ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Antons stāvēja tilta pretējā pusē, kur garām gāja mazāk ļaužu. Rokās viņš turēja mazu, atvērtu koferīti un, ja kāds gā­ja garām, sacīja: «Vai jūs nevēlaties brūnas vai melnas kurpju

auklas? Sērkociņi noder vienmēr. Laip­ni lūdzu.» Viņam nebija tirgotāja ta­lanta. Viņš neprata Jaužu priekšā vai­manāt, lai gan viņš bija tuvāk raudām nekā smiekliem. Mājas saimniekam viņš bija apsolījis parīt samaksāt piecas markas par īri, saimniecības nauda arī gāja uz beigām. Rīt viņam vajadzēja pirkt margarīnu, viņš bija ieplānojis pat ceturtdaļmārciņu aknu desas.

— Tev jau ari vajadzēja drīzāk at­rasties gultā nekā šeit, — sacīja kāds kungs.

Antons to uzlūkoja lielām acīm.

— Ubagošana man sagādā ārkārtī­gu prieku, — viņš murmināja.

Vīrietis mazliet nokaunējās.

— Nu jā, ir jau labi, — viņš sa­cīja. —• Nedusmojies. — Un tad viņš Antonam iedeva naudas gabalu. Piecdesmit feniņus!

— Es jums ļoti pateicos, — Antons sacīja un sniedza vi­ņam divus pārus kurpju auklas.

— Es valkāju zābakus bez auklām, — sacīja kungs, pacēla cepuri un steidzīgi devās tālāk.

Antons bija priecīgs un skatījās uz savu draudzeni tilta otrā pusē. Oho, vai tikai tas nav Kleperbeins? Viņš aizvēra savu koferīti un pārskrēja pāri ielai. Gotfrīds Kleperbeins bija nostā­jies Punktiņai un Andahtas jaunkundzei taisni pretī un nekau­nīgi uz viņām lūkojās. Punktiņa šveicara dēlam gan parādīja mēli, bet audzinātāja trīcēja no uztraukuma. Antons Kleperbei­nam pamatīgi iespēra pa sēžamvietu. Zēns saniknots apgriezās, bet, ieraudzījis Antonu Gastu, atcerējās pļaukas, ko pēcpus­dienā bija dabūjis, un uzsāka gargabalskrējienu.

— No tā mēs būtu atkratījušies, — sacīja Punktiņa un snie­dza Antonam roku.

— Nāciet, — Andahta ieminējās. — Nāciet, mēs ejam uz restorānu. Es ielūdzu arī Antonu.

— Bravo! — iesaucās Punktiņa, satvēra zēnu pie rokas un skrēja ar viņu pa priekšu. Andahtas jaunkundze pasauca mei­tenīti atpakaļ.

— Kāpēc tu mani neved? Ko tad ļaudis domās, ja es ar vi­sām acenēm jozīšu pa ielu? — Punktiņa satvēra audzinātāju pie rokas un vilka sev līdzi pa tiltu lejā, garām Fridriha ielai, uz Orienburgas vārtiem.

— Cik tu nopelnīji? — viņa jautāja.

— Deviņdesmit piecus feniņus, — zēns bēdīgi teica. — Kāds kungs man iedeva piecdesmit feniņus, citādi man būtu jāiet mājās tukšā.

Punktiņa viņam kaut ko iespieda saujā.

— Bāz kabatā! — viņa noslēpumaini čukstēja.

— Kas tur ir? — aizdomīgi jautāja Andahtas jaunkundze.

— Kas jums par daļu? — atbildēja Punktiņa. — Es taču jums arī neprasu, kas tie par jocīgiem zīmējumiem, ko jūs zīmējat.

Tad Andahtas jaunkundze kā zibens ķerta apklusa.

Iela bija patukša. Guvernante noņēma tumšās acenes un palaida Punktiņas roku vaļā. Viņi nogāja vēl pāris kvartālu. Un tad arī mērķis bija klāt.

Sestās pārdomās vesta PAR NABADZĪBU

Pirms apmēram simt piecdesmit gadiem Parīzes nabadzī­gākie iedzīvotāji gāja uz Versaļu, kur dzīvoja Francijas karalis un viņa sieva. Tā bija demonstrācija, jūs jau zināt, kas tas ir. Nabaga (audis nostājās pils priekšā un sauca: «Mums nav mai­zes! Mums nav maizes!» Tik slikti viņiem klājās.

Karaliene Marija Antuanete stāvēja pie loga un jautāja kādam augstākam virsniekam: «Ko šie ļaudis grib?»

«Majestāte,» atbildēja virsnieks, «viņi grib maizi, viņiem ir par maz maizes, viņi ir ļoti izsalkuši.»

Karaliene izbrīnījusies purināja galvu. «Viņiem nepietiek maizes?» jautāja viņa. «Lai tad viņi ēd kūkas!»

Jūs varbūt domājat, ka viņa tā sacīja, lai izsmietu nabaga ļaudis? Ne, viņa nezināja, kas ir nabadzība. Viņa domāja, ja acumirkli nav pietiekoši maizes, tad var ēst kūkas. Viņa nepa­zina tautu, viņa nepazina nabadzību, un pēc kāda gada viņu nonāvēja. Redziet, kas no tā iznāca.

Kā jums šķiet, vai nabadzību nevarētu izskaust, ja bagātie jau bērnībā zinātu, cik tā ir sūra? Vai jums neliekas, ka tad bagāto bērni teiktu: kad mēs būsim lieli un mums piederēs mūsu tēvu bankas, muižas un fabrikas, tad strādniekiem būs vieglāka dzīve! Strādnieki jau tad būtu viņu bērnības rotaļu biedri…

Vai jūs ticat, ka tas varētu būt iespējams?

Vai jūs gribat palīdzēt, lai tā būtu?

Restorānā dažkārt stāvēja un sēdēja dīvaini cilvēki, un Punktiņa labprāt ieradās šeit, viss viņai likās ļoti interesanti. Reizēm tur bija pat piedzērušie.

Antons žāvājās, un acis viņam no paguruma bija pavisam šauras.

— Šausmīgi, — viņš sacīja, — šodien es rēķināšanas stundā patiešām iemigu. Bremzera kungs mani tā sabrāza, ka es gan­drīz izvēlos no sola. Man vajadzētu kaunēties, viņš iesaucās, un mani skolas darbi pēdējā laikā arī esot tādi, ka tur daudz ko varētu vēlēties. Un, ja tas tā turpināšoties, viņš rakstīšot manai mātei vēstuli.

— Ak tu svētulis, — ieminējās Punktiņa. — Tā tikai vēl trūka! Vai tad viņš nezina, ka tava māte ir slima un ka tev jā­vāra un jāpelna nauda?

— Kas lai viņam to būtu teicis? — ziņkārīgi jautāja An­tons.

— Tu, protams, — atteica Punktiņa.

— Es labāk mēli sev nokodīšu, — sacīja Antons.

Punktiņai tas likās nesaprotami. Viņa paraustīja plecus.

Tad viņa pievērsās Andahtas jaunkundzei. Tā sēdēja kaktā un stīvi raudzījās vienā punktā.

— Man šķiet, jūs mūs ielūdzāt?

Andahtas jaunkundze sarāvās un pamazām sāka atjēgties.

— Ko jūs gribat?

— Apelsīnus ar putu krējumu, — ierosināja Punktiņa, un Antons pamāja. Jaunkundze piecēlās un piegāja pie bufetes.

— Kur tu ņēmi naudu, ko man pirmīt slepus iedevi? — jau­tāja zēns.

— Andahta taču atdod visu naudu līgavainim. Tādēļ es

drusku no tās noblēdīju. Klusu! Bez ierunām! — viņa iesaucās stingri. — Uzmanies, viņa noteikti atkal dzer šņabi. Tā labiņā taču žūpo. Zini, šodien viņa sēdēja savā istabā un zīmēja četr­stūrus, un vienā bija rakstīts «dzīvojamā istaba» un otrā «darb­istaba»; vairāk es nevarēju saskatīt.

— Tas bija dzīvokļa plāns, — konstatēja Antons.

Punktiņa iesita sev ar roku pa pieri.

— Ak es pērtiķis tāds, — viņa iesaucās, — un man tas ne­ienāca prātā! Bet kālab viņa zīmē dzīvokļa plānus? — To ne­zināja arī Antons. Tad Andahtas jaunkundze atgriezās un at­nesa bērniem apelsīnus. Viņa pati dzēra konjaku.

— Mēs taču nopelnījām vismaz trīs markas, — viņa no­teica. — Bet somā ir tikai viena marka astoņdesmit. Vai tu to saproti?

— Varbūt soma ir caura? — ieminējās Punktiņa. Andahtas jaunkundze tūlīt pārbaudīja.

— Nē, — viņa sacīja, — soma nav caura.

— Dīvaini, — prātoja Punktiņa. — Varētu domāt, ka te kāds zog. — Tad viņa nopūtās un murmināja: — Ir gan laiki.

Andahtas jaunkundze klusēja, iztukšoja savu glāzi, piecēlās un paņēma vēl vienu šņabi.

— Mēs stāvam stundām ilgi uz tilta, bet viņa nožūpo visu peļņu, Punktiņa pukojās viņai nedzirdot.

Tev vispār labāk vajadzētu palikt mājās, — iebilda An- lons Ja tavi vecāki to kādreiz uzzinās, tad būs liels traciš.

— Manis dēļ, — sacīja Punktiņa. — Vai tad es sev izrau- dzīju guvernanti?

Antons paņēma papīra salveti, kas atradās uz blakus gal­diņa, sagrieza turziņā un ielika tajā sešas apelsīna šķēlītes. Turziņu viņš ielika savā koferītī. Un, kad Punktiņa viņu jau­tājoši uzlūkoja, viņš samulsis sacīja: