ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Vīrietis, kam rokas bija dzelžos, atvēra acis. Viņa skatiens bija pilnīgi miglains.

— Tas taču ir Velna Roberts! — iesaucās Punktiņa.

Vecāki pārsteigti uz viņu paskatījās.

— Kas?

— Andahtas jaunkundzes līgavainis! Ak tā, tad tāpēc viņa man jautāja, kad Bertai esot brīvdiena!

Tēvs sacīja:

— Un tāpēc jums bija jāiet ubagot.

— Un tādēļ viņa uzzīmēja dzīvokļa plānu, — iesaucās Pun­ktiņa.

— Plānu mēs pie viņa atradām, — sacīja viens kārtībnieks un iedeva pārsteigtajam namatēvam papīra gabalu.

— Kā tad jūs ar šo tēvaini tikāt galā? — prasīja Poges kundze.

Resnā Berta paņēma vingrošanas vāli un nostājās pie dur­vīm.

— Seit es nostājos, un, kad viņš atslēdza durvis un iebāza galvu, es viņam vienreiz iezvēlu. Tiklīdz viņš sāka atžirgt, es viņam vēlreiz ieliku pa galviņu. Nu, un tad šeit ieradās šie trīs kavalieri. — Viņa parādīja uz trim policistiem, kuri jutās ļoti glaimoti.

Punktiņas tēvs jau atkal purināja galvu.

— Es nekā nesaprotu, — viņš piezīmēja. — Kā jūs zinājāt, ka kramplauzis grib iekļūt dzīvoklī? Ja nu tas būtu bijis es?

— Tad nu tu tagad būtu pavisam zils! — jautri iesaucās Punktiņa.

Berta jo sīki pastāstīja:

— Pārnākot mājās, lija, draņķīgs laiks, nodomāju, kādēļ lai skraidu pa lietu apkārt; kad nu beidzot sēžu virtuvē, atskan tālruņa zvans. «Drīz ieradīsies kramplauzis,» kāds saka vada otrā galā, «velciet viņam ar ogļu lāpstu un izsauciet policiju.» Taču ogļu lāpstas mums nav. Tā tas bija.

— Bet kas tad zināja, ka tas tēvainis grib pie mums ie­lauzties? Kas jums piezvanīja? — jautāja Poges kundze.

— Tas taču ir tik skaidrs ka diena, — sacīja Punktiņa. — Tas, protams, bija mans draugs Antons.

— Pareizi, — sacīja Berta. — Viņš gan nestādījās priekšā, tomēr pateica, ka esot Punktiņas draugs.

— Redziet nu, — pateica Punktiņa, sakrustoja rokas uz rau- guras un, krūtis izgāzusi, staigāja pa gaiteni šurp un turp.

— Es jums tūlīt sacīju, ka zēns ir tīrais zelts.

— Arī man tā liekas, — sacīja Poges kungs un aizdedzināja cigāru. — Bet kā viņš to zināja?

— Varbūt viņš redzēja, ka Andahtas jaunkundze šim gar­nadzim iedod atslēgas, — piebilda Punktiņa.

Velna Roberts uz krēsla nikni grozījās.

— Ak, tā tas bija, — viņš norūca. — Nu pagaidi, tu utu­bunga, ja es tevi kādreiz sastapšu!

— Atlieciet to mierīgi uz vēlāku laiku, — sacīja kārtīb­nieks, — mēs jūs vispirms iespundēsim.

Punktiņa piegāja vīrietim tuvāk.

— Ieteicu jums par tādām lietām nedomāt, — sacīja viņa.

— Antons jūs miltos samals. Gotfrīdam Kleperbeinam viņš ie­deva pāris tādu pļauku, ka tas uzreiz apsēdās.

— Vai tiešām? — jautāja tēvs iepriecināts. — Tavs Antons patiešām ir varens zellis.

Pifka sēdēja zaglim pie kājām un raisīja vaļā zābaku auk­las. Poges kundzei uznāca migrēna. Viņa sāpēs savieba seju.

— Tik daudz uztraukumu, — viņa žēlojās. — Mani kungi, vai jūs to kramplauzi nevarētu aizvest? Šis vīrietis man bries­mīgi krīt uz nerviem.

— Jūs man arī, — nomurmināja Velna Roberts. Tad poli­cisti ar viņu devās projām.

— Mīļā Berta, — sacīja Poges kundze. — Apguldiet bērnu. Es iešu gulēt. Vai tu, Frici, arī drīz nāksi? Ar labu nakti, sal- dumiņ! Un nedari nekad vairs tādas blēņas. — Viņa Punktiņu maigi noskūpstīja un iegāja savā istabā.

Poges kungs pēkšņi jutās ļoti nomākts.

— Berta, es pats apguldīšu bērnu, — viņš sacīja. — Ejiet gulēt. Jūs braši aizstāvējāties. — Tad viņš paspieda Bertai roku un pasniedza divdesmit marku zīmi.

— Es arī ļoti pateicos, — teica resnā Berta. — Vai zināt, ja iepriekš paziņo, man nav nekas pret kramplaužiem. — Pēc tain ari viņa iegāja savā istabā.

Poges kungs palīdzēja Punktiņai nomazgāties un izģērbties, viņa nolikās gulēt, un Pifka arī ielīda gultā.

Tēvs apsēdās uz gultas malas.

— Luīze, — sacīja viņš nopietni. — Meitiņ, uzklausi nu mani labi.

Viņa saņēma tēva lielo roku savās mazajās un raudzījās viņam acīs.

— Vai tu zini, ka es tevi ļoti mīlu? — viņš klusi jautāja. — Es tikai nevaru daudz par tevi rūpēties. Man jāpelna nauda. Kāpēc tu dari tādas muļķības? Kāpēc tu mūs krāp? Man vairs nebūs neviena mierīga brīža, ja zinu, ka es tev nevaru uzti­cēties.

Punktiņa glaudīja viņa roku.

— Es jau zinu, ka tev nav laika, jo tev jāpelna nauda, — viņa sacīja. — Bet mammai nav jāpelna nauda, un viņai tāpat neatliek laika. Jums abiem priekš manis nav laika. Tagad man būs atkal cita guvernante, tikai, kas tad būs, to iepriekš nevar zināt.

— Jā, jā, — viņš noteica. — Tev taisnība. Bet vai tu man vari apsolīt, ka turpmāk teiksi tikai patiesību? Tas mani ļoti nomierinātu.

Meitenīte viņam uzsmaidīja.

— Labi, ja tas tevi ļoti nomierina.

Viņš noskūpstīja Punktiņu, novēlēdams labu nakti. Kad tēvs pie durvīm pagriezās, lai nodzēstu gaismu, viņa sacīja:

— Direktor, tas tomēr bija ļoti interesanti.

Poges kungs visu nakti nevarēja iemigt, par spīti daudza­jām tabletēm, kuras viņš norija.

Piecpadsmitas pārdomās vēsta PAR PATEICĪBU

Resnā Berta taču bija drosmīga, vai ne? Kramplauzim sa­dot pa galvu — tas nav minēts viņas darba līgumā, un viņa to­mēr to darīja. Par to jāpateicas. Bet ko pēc tam dara Poges kundze? Viņa aiziet gulēt!

Turpretim Poges kungs, pirmkārt, Bertai spiež roku un, otrkārt, sniedz divdesmit marku zīmi. Dažs labs sniegtu viņai tikai roku, kaut gan naudas tam būtu papilnam. Kāds cits var­būt iedotu tikai divdesmit markas. Poges kungs izdarīja vienu un otru. Viņš resnajai jaunkundzei, pirmkārt spieda roku un tikai tad deva naudu. Es uzskatu, ka arī secība ir labāka. Viņš varēja papriekš viņai pasniegt naudas zīmi, tad pakratīt roku un sacīt: «Starp citu, es jums arī pateicos.»

Nē, viņš visu izdara pilnīgi pareizi. Viņš uzvedas nevai­nojami.

Jo ilgāk es Poges kungu pazīstu, jo vairāk viņš man patīk. Ar katru nodaļu viņš man kļūst simpātiskāks.

Nu, un it sevišķi pēdējā nodaļā, kas tūlīt sekos!

Kad Punktiņa nākamā dienā iznāca no skolas, pavisam pre­tēji paradumam durvju priekšā atkal stāvēja auto. Un šoreiz tajā bez Hollaka kunga sēdēja arī tēvs. Viņš pamāja Punktiņai. Bet pārējās mazās meitenītes no dusmām aizskrēja. No brau­ciena ar auto atkal nekas neiznāca.

Punktiņa sasveicinājās ar šoferi un iekāpa.

— Vai kaut kas noticis? — viņa bailīgi jautāja.

— Nē, — atbildēja tēvs. — Man patlaban ir mazliet laika.

— Kas tev ir? — jautāja Punktiņa un raudzījās viņā tā, it kā tas pēkšņi būtu uzaudzējis kuplu bārdu. — Laiks?

Mazā meitiņa patiešām samulsināja Poges kungu.

— Nu jā, — viņš piemetināja. — Nejautā tik muļķīgi. Kād­reiz jau arī atliek laiks.

— Tas ir jauki, — viņa iesaucās. — Vai mēs nevarētu braukt uz Sarlotenhofu ēst vēja pūšļus?

— Es domāju, ka mums labāk vajadzētu aizbraukt uz skolu pēc tava Antona.

Tad viņa apķērās tēvam ap kaklu, un viņas skūpsts bija tik skaļš kā lielgabala šāviens. Viņi ātri brauca uz Antona skolu un ieradās laikā. Antons gandrīz atkrita augšpēdu, ieraugot, ka Punktiņa un viņas tēvs to gaida skaistajā mašīnā. Punktiņa pamāja Antonam, viņas tēvs tam spieda roku un teica, ka viņš esot varens zellis. Ar Velna Robertu viņš esot veikli izrīkojies.