ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Здесь есть возможность читать онлайн «ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1983, Издательство: «LIESMA», Жанр: Детские приключения, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI
ĒRIHS KESTNERS
Romāni berniem
RĪGA «LIESMA» 1983
Erich KSstner EMIL UND DIE DETECTIVE Williams & Co. Verlag Berlin-Grunewald 1932
Erich Kastner DAS DOPPELTE LOTTCHEN Altberliner Verlag Lucie Groszer
Erich Kastner PONKTCHEN UND ANTON Cecilie Dressler Verlag Berlin
No vācu valodas tulkojušas Laima Rumniece, lize Gintere un Zigrida Plaka
Mākslinieks Valters Trirs
Kestners Ē.
 Emīls, divas Lotiņas un citi: Romāni bērniem / No vācu vai. tulk. L. Rūmniece, I. Gintere, Z. Plaka; Māksi. V. Trīrs. — R.: Liesma, 1983. — 296 lpp., il.
Krājumā iekļauti trīs populārā vācu rakstnieka darbi: «Emīls un Berlī­nes zēni», «Divas Lotiņas» un «Punktiņa un Antons». Vidējā skolas ve­cuma bērniem.

EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Bertai tā kratījās galva un klabēja zobi, ka viņa netika ne no vietas. Viņa bija ļoti uztraukusies, paraustīja Punktiņas un arī Andahtas jaunkundzes istabas durvis, mājās nebija nevie­nas dzīvas dvēseles. Visapkārt klusums. Tikai Pifka ņurdēja. Viņš tupēja savā groziņā pie Punktiņas durvīm, tad uzslējās augšā un aiztenterēja Bertai līdzi. Nu viņa saņēmās un piezva­nīja policijai.

— Tā, — sacīja kāds ierēdnis. — Labi, es tūlīt kādu aizsū­tīšu. — Pēc tam Berta sāka meklēt sitamo.

— Kā gan zēns varēja iedomāties par ogļu lāpstu, — viņa teica Pifkam, — ja mums ir centrālā apkure. — Beidzot viņa bērnu istabā atrada divas koka vāles, ar kurām Punktiņa daž­kārt vingroja. Viņa paņēma vienu vāli, nostājās pie parādes durvīm un nodzēsa gaitenī gaismu.

— Virtuvē mēs atstāsim gaismu degot, — viņa sacīja Pif­kam, — citādi es vēl netrāpīšu. — Pifka nogūlās viņai blakus un pacietīgi gaidīja. Viņam viss vēl īsti nebija skaidrs, un gu­lēdams viņš rūca pats uz savu asti.

— Vai tu būsi mierā! — čukstēja Berta. Pifka šādu toni ne­varēja ciest. Bet viņš paklausīja. Berta atnesa krēslu un apsē­dās, jo viņai kļuva ļoti nelabi. Šodien viss gāja kā pa elli.

Kur gan varētu būt Punktiņa un Andahta? Nolāpīts, būtu kaut pušplēstu vārdu bildusi!

Tad kāds nāca pa kāpnēm augšā. Viņa piecēlās, satvēra vā­li un aizturēja elpu. Sis kāds stāvēja aiz durvīm. Pifka piecēlās un uzmeta tādu kūkumu kā runcis. Spalva bija sacelta.

Sis kāds iebāza atslēgu durvīs un pagrieza. Tad viņš ie- bnza drošības atslēgu un pagrieza. Pēc tam viņš iebāza atslē­gas caurumā slēdzi. Durvis atvērās. Sis kāds ienāca gaitenī, ko vaji apgaismoja virtuves spuldze. Berta pacēla savu vāli un gaza vīrietim pa pauri. Viņš sagrīļojās un sašļuka kā maiss, — Tas nu būtu padarīts, — sacīja Berta Pifkam un iededza gaismu. Vīrietim mugurā bija lietus mētelis, dziļi pār acīm uzmaukta cepure. Pifka apostīja Andahtas jaunkundzes līgavaini un, kaut arī ar nokavēšanos, pēkšņi kļuva ārkārtīgi drošsirdīgs un iekodās viņam ar zobiem kājās. Bet vīrietis gulēja uz celiņa un nekustējās.

— Kaut nu drīzāk ierastos policija, — noteica Berta, apsē­dās uz krēsla, paņēma vāli rokā un gaidīja.

— Vajadzētu sasiet, — viņa ieminējās Pifkam. — Atnes no virtuves veļas auklu. — Pifka nebija attapīgs. Abi sēdēja pie kramplauža un baidījās, ka tikai šis nesāktu atžirgt.

Kā tad, vīrietis atvēra acis un piecēlās sēdus. Viņa skatiens pamazām kļuva skaidrāks.

— Man ļoti žēl, — sacīja resnā Berta, pavisam aizkusti­nāta, un iezvēla viņam otrreiz.

Vīrietis mazliet iestenējās un noslīga atkal zemē.

— Kur gan kavējas policija? — Berta pukojās. Bet tieši tajā brīdī likuma sargi ieradās.

Trīs policisti, vēderus turēdami, smējās par ainu, ko ierau­dzīja.

— Es tikai gribētu zināt, par ko te būtu jāsmejas, — iesau­cās resnā Berta. — Labāk sasieniet šo tēvainil Viņš tūlīt atkal atžirgs! — Policisti uzlika kramplauzim roku dzelžus un pār­meklēja viņu. Viņi atrada atslēgas, dzīvokļa plānu, mūķīzeru saišķi un revolveri.

Kārtībnieku vecākais paņēma šos priekšmetus. Berta visus trīs kungus virtuvē pacienāja ar kafiju un lūdza viņus palikt tik ilgi, kamēr atgriezīsies Poges. Meitene un audzinātāja esot pazudušas. Sazini, kas viss vēl šodien nenotiks!

— Labi, bet tikai mazu brītiņu, — sacīja vecākais kārtīb­nieks.

Drīz vien visi dzīvi tērzēja. Pifka tikmēr apsargāja sasieto blēdi un slepus pamēģināja, kā garšo pazoles.

Trispadsmitas pārdomās vesta PAR NEJAUŠĪBU

Ja šajā vakarā nebūtu lijis, resnā Berta būtu mājās pārnā­kusi vēlāk. Ja resnā Berta būtu pārnākusi vēlāk, tad zaglis va­rētu netraucēti zagt. Tā bija tīrā nejaušība, ka viņa bija mājās un ka zādzība neizdevās. Ja Galvani nejauši nebūtu ievērojis, kā raustās viņa uzkārtie vardes stilbi, tad nebūtu atklāta dzīv­nieku elektrība vai ari to atklātu daudz vēlāk.

Ja Napoleons 1813. gada 18. oktobrī nebūtu bijis tik nogu­ris, viņš varbūt kaujā pie Leipcigas būtu uzvarējis.

Daudzi notikumi, kas cilvēces attīstībā bijuši izšķīrēji, ra­dušies nejauši, un varēja notikt gluži pretējais vai arī pavisam kas cits.

Nejaušība ir pasaules lielākā vara. Citi ļaudis nejaušības vietā saka — liktenis. Viņi saka: tā bija liktenīga sagadīšanās, ka Napoleons 1813. gada 18. oktobrī bija tik noguris un ka vi­ņam bija vēdergraizes. Nejaušība jeb liktenis — tā ir gaumes lieta.

Mana māte šādos gadījumos saka: «Viens labprāt ēd desu, cits zaļās ziepes.»

Četrpadsmita nodaļa

Kāda vakarkleita kļūst netīra

Pie operas direktors Poge izlēca no mašīnas, samaksāja un ieskrēja teātri. Viņa sieva sēdēja ložā aizmiegtām acīm un klau­sījās mūziku. Rādīja «Bohēmu», tā ir ļoti skaista opera, un mūzika ir tāda, it kā lītu salds konfekšu lietus. Kāds ļoti sla­vens tenors dziedāja Rūdolfa partiju, un vietas ložās bija bries­mīgi dārgas. Ar to, cik maksāja divas vietas, Antons ar māti varētu pārtikt četrpadsmit dienas.

Poges kungs ienāca ložā. Viņa sieva izbrīnījusies atvēra acis un nikni uz viņu paskatījās. Viņš nostājās aiz viņas sē­dekļa, satvēra viņu aiz pleciem un teica:

— Nāc ārā! — Sis tvēriens viņai likās neciešams, un viņa pagrieza pret vīru savu sašutušo seju. Vīrs stāvēja pustumsā, lietū izmircis, ar paceltu apkakli un skatījās sievai garām.

Viņa nekad nebija jutusi sevišķi lielu respektu pret vīru, jo tas bija pārāk labs pret viņu. Bet nu Poges kundze nobijās.

— Ko tas nozīmē? — viņa jautāja.

— Tūlīt nāc ārā! — viņš pavēlēja. Un, kad sieva aizvien vēl kavējās, Poges kungs uzrāva viņu no sēdekļa un izvilka sev līdzi no ložas ārā. Viņai tas likās neticami, bet viņa neuzdro­šinājās neko vairs iebilst.

Viņa noskrēja vīra pavadībā pa kāpnēm lejā. Vīrs pieprasīja sievas virsdrēbes, aplika viņai apmetni un dusmīgi piecirta kaju, kad viņa piestājās pie spoguļa un visādi ņēmās grozīt savu sudraba cepurīti. Viņš vilkšus izvilka sievu no teātra.

Šofera — Hollaka kunga tur, protams, nebija. Viņam vaja­dzēja ierasties tikai izrādes beigās. Sievas roku Poges kungs nelaida vaļā. Klupdami viņi gāja pa peļķēm pāri ielai. Vislab­prātāk Poges kundze tagad būtu raudājusi. Pie stūra stāvēja taksometri. Viņš iegrūda sievu pirmajā taksometrā, nosauca šo­ferim kādu adresi, iekāpa pats un uzsēdās uz sievas zīda ap­metņa. Bet viņa neuzdrošinājās neko teikt.

Taksometrs brauca ļoti ātri. Poges kungs sēdēja viņai bla­kus ar izklaidīgu seju un švīkāja kājas.

— Manas sudraba kurpes ir beigtas, — murmināja sieva. — Botes aizmirsu garderobē.

Vīrs neko neatbildēja un stīvi raudzījās vienā punktā. Kā gan šai personai bija ienācis prātā tērpties skrandās, izlikties par aklu un iet ar viņa bērnu ubagot. Vai šī Andahtas jaun­kundze bija galīgi jukusi?

— Draņķe tāda!

— Kas tad? — jautāja sieva.

Viņš klusēja.

— Ko tas īsti nozīmē? — prasīja sieva. — Es sēžu teātrī, bet tu izrauj mani ārā, lietū. Izrāde bija pirmklasīga. Un dār­gās ieejas biļetes!

— Klusu! — viņš atrūca un raudzījās caur mašīnas logu. Pie Komiskās operas auto apstājās. Viņi izkāpa. Poges kundze izmisusi aplūkoja savas izmirkušās kurpes. Kā gan viņa va­rēja atstāt savas botes garderobē! Andahtas jaunkundzei rit no rīta jāaiziet tām pakaļ.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI»

Обсуждение, отзывы о книге «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x