, viņš gaidīja. Smidzināja smalks lietus. Iela

bija tukša. Tikai retumis kāda mašīna pabrauca garām. Direk­tors Poges kungs nevarēja atcerēties, kad viņš tā būtu stāvē­jis lietū kā šodien un mēģinājis kaut ko slepus novērot. Viņš izņēma no etvijas cigāru. Taču viņam ienāca prātā, ka kvēlo­jošs cigārs tumsā varētu būt visai nodevīgs, un viņš to patu­rēja mutē neaizdedzinātu. Ja nu tagad viņu sastaptu kāds pa­zīstams! Tas tikai būtu skandāls. Tad sāktu runāt, ka direktors Poge vakaros stāv pie savas mājas un spiego.

Viņš paskatījās pāri pretī uz logiem. Bērnu istabā bija gaisma. Nu tātad!

Te gaisma nodzisa!

Par ko viņš īstenībā uztraucās? Punktiņa droši vien jau iemigusi un jaunkundze iegājusi savā istabā. Tomēr viņam sā­ka pukstēt sirds. Tumsā viņš vērīgi skatījās uz mājas durvīm. Te tās atvērās! Poges kungs iekoda sev lūpā. Viņš tik tikko ne- norija cigāru. Pa pusatvērtajām durvīm izslīdēja sievietes stāvs un vilka aiz sevis meiteni. Abas pa tumsu kustējās kā spoki. Durvis aizcirtās. Sieviete bažīgi raudzījās visapkārt. Poges kungs cieši piespiedās pie koka. Sieviete ar meiteni skriešus de­vās uz pilsētas pusi.

Varbūt tie bija sveši cilvēki? Direktors Poges kungs sekoja pa ielas otru pusi. Viņš turēja roku mutei priekšā, lai nedzir­dētu elsas. Viņš iebrida peļķēs, aizķērās aiz laternu stabiem, gandrīz nemanīja, ka pārtrūka zeķturis.

Taču abas gājējas ielas otrā pusē nemaz nenojauta, ka tiek izsekotas. Meitene klupa, un tievā, garā persona vilka viņu tā­lāk. Pēkšņi viņas apstājās, jo klusā iela izbeidzās un sākās lielpilsētas trokšņainie bulvāri.

Poges kungs uz pirkstgaliem aizlavījās vēl pāris soļu tā­lāk. Kas tur notika? Neko nevarēja saskatīt. Poges kungs bai­dījās, ka viņas varētu tam izsprukt. Viņš turēja acis vaļā, pat nemirkšķināja, it kā abas varētu pazust no zemes virsas, ja viņš tikai uz mirkli aizvērtu acis.

Tomēr nē, abi stāvi, sieviete un bērns, iznāca no kluso namu ēnas un devās taisni uz labi apgaismotajiem bulvāriem. Sieviete bija uzsējusi lakatu galvā. Viņas abas gāja ļoti lēni, un mazā meitenīte veda sievieti, it kā tā pēkšņi būtu saslimusi. Nerau­goties uz lielo ļaužu straumi, kas plūda pa ielu, Poges kungs viņām varēja ērti sekot. Pagājušas garām Fridriha ielas staci­jai, viņas devās projām Ganību dambja tilta virzienā. Uz tilta viņas apstājās un atspiedās pret margām. Vēl arvien lija.

Vienpadsmitās pārdomās vesta PAR MELIEM

Punktiņa vecākiem melo, tur nav nekādu šaubu. Un, lai viņa citādi būtu cik jauka būdama, ka viņa melo, tas ir riebīgi. Ja Punktiņa būtu šeit pie mums un mēs jautātu: «Saki — vai tev nemaz nav kauna? Kāpēc tu melo saviem vecākiem?» Ko viņa atbildētu? Viņa stāv uz Ganību dambja tilta, un mēs viņu nedrīkstam traucēt. Bet ko viņa sacītu, ja viņa atrastos te pie mums?

«Vainīga ir Andahtas jaunkundze,» viņa teiktu. Bet tā būtu tikai tukša aizbildināšanās.

Ja nevēlas melot, tad nekāda vara pasaulē nevar piespiest to darīt. Varbūt Punktiņa baidās no audzinātājas? Varbūt An- dahta draudējusi meitenītei?

Tad Punktiņai vajadzētu tikai aiziet pie tēvļi un pateikt: «Direktor, jaunkundze grib piespiest, lai es jums meloju.» — Viņš Andahtas jaunkundzi uz vietas atlaistu, un viņas draudi būtu veltīgi.

Tātad skaidrs: Punktiņa melo, un tas ir ļoti neglīti. Cerē­sim, ka viņa mācīsies no saviem piedzīvojumiem, labosies un melošanu atmetīs.

Poges kungs stāvēja pašā ielas vidū pie Komiskās operas un sasprindzināti skatījās pāri uz Ganību dambja tiltu. Viņš redzēja, ka meitene garāmgājējiem izstiepj pretī roku un knik­sē. Dažreiz garāmgājēji apstājās un deva naudu. Tad mazā kniksēja atkal un, kā likās, pateicās. Poges kungs atcerējās iepriekšējās dienas ainu mājās. Punktiņa taču bija stāvējusi dzīvojamā istabā, vaimanājusi pret sienu un teikusi: «Sērko­ciņi, pērciet sērkociņus, mani kungi un dāmas!» Tas bijis mē­ģinājums. Par to nebija vairs nekādu šaubu. Tur stāvēja viņa meita un ubagoja! Viņam sala.

Viņš aplūkoja vājo un garo personu meitenītei blakus. Skaidrs, tā bija Andahtas jaunkundze. Viņa bija apsējusi la­katu un uzlikusi tumšas acenes. Tomēr Poges kungs viņu pa­zina.

Viņa bērns stāvēja uz tilta — plānā, vecā kleitiņā, bez ce­pures, matu cirtas lietū bija sadalījušās šķipsnās. Poges kungs uzslēja mēteļa apkakli. Tagad viņš pamanīja, ka vēl aizvien tur rokās neaizdedzinātu cigāru. Tas bija pavisam izjucis, un viņš to iemeta peļķē, it kā tas pie visa būtu vainīgs. Tad garām nāca kāds policists un aizrādīja, ka jāstāv uz ietves.

— Kārtībnieka kungs, — sacīja Poges kungs. — Vai ir at­ļauts maziem bērniem šeit vakaros stāvēt un ubagot?

Policists paraustīja plecus.

— Vai jūs domājat tās abas uz tilta? Ko tur lai dara. Kas tad aklo sievieti šeit atvestu?

— Viņa ir akla?

— Protams. Un turklāt diezgan jauna. Viņa tur stāv gan­drīz katru vakaru. Arī tādi cilvēki grib dzīvot. — Policists brī­nījās, ka svešais viņu diezgan sāpīgi sagrāba aiz rokas. Tad viņš noteica: — Jā, tas ir posts.