ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Noskumis Antons apsēdās pie galda, paņēma skolas somu un tinti un sāka košļāt spalvaskātu.

Beidzot māte atkal atgriezās. Viņa bija nopirkusi mazu puķu pušķīti, atnesa ūdeni, ielika puķes ziliraibā vāzē, sakārtoja la­pas, tad aizvēra logu un, uzgriezusi Antonam muguru, palika pie tā stāvam un klusēja.

— Skaistas puķes, — viņš sacīja, rokas sakrustojis, un tikko varēja elpot. — Gaiļbiksītes, vai?

Māte stāvēja istabā kā svešs cilvēks. Viņa skatījās ārā pa logu un raustīja plecus. Vislabāk viņš būtu pieskrējis mātei klāt. Bet viņš tikai mazliet pacēlās no krēsla un lūdza:

— Saki taču kādu vārdu! — Viņa balss skanēja kā aizsma­kusi, un varbūt viņa to arī nedzirdēja.

Un tad viņa jautāja nepagriezdamās:

— Kāds šodien ir datums?

Viņš gan brīnījās un, lai viņu vēl vairāk nenokaitinātu, pie­skrēja pie sienas kalendāra un skaļi lasīja:

— Devītais aprīlis.

— Devītais aprīlis, — viņa atkārtoja un piespieda kabatas lakatiņu pie mutes.

Un pēkšņi viņš saprata, kas bija noticis! Mātei šodien dzim­šanas diena. Un viņš to bija aizmirsis!

Antons atkrita krēslā un trīcēja. Viņš aizvēra acis, un viņa karstākā vēlēšanās bija ielīst kaut vai zemē. Tad tāpēc viņa šo­dien bija piecēlusies. Un tāpēc viņa bija izvārījusi zirņus ar de­siņām. Viņai pašai bija sev jānopērk puķu pušķītis! Nu viņa stāvēja pie loga aizmirsta. Viņš pat neuzdrīkstējās pieiet tu­vāk un noglāstīt viņu. Jo viņa to nevarēja viņam piedot. Kaut viņš vismaz zinātu, kā uz ātru roku var saslimt. Tad māte, pro­tams, pienāktu pie viņa gultas — un viss būtu atkal labi. Viņš piecēlās un gāja uz durvīm. Tur viņš vēlreiz atgriezās un lū­dzoši jautāja:

— Vai tu sauci, māmuļ?

Bet viņa, atspiedusies pret logu, stāvēja klusi un nekustīgi.

Viņš izgāja ārā, virtuvē apsēdās pie pavarda un gaidīja, kad sāks birt asaras. Bet asaras nebira. Tikai reizēm viņš nodrebinājās, it kā kāds viņu turētu aiz apkakles.

Tad viņš sameklēja tušas kārbiņu un izņēma vienu marku. Jā, tam nu vairs nebija nekādas nozīmes. Marku viņš iebāza kabatā. Vai tomēr nevajadzētu noskriet lejā un kaut ko atnest? Viņš jau dāvanu varētu iemest vēstuļu kastītē un pats aizskriet. Un nekad vairs neatgriezties! Šokolādi tik viegli varēja iebāzt pa vēstuļu kastītes spraugu un apsveikumu kartīti klāt. «No tava dziļi nelaimīgā dēla Antona,» viņš apakšā parakstītos. Tā mātei paliktu no viņa vismaz laba piemiņa.

Uz pirkstgaliem viņš izzagās no virtuves, izgāja cauri gai­tenim, piesardzīgi atvēra gaiteņa durvis, izlavījās ārā un kā zaglis aizvēra durvis.

Māte vēl ilgi stāvēja pie loga un raudzījās ārā, it kā tur būtu izlikta visa viņas trūcīgā un drūmā dzīve. Viņa zināja tikai bēdas, tikai slimības un rūpes. Kā zēns varēja aizmirst viņas dzimšanas dienu! Arī viņš tai pamazām zuda — tāpat kā viss pārējais, un līdz ar to zuda viņas dzīves vienīgais saturs. Pēc operācijas viņa domāja: «Man jādzīvo, kas notiks ar An­tonu, ja es tagad nomiršu?» Un nu viņš bija aizmirsis viņas dzimšanas dienu!

Beidzot viņai kļuva mazā puišeļa žēl. Kur gan viņš varēja būt? Savu aizmāršību viņš jau bija nožēlojis. «Vai tu sauci, māmuļ?» viņš vēl bija jautājis, iekams nobēdājies atstāja is­tabu. Viņa nedrīkstēja būt barga. Viņš tik ļoti bija nobijies. Viņa nedrīkstēja būt tik stingra, viņas dēļ viņš pēdējās nedēļās bija daudz izcietis. Sākumā viņš katru dienu viņu slimnīcā ap­ciemoja. Viņam bija jāiet uz pilsētas ēdināšanas punktu, un dzīvoklī viņš bija gluži viens dienu un nakti. Tad viņa pār­brauca mājās. Jau četrpadsmit dienas viņa gulēja gultā, un zēns vārīja ēdienus un gāja iepirkties, un pāris reižu ar slapju lupatu bija pat uzmazgājis grīdu.

Māte sāka dēlu meklēt. Viņa iegāja guļamistabā. Iegāja virtuvē. Paskatījās pat tualetes telpā. Viņa ieslēdza gaitenī gaismu un paskatījās aiz skapjiem.

— Anton! — viņa sauca. — Nāc, manu zēn, es vairs nedus­mojos! Anton!

Viņa sauca gan skaļi, gan klusi, gan maigi. Dzīvoklī zēna nebija. Kaut kur aizskrējis. Sirds kļuva nemierīga. Māte lū­dzoši sauca tā vārdu. Viņš bija prom.

Viņš bija prom! Tad viņa atrāva dzīvokļa durvis un skrēja pa kāpnēm lejā meklēt savu zēnu.

Devītās pārdomās vesta PAR PASSAVALDĪSANOS

Kā jums Antons patīk? Man viņš ļoti patīk. Bet tā aizskriet projām un pamest māti vienu, tas man, atklāti sakot, diez kā nepatīk. Kas notiktu, ja katrs, kas izdarījis kaut ko nepareizi, skrietu projām? Grūti pat iedomāties. Galvu nedrīkst zaudēt, vajag turēt drošu prātu!

Vai arī cits gadījums. Kāds puika dabūjis sliktu liecību, skolotājs vecākiem atsūtījis vēstuli vai ari, teiksim, kāds bērns mājās nejauši sasitis dārgu vāzi, cik bieži tad dzird runājam: «Aiz bailēm no soda aizbēdzis. Nav nekur atrodams. Vecāki sagatavojušies uz visļaunāko.»

Nē, draugi, tā neiet. Ja kaut kas izdarīts, tad jāsaņemas un jāizrunājas. Un, ja kādam ir tik ļoti lielas bailes no soda, tad par to, laipni lūdzu, padomājiet iepriekš.

Pašsavaldīšanās ir svarīga un vērtīga īpašība. Un galve­nais, kas būtu vērā ņemams, — pašsavaldīšanos var iemācīties.

Aleksandrs Lielais, lai izvairītos no pārsteidzīga soļa, katr­reiz, pirms pieņēma kādu lēmumu, skaitīja līdz trīsdesmit. Nu, lūk, brīnišķīga recepte. Vajadzības gadījumā dariet tāpat.

Vēl labāk būs, ja skaitīsiet līdz sešdesmit.

— Labdien, Gasta kundze, — kāds sacīja, kad viņa iznāca no mājas. — Jūs brīnišķīgi izskatāties. — Tā bija Punktiņa ar Pifku, īstenībā meitenei Antona māte likās šausmīgi bāla un uztraukta. Bet zēns taču bija lūdzis mātes izskatu atzīt par lie­lisku. Un Punktiņa bija meitene, kas turēja vārdu, tā gan! An­dahtas jaunkundze ar savu līgavaiņa kungu atradās Vasaras kafejnīcā, un Punktiņai viņa bija likusi tur ierasties tieši pulk­sten sešos.

Gasta kundze samulsusi raudzījās apkārt un, ne vārda ne­sakot, sniedza Punktiņai roku.

— Kur Antons? — jautāja meitene.

— Prom, — čukstēja Gasta kundze. — Iedomājies, viņš ir aizbēdzis. Es biju dusmīga, ka viņš aizmirsis manu dzimšanas dienu.

— Apsveicu jūs no sirds, — sacīja Punktiņa. — Apsveicu dzimšanas dienā!

— Pateicos, — atbildēja Gasta kundze. — Kur gan viņš va­rētu būt?

— Nu, nezaudējiet taču galvu, — mierināja Punktiņa. — Zēnu mēs dabūsim rokā. Nekur viņš nepazudīs. Kā būtu, ja mēs pastaigātu pa veikaliem un apjautātos? — Tā kā Antona māte tikai grozīja galvu uz visām pusēm un, kā likās, neko nedzirdēja, tad Punktiņa paņēma viņu pie rokas un vilka uz piena veikalu blakus mājā. Savu takšeli viņa palaida uz ielas un teica: — Labo sunīt, meklē Antonu!

Bet Pifka atkal ne vārda nesaprata.

Pa to laiku Antons pirka šokolādi.

Pārdevēja bija veca dāma ar lielu pakakli. Viņa aizdomīgi paskatījās uz zēnu, kad tas ar neizsakāmi skumju seju prasīja tāfelīti vislabākās piena šokolādes.

— Man vajag dzimšanas dienai, — viņš bēdīgi sacīja.

Pārdevēja kļuva mazliet laipnāka, ietina šokolādi glīti, kā

nākas, zīda papīrā un apsēja ar gaišzilu lenti.

— Sirsnīgs paldies, — Antons nopietni sacīja, uzmanīgi ie­bāzis šokolādi kabatā, un samaksāja. Viņa izdeva naudu, un tad viņš gāja uz rakstāmlietu veikalu.