ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

— Cik ilgi šīs abas tur parasti stāv?

— Vismaz divas stundas, tā līdz desmitiem.

Poges kungs atkal nokāpa no ietves. Viņam bija tāda seja, it kā viņš tūlīt gribētu mesties tur pāri, tad viņš apdomājās un pateicās ierēdnim. Policists sveicināja un gāja tālāk.

Pēkšņi parādījās Gotfrīds Kleperbeins, ņirdza pār visu seju un raustīja Poges kungu aiz mēteļa.

— Nu, ko es jums teicu, direktora kungs? — viņš čukstēja. — Vai esmu melojis?

Poges kungs klusēja un stingām acīm raudzījās pāri ielai.

— Tilta otrā pusē stāv jūsu meitas jaunkundzes draugs, — naidīgi sacīja Kleperbeins. — Tas arī ubago. Bet tā pa īstam. Viņa vārds ir Antons Gasts. Tam jau sen vajadzētu atrasties aizgādībā.

Poges kungs klusēja un vēroja Antonu. Vai Punktiņa drau­dzētos ar šo ubaga zēnu? Un kādēļ gan īsti viņa meita un audzinātāja pārdod sērkociņus? Kas aiz tā slēpjas? Kāpēc vi­ņām vajadzīga nauda? Viņš tiešām nezināja ko domāt.

— Tā, nu būtu laiks izmaksāt honorāru, — atgādināja Kle­perbeins un viegli pieskārās Poges kunga mētelim. Direktors iz­vilka kabatas portfeli, izņēma desmit marku zīmi un iedeva zēnam.

— Paturiet kabatas portfeli rokā, — piemetināja Kleper­beins. — Ja jūs man pieliksiet vēl desmit markas, tad es ne­stāstīšu nevienam citam, ko jūs nupat redzējāt. Pretējā gadī­jumā es to darīšu, un jau rīt par to varēs lasīt avīzēs. Tas jums droši vien būtu nepatīkami.

Nu Poges kungam pietrūka pacietības. Viņš zēnam iedeva tādu pļauku, ka noskanēja vien. Daži garāmgājēji apstājās un gribēja jau iejaukties. Bet zēns tik ātri aizskrēja, ka viņi no­domāja, ka tā vajag. Gotfrīds Kleperbeins skrēja, ko kājas nes. Viss šis notikums viņam sagādāja ļoti daudz pļauku. Tā jau nu bija trešā, un viņš nolēma apmierināties ar desmit markām. Desmit markas un trīs pļaukas, pagaidām viņam ar to pietika.

Poges kungs vairs nevarēja noskatīties, kā viņa meita stāv lietū uz tilta. Vai nepārskriet pāri un neaizvest Punktiņu mā­jās? Taču tad viņam ienāca vēl kas labāks prātā. Viņš pamāja taksometram.

— Brauciet, cik ātri vien iespējams, uz operu! — viņš uz­sauca, iesēdās mašīnā un aizbrauca.

Kas viņam bija padomā?

Antonam neveicās. Pirmkārt, viņš atkal stāvēja neienesīgajā pusē, un, otrkārt, lija. Kad lija, cilvēki steidzās vairāk, nekā parasts. Viņiem nebija nekādas vēlēšanās apstāties un vilkt laukā no kabatas naudas maku. Neveicās, bet garastāvoklis vi­ņam bija labs. Salabšana ar māti viņu joti iepriecināja.

Pēkšņi viņš viegli satrūkās. Tas taču bija Andahtas jaun­kundzes līgavainis, tas taču bija Velna Roberts?

Vīrietim bija mugurā lietus mētelis un galvā dziļi uz acīm uzvilkta cepure, viņš pagāja Antonam garām, nemaz to neievē­rodams. Antons aizvēra savu koferi un pienācīgā atstatumā se­koja viņam.

Vīrietis aizgāja līdz tilta galam, tur to šķērsoja un pa tilta otru pusi nāca atkal lēnām atpakaļ. Antons iepleta acis. Drīz vīrietim vajadzēja pienākt pie Andahtas jaunkundzes! Antons virzījās pamazām gar margām uz priekšu. Tagad šis tēvainis deva guvernantei kādu zīmi, un viņa nobijās. Punktiņa to ne­manīja. Viņa kniksēja un vaimanāja, un gribēja garāmgājējiem par katru cenu pārdot sērkociņus.

Antons piespiedās cieši pie margām dažu metru attālumā no visiem trim un vēroja, kas notiks. Vīrietis Andahtas jaunkun­dzei iedeva krietnu dunku pa sāniem, viņa purināja galvu, tad viņš sagrāba viņas roku un tvēra somā, kas karājās viņai uz rokas, pavandījās tajā un izvilka kaut ko spīdošu. Antons rau­dzījās turp. Tās bija atslēgas.

Atslēgas? Kādēļ šis tēvainis no Andahtas jaunkundzes pa r ņēma atslēgas?

Viņš apgriezās, Antons pārliecās pār tilta margām, lai viņu nepamanītu, un iespļāva Sprē upē. Vīrietis pagāja garām, un nu viņam pēkšņi bija ļoti jāsteidzas. Viņš aizskrēja prom pa Kuģu būvētāju dambi.

Antons ilgi nedomāja. Viņš ieskrēja pirmajā restorānā, kas pagadījās ceļā, palūdza tālruņu grāmatu un meklēja burtu P.

Tad viņš sameklēja kabatā naudu un ieskrēja tālruņu ka­bīnē.

Divpadsmitās pārdomās vesta PAR NELIEŠIEM

Gotfrīds Kleperbeins ir nelietis. Tādi nelieši sastopami jau starp bērniem. Tas ir sevišķi sāpīgi.

Ir daudz pazīmju, pēc kurām var noteikt šādu nelieti. Ja cilvēks ir slinks, viltīgs, nesātīgs, naudaskārs, melis, tad var saderēt uz desmit pret vienu, ka runa ir tikai par nelieti. Pa­taisīt tādu nelieti par kārtīgu cilvēku ir visgrūtākais uzdevums, kādu vien var iedomāties. Tas ir tas pats kā ar sietu nest ūde­ni. Savādi, kāpēc tas ir tik grūti? Ja cilvēks zina, cik skaisti un patīkami ir būt pieklājīgam, tad viņam taču vajadzētu vi­siem spēkiem censties tādam kļūt, vai ne?

Ir tālskati, kurus var izvilkt. Vai jūs tādus esat redzējuši? Tie ir mazi un glīti, un tos var ērti iebāzt kabatā. Bez tam tos var arī izbīdīt, un tad tie ir garāki par pusmetru. Tāpat, man šķiet, ir arī ar šiem neliešiem. Un varbūt ar cilvēkiem vispār. Jau bērna gados tie ir tieši tādi, par kādiem kļūst vēlāk, tādi kā izvelkamie tālskati. Viņi tikai aug, viņi nemainās.

Resnā Berta sēdēja virtuvē, ēda sviestmaizi ar desu un dzēra kafiju. Viņa savā brīvdienā ar draudzeni bija izgājusi pastaigāties, bet, tā kā lietus nepārstāja, viņa bija atgriezusies mājās ātrāk nekā parasti. Tagad viņa savu īgnumu par lietaino brīvdienu remdināja ar aknu desu un romānu ilustrētajā žur­nālā.

Pēkšņi zvanīja tālrunis.

— Arī tas vēl! — viņa nomurmināja un aizšļūca pie apa­rāta. — Direktora Poges dzīvoklis, — viņa sacīja.

— Vai es varētu runāt ar direktoru Poges kungu? — jau­tāja bērna balss.

— Nē, — sacīja Berta, — kungi ir operā.

— Tas jau ir briesmīgi, — bērns noteica.

— Kas noticis, ja drīkstu jautāt? — prasīja Berta.

— Kas tur runā?

— Poges kalpone.

— Ak tā, resnā Berta! — iesaucās bērns.

— Kāpēc tad resnā? — viņa aizvainota sacīja. — Bet Berta es esmu, un ar ko tad man ir tas gods?

— Esmu Punktiņas draugs, — paskaidroja bērna balss.

— Tā, — sacīja Berta, — un man laikam vajadzēs iet uz viņas istabu un jautāt, vai viņa nakts vidū ar tevi nevēlas saspēlēt futbolu?

— Blēņas! — sacīja zēns. — Pie jums tūlīt ieradīsies An­dahtas jaunkundzes līgavainis.

— Jo tālāk, jo trakāk! — sacīja Berta. — Guvernante taču sen jau guļ.

— Nekā tamlīdzīga, — atbildēja bērna balss. — Izņemot jūs, dzīvoklī nav vairāk neviena cilvēka.

Resnā Berta paskatījās tālruņa klausulē tā, it kā gribētu pārliecināties, vai tajā viss kārtībā.

— Ko? — viņa tad jautāja. — Ko? Andahta un Punktiņa nav savās gultās?

— Nē, — sauca bērns, — bet par to vēlāk. Jūs esat viena pati mājās. Ticiet taču man beidzot. Un tagad nāk līgavainis, lai ielauztos. Atslēgas viņam jau ir. Un dzīvokļa plāns arī. Drīz viņš būs klāt.

— Kaut kas vienreizējs, — sacīja Berta. — Ko nu lai es daru?

— Izsauciet steidzīgi policiju. Un tad sameklējiet ogļu lāp­stu vai ko tamlīdzīgu. Un, kad līgavainis atnāks, zveliet viņam pa pauri.

— Tev viegli runāt, mans dēls, — sacīja Berta.

— Labu veiksmi! —- sauca mazais. — Turieties! Neaizmir­stiet piezvanīt policijai. Uz redzi!