ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

•— Varbūt «neaizmirstule» ir pārvērtusies par «aīzmirstuli»? ierēdnis mēģina jokot

— Tas nevar būt, — viņa it kā pati sev saka. — Rīt es atkal apjautāšos.

— Laipni lūdzu, — viņš smaidīdams atbild.

Kernera kundze pārnāk mājās. Degoša ziņkāre un saltas bai­les cīnās viņas sirdī, tā ka viņai gandrīz vai elpa aizraujas.

Bērns virtuvē steidzīgi rīkojas. Kastroļu vāki klab. Katliņā sautējas gaļa.

•— Šodien gan labi smaržo! — māte saka. — Kas tad būs, hm?

— Cūku ribiņas ar skābiem kāpostiem un ceptiem kartupe­ļiem, ■— meita lepni atsaucas.

— Cik ātri tu esi iemācījusies vārīt! — māte šķietami ne­vainīgi saka.

— Patiesi? — mazā priecīgi attrauc. — Es nekad nebūtu domājusi, ka es… — Viņa izbijusies apraujas un iekož sev lūpā. Tagad tikai neuzlūkot māti!

Māte stāv atspiedusies pret durvīm un ir bāla. Bāla kā siena.

Bērns stāv pie atvērtā virtuves skapja un ņem ārā trau­kus. Šķīvji šķind kā pie zemestrīces.

Te māte ar pūlēm atver muti un saka:

— Luīze!

Blaukš!

Uz grīdas guļ šķīvju auskas.

Tas Luīzei bija par daudz. r iņas acis ir bailēs ieples- as.

— Luīze! — sieviete vēl- ;iz atkārto un plaši izpleš )kas.

— Māmiņ!

Bērns kā slīcējs apķeras ātei ap kaklu un sirsnīgi lukst.

Māte noslīgst uz ceļiem un trīcošām rokām glāsta Luīzi.

— Mans bērns, mans mīļais bērns!

Viņas ir notupušās uz ceļiem starp saplēstajiem šķīvjiem. Uz pavarda sadeg cūku ribiņas. Ož pēc piedegušas gaļas. No kastroļiem šņākdams gāzes liesmās šļakst ūdens.

Sieviete un mazā meitenīte no visa tā nekā nemana. Viņas, kā to dažreiz mēdz teikt, bet kas reti atgadās, neatrodas «šai pasaulē».

Ir aizritējušas stundas. Luīze ir izsūdzējusi grēkus. Un māte tos viņai ir piedevusi. Tā bija gara, visu aptveroša grēksūdze, un tā bija pavisam īsa grēku piedošana — viens skatiens, viens skūpsts — vairāk nekas nebija vajadzīgs.

Tagad viņas sēž uz dīvāna. Bērns cieši, pavisam cieši pie­glaudies mātei. Ak, cik tas ir jauki, ka beidzot pateikta patie­sība! Luīze jūtas tik viegla, tik viegla kā spalviņa! Jāturas māmiņai cieši klāt, lai vējš neaizpūš.

— Jūs nu gan man esat divas viltīgas sieviņas, — māte saka. Luīze lepni smejas. (Vienu noslēpumu viņa tomēr vēl nav izpaudusi: ka Vīnē, kā Lote noraizējusies rakstīja, pēdējā laikā parādījusies kāda Gerlahas jaunkundze!)

Māte nopūšas.

Luīze norūpējusies viņu uzlūko.

— Nu jā, — māte saka. — Es domāju, ko tagad darīt. Vai mēs varam izlikties, it kā nekas nebūtu noticis?

Luīze noraidoši purina galvu.

— Lotiņa noteikti ļoti ilgojas pēc tevis. Un tu pēc viņas, vai ne, māmiņ?

Māte pamāj.

— Un es ari, — atzīstas mazā. — Pēc Lotiņas un…

— Un pēc tēva, ko?

Luīze pamāj. Steidzīgi un tajā pašā laikā bikli.

— Ja es zinātu, kāpēc Lotiņa vairs neraksta.

— Jā, — murmina māte, — esmu par to ļoti nobažījusies.

Lotiņa apātiski guļ gultā. Viņa ir iemigusi. Viņa daudz guļ. «Vājums,» šodien pusdienas laikā bija teicis ārsts Strobls. Di­riģenta kungs sēž pie bērna gultas un nopietni lūkojas uz mazo, šauro sejiņu. Dienām ilgi viņš vairs neiziet no istabas. Diriģē- šanā viņu atvieto. No bēniņiem viņam nonesta saliekamā gulta. Blakus zvana telefons. Rēzija uz pirkstgaliem ienāk istabā.

— Tālsaruna ar Minheni! — viņa čukst. — Vai jūs varat runāt?

Viņš klusu pieceļas un pamāj viņai palikt pie bērna, kamēr viņš atgriezīsies. Tad viņš iziet blakus istabā. No Minhenes? Kas gan tas varētu būt? Laikam koncertdirekcija Kellers un Ko. Ak, kaut tie liktu viņu mierā!

Viņš paņem klausuli un atsaucas. Tiek savienots.

— Seit Palfijs!

— Seit Kernere! — no Minhenes atsaucas sievietes balss.

— Kā? — viņš apjucis jautā. — Kas? Luīzelote?

— Jā! — tālā balss atbild. — Piedod, ka es tev piezvanīju. Bet es esmu noraizējusies par bērnu. Cerams — tas nav slims?

— Ir, — viņš klusu atbild. — Bērns ir slims!

— Ak! — Tālā balss skan ļoti izbijusies. Savilcis pieri grumbās, Palfija kungs jautā:

— Bet es nesaprotu, kā tu …

— Mums bija tāda nojauta, man un — Luīzei!

— Luīzei! — Viņš nervozi iesmejas. Tad viņš samulsis klau­sās. Klausās un apjūk arvien vairāk. Purina galvu. Uztraukts izlaiž pirkstus cauri matiem.

Tālā sievietes balss steidzīgi pastāsta, ko var pastāstīt mil­zīgā steigā.

— Vai jūs vēl runājat? — apjautājas centrāles jaunkundze.

— Jā, pie joda! — diriģents kliedz. Zināms, var jau arī iedomāties jucekli, kas valda viņa galvā.

— Kas tad bērnam kait? — jautā viņa šķirtās sievas rūpju nomāktā balss.

— Nervu drudzis, — viņš atbild. — Krīze esot pārvarēta, — ārsts saka. Bet ir ļoti liels fizisks un garīgs nogurums.

— Labs ārsts?

— Nu protams! Ārsts Strobls. Viņš Luīzi pazīst jau no ma­zotnes. — Vīrietis apjucis iesmejas. — Piedod, tā jau ir Lote. Viņš tātad to nepazīst. — Diriģents nopūšas.

Minhenē nopūšas kāda sieviete. Divi pieaugušie nezina, ko iesākt. Viņu sirdis un mēles ir paralizētas. Un viņu smadze­nes, liekas, viņu smadzenes arī.

Sajā nospiedošajā, bīstamajā klusumā ieskanas skaļa bērna balss.

— Tētiņ! Mīļo, mīļo tētiņ! — atskan no tālienes. — Te runā Luīze. Labdien, tētiņ! Vai mēs lai braucam uz Vīni? Steidzoši?

Izšķirošie vārdi ir pateikti. Abu pieaugušo saltā nospiestība kūst kā ledus pavasarī.

— Labdien, Luīziņ! — tēvs ilgu pilns iesaucas. — Tā ir laba doma!

— Vai ne? — Bērns laimīgi smejas.

— Kad tad jūs varat būt šeit? — viņš vaicā.

Tagad atkal atskan jaunās sievietes balss.

— Es tūlīt uzzināšu, cikos rīt atiet pirmais vilciens.

— Lidojiet ar lidmašīnu! — viņš kliedz. — Tad jūs būsiet ātrāk šeit. «Kā gan es tā varēju kliegt?» viņš domā. «Bērnam taču jāguļ!»

Kad Palfijs atgriežas bērnistabā, Rēzija viņam atkal at­brīvo ierasto vietu pie gultas un grib uz pirkstgaliem iziet.

— Rēzij! — viņš čukst.

Viņi abi paliek stāvot.

— Rīt ieradīsies mana sieva.

— Jūsu sieva?

— Cst! Ne tik skaļi! Mana šķirtā sieva, Lotiņas māte.

— Lotiņas?

Viņš smaidīdams atmet ar roku. No kurienes lai viņa to zinātu?

— Luīziņa ari atbrauks!

— Kā tā? Te taču guļ Luīziņa!

Viņš papurina galvu.

— Nē, tā ir viņas dvīņu māsiņa.

— Dvīņu māsiņa? — Diriģenta kunga ģimenes apstākļi sniedzas pāri Rēzijas saprašanai.

— Parūpējieties par to, lai mums būtu ko ēst! Par guļvie­tām mēs vēl parunāsim.

— Ak tu žē! —- viņa murmina, klusu iziedama pa durvīm.

Tēvs skatās uz nogurušo, aizmigušo bērnu, kura mitrā piere spīd. Viņš to uzmanīgi noslauka ar drāniņu.

Sī tātad ir otra mazā meitiņa! Viņa Lotiņa! Kāda gan dros­me un gribasspēks bija mājojuši bērnā, iekams viņu pārvarēja slimība un izmisums! No tēva gan viņai šī varonība nav. Bet no kā?