ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Stundu vēlāk pie kādas mājas Kerntnera bulvārī no automa­šīnas izkāpj jauna, eleganta dāma un uzrunā saīgušo durvju sargu.

— Diriģenta kungs? — viņš rūc. — Nezi vai viš ir augše!

— Studijā ir gaisma. Tātad ir. Ņemiet!

Viņa sargam iespiež saujā naudu un aizsteidzas garām uz kāpnēm.

Tas aplūko naudas zīmi un iečāpo atpakaļ savā dzīvoklī.

— Tu? — augšā pie durvīm jautā Ludvigs Palfijs.

— Uzminēji! — ydzēlīgi attrauc Irēne Gerlaha un ienāk stu­dijā. Viņa apsēžas, aizkūpina cigareti un nogaidoši raugās di­riģentā.

Viņš neko nesaka.

— Kāpēc tu pa tālruni liec teikt, ka neesi runājams? — viņa jautā. — Vai tev liekas, ka tas ir ļoti interesanti?

— Es neesmu licis teikt, ka neesmu runājams.

— Bet?

— Es nebiju spējīgs ar tevi runāt. Es par to nevarēju do­māt. Bērns bija smagi slims.

— Bet tagad taču tam klājas labāk. Citādi jau tu būtu Ro- tenturma ielā.

Viņš pamāj ar galvu.

— Jā, viņai klājas labāk. Bez tam tur ir mana sieva.

— Kas?

— Mana sieva. Mana šķirtā sieva. Viņa šeit ieradās ar otru bērnu.

— Ar otru bērnu? — atbalso jaunā, elegantā dāma.

— Jā, mums ir dvīņi. Vispirms Luīziņa bija pie manis. Bet pēc brīvdienām otra. Taču to es nemaz nebiju ievērojis. Es to zinu tikai kopš vakardienas.

Dāma ļauni smejas.

— To tava šķirtene ir viltīgi izkārtojusi!

— Viņa jau arī to zina tikai kopš vakardienas, — diriģents nepacietīgi piebilst.

Irēne Gerlaha ironiski savelk skaisti nokrāsotās lūpas.

— Pikanta situācija, vai ne? Vienā dzīvoklī ir sieviete, ai

kuru tu vairs neesi precējies, otrā cita, ar kuru tu vēl neesi pre­cējies.

Viņu sagrābj niknums.

— Daudz ir tādu dzīvokļu, kuros ir sievietes, ar kurām es vēl neesmu precējies!

— Ā! — Viņa pieceļas. — Asprātīgs tu arī vari būt?

— Piedod, Irēne, esmu nervozs.

— Piedod, Ludvig, es arī.

Blaukš! Durvis ir aizcirtušās, un Gerlahas jaunkundze ir aizgājusi!

Pēc tam kad Palfija kungs kādu laiciņu ir noraudzījies uz durvīm, viņš pieiet pie flīģeļa, pašķirsta savas bērnu operas notis un, izvilkdams kādu nošu lapu, apsēžas pie taustiņiem.

Kādu laiku viņš spēlē no lapas. Nopietnu, vienkāršu kanonu vienā no vecajām baznīcas skaņkārtām. Tad viņš to variē. No doriešu skaņkārtas uz c-mollu. No c-molla uz es-dūru. Un pa­mazām no parafrāzes izlobās jauna melodija. Tik vienkārša un aizkustinoša melodija, it kā divas mazas meitenītes to dziedātu ar savām gaišajām, skaidrajām bērnu balsīm. Kādā vasarīgā pļavā. Pie vēsa kalnu ezera, kurā spoguļojas zilā debess. Tā debess, kuras saule vienlīdzīgi silda un apspīd visus radījumus, nešķirojot labajos, ļaunajos un tādos, kuriem viss ir vienalga.

Laiks, kas, kā zināms, dziedē brūces, dziedē ari slimības. Lotiņa ir atkal vesela. Viņa atkal nēsā bizes un matu lentes. Un Luīzei, tāpat kā agrāk, ir vaļējas cirtas, un viņa tās purina pēc sirds patikas.

Meitenes palīdz māmiņai un Rēzijai iepirkties un virtuves darbos. Viņas kopā rotaļājas bērnistabā. Viņas kopā dzied, kad Lotiņa vai pat tētiņš sēž pie klavierēm. Viņas apciemo Gabeles kungu blakus dzīvoklī. Vai arī izved ārā Peperlu, kad ārsta kungam ir pieņemšanas stundas. Suns ir samierinājies ar di­vām Luīziņām, pie kam savu īpašību mīlēt mazas meitenītes

viņš vispirms dubultoja un tad šīs simpātijas sadalīja uz pu­sēm. Ir jāprot izlīdzēties.

Bet dažreiz, jā, tad māsas bailīgi raugās viena otrai acīs. Kas tagad būs?

Četrpadsmitajā oktobri abām meitenēm ir dzimšanas diena, Viņas ar vecākiem sēž bērnistabā. Divos svečturos katrā deg pa desmit svecēm. Viņi ēd mājas cepumus un dzer šokolādi. Tētis nospēlē brīnum jauku «Dzimšanas dienas maršu dvīnī­šiem». Tad viņš uz klavieru ķebļa apgriežas apkārt un jautā:

—- Kāpēc mēs jums galu galā nekā nedrīkstējām dāvināt?

Lotiņa dziļi ievelk elpu un saka:

—- Tāpēc, ka mēs vēlamies kaut ko tādu, ko nevar nopirkt!

■— Ko tad jūs vēlaties? — jautā māmiņa.

Tagad ir Luīzes kārta dziļi ievilkt elpu. Tad viņa, no uz­traukuma drebēdama, paskaidro:

— Lote un es — mēs no jums dzimšanas dienā vēlamies,, lai mēs no šī brīža vienmēr drīkstētu palikt kopā! — Beidzot tas ir pateikts!

Vecāki klusē. Lote gluži klusu saka:

— Tad jums visu mūžu mums vairs nekad nekas nebūs Jā­dāvina. Ne uz vienu dzimšanas dienu. Un ne uz vieniem zie­mas svētkiem.

"Vecāki vēl aizvien klusē.

— Jūs taču to vismaz varētu pamēģināt! — Luīzei acīs ir asaras. — Mēs noteikti būsim ļoti paklausīgas. Vēl daudz pa­klausīgākas nekā tagad. Un vispār viss būs daudz, daudz jau­kāk!

Lote pamāj.

— To mēs jums apsolām!

— Ar godavārdu un visu citu, — steidzīgi piemetina Luīze»

Tēvs pieceļas no klavieru sēdekļa.

— Vai tev nebūtu nekas pretī, Luīzelote, ja mēs ieietu bla­kusistabā mazliet parunāties?

— Jā, Ludvig, — atbild viņa šķirtā sieva. Un abi ieiet bla­kusistabā. Durvis aiz viņiem aizveras.

— Turēsim īkšķus! — uztraukta čukst Luīze. Četras mazas rokas sažņaudz un spiež četrus mazus īkšķīšus. Lote bez ska­ņas kustina lūpas.

— Vai tu skaiti lūgšanu? — Luīze jautā.

Lote pamāj.

Tad arī Luīze sāk kustināt lūpas.

■— Nāc, kungs Jēzu, esi mūsu viesis un svētī visu to, ko tu mums esi devis! — viņa pusbalsī murmina.

Lote neapmierināta purina bizes.

— Tas neder, — viņa nedroši saka. — Bet man nekas cits nenāk prātā. — Nāc, kungs Jēzu, esi mūsu viesis un svētī…

Ja mēs paši par sevi nedomātu, ■— Palfija kungs blakus­istabā saka, visu laiku raudzīdamies grīdā, — tad, bez šaubām, vislabāk būtu, ja bērni vairs netiktu izšķirti.

— Noteikti, — piebilst jaunā sieviete. — Mums viņus nekad nevajadzēja vienu no otra atraut.

Viņš vel arvien lūkojas grīdā.

— Mums daudz kas jāizlabo. — Viņš nokrekšķinās. — Es tāpēc esmu ar mieru, ka tu — ka tu ņem abus bērnus pie sevis uz Minheni.

Viņa piespiež roku pie sirds.

— Varbūt, — viņš turpina, — tu man atļausi, ka meitenes mani četras nedēļas gadā apciemo? — Kad viņa nekā neatbild, viņš piebilst: — Vai varbūt trīs nedēļas? Vai vismaz divas ne­dēļas? Jo, kaut gan tu man neticēsi, abi bērni man ir ļoti mīļi.

— Kāpēc lai es tev neticētu? — viņš dzird sievu sakām.

Viņš parausta plecus.

— Es to pārāk maz esmu pierādījis!

— Tomēr! Pie Lotiņas slimības gultas, — viņa saka. — Un ka tu zini, ka abi bērni kļūtu laimīgi, kā mēs to vēlētos, ja viņi uzaugtu bez tēva?

— Bez tevis tas ne tik neietu!

Ak, Ludvig, vai tu patiešām neesi pamanījis, pēc kā bēr­ni ilgojas un ko viņi tikai nav uzdrīkstējušies izteikt?

Protams, es esmu to ievērojis! — Viņš pieiet pie loga.

— Protams, es zinu, ko viņi grib! — Viņš nepacietīgi rausta loga aizvirtni. — Viņi grib, lai arī tu un es paliekam kopā!

— Tēvu un māti viņi grib, mūsu bērni! Vai tas ir daudz prasīts? — jaunā sieviete pētījoši jautā.

— Nē! Bet ir arī pieticīgas vēlēšanās, kas nav izpildāmas! Viņš stāv pie loga kā zēns, kas ielikts kaktā un aiz spīts