ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

— Tur! — čukstēja viņas vīrs un rādīja pāri pretī uz Ga­nību dambja tiltu.

Viņa redzēja automašīnas, riteņbraucējus, kārtības sargu, ubadzi ar bērnu, laikrakstu pārdevēju ar lietussargu; garām pabrauca piektais autobuss. Viņa paraustīja plecus.

Poges kungs satvēra sievas elkoni un uzmanīgi veda viņu uz tilta pusi.

— Paskaties uz to ubadzi ar bērnu, — viņš pavēloši čuk­stēja. Viņa ievēroja, kā mazā meitenīte kniksēja, turēja rokās sērkociņus un no garāmgājējiem saņēma naudu. Pēkšņi viņa izbijās un sacīja:

— Punktiņa?

Viņa pienāca vēl tuvāk.

— Punktiņa! — čukstēja Poges kundze un neticēja pati sa­vām acīm.

— Māte ir pilnīgi akla un vēl tik jauna. Divdesmit pieci feniņi par trim kārbiņām. Dievs lai svētī jūs, mīļā dāma, — patlaban sacīja meitenīte.

Tā bija Punktiņa! Poges kundze pieskrēja pie lietū salstošā

un kniksējošā bērna, neskatoties uz salijušo un netīro ielu, no­metās ceļos pie mazās un apkampa viņu.

— Mans bērns! — viņa šausmās iekliedzās.

Punktiņa bija nobijusies līdz nāvei. Nokļūt tādā ķezā! Mā­tes kleita izskatījās briesmīga. Garāmgājēji apstājās un do­māja, ka tiek uzņemta filma. Direktors Poge norāva aklajai sievietei acenes no deguna.

— Andahtas jaunkundze! — Poges kundze šausmās ieklie­dzās. Andahta bija bāla kā nāve, aizsargādamās viņa turēja rokas acīm priekšā un nezināja ko iesākt. Parādījās kārtībnieks.

— Kārtībnieka kungs, — sauca Poges kungs. — Apcietiniet šo personu. Tā ir mūsu bērna audzinātāja, viņa iet ar mūsu bērnu ubagot, kad mēs neesam mājās … — Kārtībnieks izņēma piezīmju grāmatiņu. Laikrakstu pārdevējs ar lietussargu smē­jās.

— Tikai neieslogiet! — sauca Andahtas jaunkundze. — Ti­kai neieslogiet! — Ar vienu lēcienu viņa pārrāva ļaužu rindu un kā vajāta aizskrēja prom.

Poges kungs gribēja Andahtas jaunkundzi panākt, bet ļau­dis viņu aizturēja.

— Lai jau tā meiča skrien! — sacīja kāds vecs vīrs.

Poges kundze bija piecēlusies un ar mazu mežģīņu mutau­tiņu tīrīja savu zīda tērpu. Tas bijā briesmīgi notašķīts.

Te no ielas otras puses parādījās Antons un uzlika Punkti- ņai roku uz pleca:

— Kas tad šeit notiek? — viņš jautāja.

— Vecāki mani pieķēra, — sacīja Punktiņa, — un Andahta nupat aizlaidās. Nu tikai būs.

— Kas tev tagad būs? — viņš norūpējies jautāja.

— To vēl nevar zināt, — noteica Punktiņa, plecus raustī­dama.

— Vai palīdzēt tev? — viņš jautāja.

— Ak jā, — atbildēja viņa. — Paliec šeit, tas mani nomie­rina.

Poges kungs runāja ar kārtībnieku. Viņa sieva vēl aizvien tīrīja dārgo kleitu. Ļaudis, kas bija apstājušies, turpināja savu ceļu. Te pēkšņi Poges kundze paskatījās uz augšu un, ierau­dzījusi, ka viņas meita sarunājas ar svešu zēnu, parāva viņu pie sevis. — Tūlīt pie manis! — sauca viņa. — Ko tu stāvi kopā ar to diedelnieku?

— Nu ir diezgan, — sacīja Antons. — Tik smalks kā jūs es esmu jau sen. Lai jūs to zinātu. Un, ja jūs nebūtu manas draudzenes māte, es vispār ar jums nerunātu, vai sapratāt?

Direktors Poges kungs kļuva uzmanīgs un pienāca klāt.

— Tas ir mans labākais draugs, — sacīja Punktiņa un sa­tvēra viņu aiz rokas. — Viņu sauc par Antonu, viņš ir varens zellis.

— Tā? — jautāja tēvs uzjautrināts.

— Varens zellis, tas ir mazliet pārspīlēti, — sacīja Antons kautrīgi. — Bet sevi nolamāt es neļaušu.

— Mana sieva nedomāja neko ļaunu, — paskaidroja Poges kungs.

— Tam mēs labprāt ticam, — lepni sacīja Punktiņa un uz­smaidīja savam draugam. — Tā, iesim nu mājās. Kā jūs domā­jat? Anton, vai tu nāksi līdzi? — Antons atteicās. Viņam taču bija jāsteidzas pie mātes.

— Tad rīt pēc skolas ienāc pie mums.

— Labi, — sacīja Antons un kratīja viņai roku. — Ja tavi vecāki atļauj.

— Lai notiek, — piebilda Punktiņas tēvs un piekrītoši pa­māja. Antons viegli paklanījās un aizsteidzās.

— Viņš ir tīrais zelts, — noteica Punktiņa, viņam pakaļ no­raudzīdamās. Tad viņi paņēma taksometru un brauca uz mā­jām. Meitene sēdēja starp saviem vecākiem un rotaļājās ar sīk­naudu un sērkociņiem.

— Kā tas viss gadījās? — stingri jautāja tēvs.

— Andahtas jaunkundzei ir līgavainis, — stāstīja Punktiņa. — Un tāpēc, ka viņam vienmēr vajadzēja naudu, viņa allaž nā­ca ar mani uz šejieni. Un mēs arī diezgan labi nopelnījām. To var teikt nepārspīlējot.

— Šausmīgi, mana mīļā, — iesaucās māte.

— Kā tā — šausmīgi? — jautāja Punktiņa. — Tas bija ārkārtīgi interesanti.

Poges kundze paskatījās uz vīru un, galvu purinādama, sa­cīja:

— Ak, šie kalpotāji!

Četrpadsmitās pārdomās vesta PAR RESPEKTU

Iepriekšējā nodaļā ir teikums, kas ir vērts, lai mēs to vēl­reiz pārlasītu. Tur sacīts par Poges kundzi: «Viņa nekad nebija jutusi sevišķi lielu respektu pret vīru, jo tas bija pārāk labs pret viņu.»

Vai vispār var būt par daudz labs pret kādu? Es domāju gan. Apvidū, kur es esmu piedzimis, saka: muļķīgi labs.

Var būt arī muļķis aiz tīras laipnības un labsirdības, un tas ir nepareizi. Bērni to izjūt visātrāk, ja kāds pret viņiem ir labs. Ja viņi kaut ko ir izdarījuši, par ko, pat pēc viņu domām, tiem būtu jāsaņem sods, bet sodu viņi nesaņem, tad viņi brī- nās. Un, ja šāds gadījums atkārtojas, viņi soli pa solim zaudē respektu pret attiecīgo cilvēku.

Respekts ir kaut kas ļoti svarīgs. Daži bērni jau paši gan­drīz vienmēr rīkojas pareizi, bet lielākai daļai tas tomēr jāmā­cās. Un tādēļ viņiem nepieciešams barometrs. Viņiem jājūt: ak vai, tas, ko es nupat izdarīju, bija nepareizi, esmu pelnījis sodu.

Bet, ja nu sods vai rājiens izpaliek, ja bērni vēl par to, ka bijuši bezkaunīgi, saņem šokolādi, tad viņi var domāt: «Es vienmēr būšu varen bezkaunīgs, jo tad dabū šokolādi.»

Respekts ir nepieciešams, un respektējamas personas ir ne­pieciešamas tik ilgi, kamēr bērni un vispār mēs, cilvēki, esam neapzinīgi.

Kad viņi, mājās pārnākuši, devās pa kāpnēm augšā, pirmajā stāvā bija dzirdama gramofona mūzika.

— Kas tad tas? — sacīja Poges kungs un atslēdza durvis. Viņš tūlīt sastinga kā sālsstabs un viņa sieva tāpat. Tikai Pun­ktiņa nebija sevišķi pārsteigta, bet noņēmās ar Pifku, kas skrē­ja viņai pretī.

Gaitenī resnā Berta ar vienu policistu dejoja tango. Kāds cits policists stāvēja pie gramofona un uzgrieza to.

— Bet Berta! — sašutusi iesaucās Poges kundze. Punktiņa piegāja pie policista, kas stāvēja gramofona tuvumā, paknik­sēja viņam un teica:

— Dāmu deja, uzrauga kungs. — Policists aplika viņai roku un izdejoja ar viņu goda apli.

— Nu gan diezgan! — iesaucās direktors. — Berta, ko tas nozīmē? Vai jūs esat saderinājusies ar veselu policistu vienību?

— Diemžēl ne, — atbildēja resnā Berta. Bet tad no virtu­ves iznāca trešais policists, un Poges kundze nomurmināja: — Es zaudēšu prātu.

Punktiņa, viņas priekšā nostājusies, lūdza:

— Jā, māmiņ, izdari to!

— Nav vairs vajadzīgs! — iesaucās Berta. Tas bija visumā diezgan bezkaunīgi, bet Poges kundze piezīmi neizprata, un viņas vīram bija ko noņemties ar galvas purināšanu.

Beidzot Berta kungus ieveda virtuvē. Tur sēdēja vīrietis lie­tus mētelī, un viņa rokas bija ieslēgtas dzelžos. — Sis kungs gribēja pie mums ielauzties, un tad es viņu noslānīju zilu un izsaucu policiju. Un, tā kā jūs vēl nebijāt mājās, mēs uz par­keta mazliet izlocījām kājas.