ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Viņš to beidzot tomēr paspiež un pie tam pamana, ka bēr­na skropstās mirdz asaras. Tēvam jāmāk būt stingram. Tāpēc viņš izliekas, it kā nekā sevišķa neredzētu, tikai īsi pamāj un piesēžas pie flīģeļa.

Lote ātri dodas uz durvīm, uzmanīgi tās atver — un ir no­zudusi.

Diriģenta kungs pārlaiž roku pār matiem. Bērna asaras, arī tas vēl! Kad jākomponē bērnu opera! Pie velna! Tas nav izturams, kad tādam mazam radījumam acīs asaras. Tās mir­dzēja meitenes skropstās kā rasas pilieni uz tieviem zāles stiebriem …

Diriģenta rokas uzsit dažus toņus. Klausīdamies viņš no­liec galvu. Nospēlē skaņkārtu vēlreiz. Atkārto to sekvencē. Tā ir kādas jautras bērnu dziesmas molla variācija no viņa ope­ras. Viņš izmaina ritmu. Viņš strādā.

Kāds gan labums no bērnu asarām? Jā, tādam māksliniekam ir labi! Tūlīt viņš paņems nošu papīru un rakstīs notis. Un beigās viņš, dziļi apmierināts, atzvelsies krēslā un berzēs ro­kas, tāpēc ka viņam izdevusies tik brīnišķīgi skumja dziesma c-mollā. (Vai patiešām tuvumā nav kāda, kas viņu šad un tad iepērtu?)

Atkal ir aizritējušas nedēļas. Irēne Gerlahas jaunkundze atgadījumu darbnīcā nav aizmirsusi. Bērna priekšlikumu tēvam apmainīt studiju Kerntnera bulvārī pret gleznotāja Gabeles dzī­vokli viņa ir uztvērusi par to, kas tas arī īstenībā bija: par cīņas pieteikumu. īsta sieviete — un Irēne Gerlaha, kaut gan Lote viņu necieš, ir īsta sieviete! — tā sevi neliks ilgi lūgties. Viņa pārzina savus ieročus. Viņa prot tos likt lietā. Viņa ap­zinās to iedarbību. Visas savas bultas viņa ir izšāvusi uz svār­stīgo mērķi, diriģenta mākslinieka sirdi. Visas bultas ir trā­pījušas centrā. Tās visas tagad ar savām atkarpēm stingri tu­ras vīrieša — mīļotā ienaidnieka sirdī. Viņš ir iedzīts strup­ceļā.

— Es gribu, lai tu kļūsti mana sieva, — viņš saka. Tas skan kā dusmīga pavēle.

Viņa glāsta tā matus, smaida un zobgalīgi ierunājas:

— Tad, mīlulīt, es rīt apģērbšu savu labāko kleitu un lūgšu no tavas meitas tavu roku.

Šoreiz atkal viena bulta ir iestrēgusi viņa sirdī. Un šī bulta ir saindēta.

Gabeles kungs zīmē Loti. Piepeši viņa rokas ar bloku un zīmuli nolaižas un viņš saka:

— Kas tev šodien kait, Luīziņ? Tu izskaties kā nomākusies diena!

Meitene smagi elpo, it kā uz krūtīm viņai būtu uzgāzts ve­zums akmeņu.

— Ak, nav jau nekas sevišķs!

— Vai tam ir sakars ar skolu?

Viņa papurina galvu.

•— Tas nebūtu tik ļauni.

Gabeles kungs noliek bloku.

•— Zini ko, mazā nelaimes čupiņa? Šodien beigsim! — Viņš pieceļas. >— Ej pastaigājies. Tas novirza uz citām domām.

— Varbūt man paspēlēt klavieres?

— Vēl labāk! — viņš saka. — To es caur sienu dzirdu. Tad man ari kaut kas tiek.

Viņa tam pasniedz roku, pakniksē un aiziet.

Viņš domīgi nolūkojas mazajai pakaļ. Viņš zina, cik smagi rūpes var nospiest bērna sirdi. Gabeles kungs pats reiz bija bērns un pretēji vairumam pieaugušo nav to aizmirsis.

Kad no blakus dzīvokļa atskan klavieru plinkšķināšana, viņš samierināts pamāj ar galvu un sāk svilpot līdzi melodiju.

Tad viņš strauji norauj no molberta lakatu, paņem rokā pa- iell un otas, piemiegtām acīm aplūko savu darbu un sāk strā­dāt.

Ludvigs Palfija kungs ierodas Rotenturma ielā. Kāpnes vi­gam šķiet divtik augstas kā parasti. Viņš pakar mēteli un plat­mali uz drēbju pakaramā. Luīziņa spēlē klavieres? Nu tai va­jadzēs pārtraukt un viņu kādu bridi uzklausīt. Viņš nostiepj taisni žaketi, it kā būtu ieradies pie priekšniecības. Tad viņš atver istabas durvis.

Bērns paceļ acis no taustiņiem un uzsmaida tēvam.

— Tētiņ! Cik jauki! — Viņa nolec no klavieru ķebļa,

— Vai uzvārīt tev kafiju? — Viņa grib steigties uz virtuvi. Viņš to aiztur.

— Paldies, nē! — viņš saka. — Man ar tevi jārunā. Apsē­dies!

Viņa apsēžas lielajā, mīkstajā atzveltnes krēslā, kurā viņa Izskatās tik maziņa kā lellīte, nogludina rūtainos svārciņus un gaidu pilna lūkojas augšup uz tēvu.

Viņš nervozi nokrekšķinās, paiet dažus soļus šurp un turp un beidzot paliek stāvot atzveltnes krēsla priekšā.

•— Tātad, Luīziņ, — viņš iesāk, — runa ir par kādu sva­rīgu un nopietnu lietu. Kopš tavas mātes vairs.,, vairs nav, esmu bijis viens. Septiņus gadus. Protams, ne gluži viens, man fļau biji tu. Un tu man arvien vēl esi!

Bērns viņu uzlūko lielām acīm.

«Cik muļķīgi es runāju!» vīrietis domā. Viņam ir briesmī­gas dusmas pašam uz sevi.

—' īsi un skaidri, — viņš saka. — Es vairs ilgāk negribu būt viens. Kaut kas mainīsies. Manā un līdz ar to arī tavā dzīvē.

Istabā ir gluži kluss.

Kāda muša sīkdama mēģina caur. aizvērta loga rūti izlidot ārā. (Katrs cilvēks viņai varētu pateikt, ka tas ir gluži veltīgi mb ka viņa vienīgi ielauzīs savu kukaiņa galvaskausu. Mušas ■u reiz ir dumjas, bet cilvēki, vai tie ir gudri, ko?)

— Esmu nolēmis atkal precēties!

— Nē! — skaļi saka bērns. Tas skan kā kliedziens. Tad bērns klusu atkārto: — Lūdzu, nē, tētiņ, lūdzu, nē, lūdzu, lūdzu, nē!

— Tu jau Gerlahas jaunkundzi pazīsti. Viņai tu ļoti patīc. Un viņa tev būs laba māte. Tā kā tā būtu grūti un aplami au­dzināt tevi mājā bez saimnieces. — (Vai nav aizkustinoši? Vēl tikai trūka, ka viņš teiktu, ka grib precēties vienīgi tāpēc, lai bērnam beidzot atkal būtu māte!)

Lote nepārtraukti purina galvu un pie tam bez skaņas kus­tina lūpas. Kā automāts, kas nevar apstāties. Tas izskatās sa­traucoši. Tāpēc tēvs atkal ātri novēršas un saka:

— Jaunajos apstākļos tu iedzīvosies ātrāk, nekā tu domā. Ļaunas pamātes sastopamas vairs tikai pasakās. Tātad, Luīziņ, es zinu, ka varu uz tevi paļauties. Tu esi visprātīgākā nebēd- nīte, kāda vien var būt. — Viņš palūkojas pulkstenī. — Tā. Tagad man jāiet. Ar Luzeru mēģināt «Rigoleto». — Un viņš jau ir pa durvīm ārā.

Meitene sēž kā apstulbusi.

Gaitenī Palfija kungs uzspiež savā mākslinieka galvā plat­mali. Istabā atskan kliedziens:

— Tētiņ! — Izklausās tā, it kā kāds slīktu.

«Dzīvojamā istabā nevar noslīkt,» domā Palfija kungs un aiziet. Viņam ļoti jāsteidzas. Jo viņam taču jāstrādā ar kamer- dziedoni Luzeru.

Lote ir attapusies no apstulbuma. Arī izmisumā saglabājas un sevi attaisno viņas praktiskais prāts. Ko darīt? Jo ir skaidrs, ka kaut kas jādara. Nekad tētiņš nedrīkst precēt citu sievieti, nekad! Viņam taču ir sieva! Kaut arī tā vairs pie viņa nedzīvo. Nekad bērns necietīs jaunu māti, nekad! Viņai taču ir sava māte, viņas par visu vairāk mīļotā māmiņa!

Varbūt māmiņa varētu palīdzēt. Bet viņa to nedrīkst zināt, Viņa nedrīkst zināt abu bērnu lielo noslēpumu un jo sevišķi ne to, ka tēvs šo Gerlahas jaunkundzi grib ņemt par sievu!

Tādējādi paliek tikai viens ceļš. Un pa šo ceļu Lotiņai jāiet pašai.

Viņa paņem tālruņu grāmatu. Šķirsta to trīcošiem pirkstiem, «Gerlahs». Gerlahu nav sevišķi daudz. «Gerlahs Stefans, VI-. nes viesnīcu sabiedrības ģenerāldirektors, Kobencla alejā 43.»

Tētiņš nesen stāstīja, ka Gerlahas jaunkundzes tēvam piederot restorāni un viesnīcas, arī «Imperiāls», kur viņi katru dienu ēd pusdienas. Kobencla aleja 43.

Pēc tam kad Rēzija ir izskaidrojusi, kā jābrauc uz Kobencla aleju, bērns uzliek cepuri, uzvelk mēteli un saka:

— Tagad es aizeju.